Kā ir gozēties slavas saulītē?
Man jau ir prasījuši, vai nav bail pirms pirmizrādes. Ko tur baidīties. Labāk, lai par cilvēku runā viņa darbi, nevis viņa vārdi vai tas, ko kāds cits par viņu saka. Varbūt nevajag pārāk daudz runāt par to visu, pirms tas nav noticis? Labāk pēc tam…
Cilvēki uz ielām jau neatskatās?
Neesmu ievērojis. Var jau būt, ka viss vēl priekšā. Protams, lieka uzmanība traucē. Tā kā aktiera darbs ir saistīts ar publisko telpa, kur tu esi nolikts visu apskatei, gribas savu privāto zonu, kur tevi neviens ar skatienu nepavada.
Šī filma tev ir debija kino. Vai jūti atšķirību starp kino un teātri? Reiz teici, ka tevi teātrī piesaista tieši tā vienreizīgums.
Jā, par to es arī nesen domāju — kā tas ir… Bet es pats vēl neesmu to filmu redzējis.
Vēl neesi?!
Nē, neesmu. Cik nu es atceros no tā visa vasaras darba... Tas ir iemūžināts filmā, un tur neko labot vairs nevar. Teātrī tomēr reizēm vienu vakaru var nesanākt, citu — sanākt. Teātrī ir nejaušības iespēja. Kino, kāds ir — iekonservēts —, tāds ir. Teātris vairāk ir tāda enerģijas lieta, bet kino… Nu, tur var panākt lielāku realitātes sajūtu, visādi izmānīties.
Protams, ka tie ir meli, un arī teātris ir meli, un, jo tie ir rafinētāki, jo vairāk visiem patīk. Tas, ka visi saprot, ka tas ir inscenēts, bet notiekošais spēj tevi ievilkt tā, ka tu notici… Tas, man liekas, ir baigi forši.
Ko tu domā par to, ka kino tevi iekonservē tādu, kāds esi patlaban, un pēc 50 gadiem tu uz sevi varēsi paskatīties?
Ir jocīgi skatīties uz sevi. Man šķiet, ka tagad, ja vēlreiz darītu to darbu, tad laikam jau citādi. Tur arī ir tā atšķirība no teātra, ka izrāde gada laikā var mainīties — gan loma, gan arī pati izrāde. Pamatdoma un ideja paliek tāda pati, bet kaut kādas nianses var nākt klāt, kaut kas var uzlaboties. Protams, var arī pazust. Bet filma, kāda ir, tāda paliks.
Kā ir spēlēt kameras priekšā bez auditorijas?
Tas man pat patīk labāk. Uz laukuma cilvēki strādā, lai tu varētu maksimāli dabiski izpausties. Reizēm ir jocīgi, ka mānās ar kādu rakursu, piemēram, jāskatās sānis, bet kamerā izskatās, ka es skatos tev acīs. Bet tā tāda specifika un sīkumi. Vēl ir jāuzticas režisoram, jo viņš būtībā ir vienīgā persona, kurš var visprecīzāk pateikt, ko darīt. Vienīgā persona, kam es uzticējos un ar ko kontaktējos, bija Jānis (Jānis Nords, režisors — D.B.), un tur, man liekas, viss ir kārtībā.
Bija grūti?
Bija, jā. Bija arī tādi brīži, kad nevarēju kaut ko izdarīt, tad šķita: uzstājas mans otrais es — kroplais dvīņubrālis.
Ko esi iemācījies filmējoties?
Es neteiktu, ka esmu kaut ko iemācījies, tad tomēr ir īpašā skolā jāiet vai jānofilmējas 10 filmās. Man patika pati filmēšanās, tas viss laiks. Sajūta, kā atrodoties nometnē, pilnīgi atrauti no pārējās dzīves. Tev no rīta atbrauc pakaļ, atved uz laukumu, aizved mājās.
Grūtākais bija uz beigām, kad tu jūti, sāk pietrūkt spēka — un nevis šodien, bet vispār, un kad apzinies, ka pēc tam skatoties tev liksies — varēji taču saņemties! No tā man ir mazliet bail. Es apbrīnoju Jāni, kurš vispār ir monstrs.
Kādas tev ir attiecības ar savu varoni — žurnālistu, narkodīleri? Pārāk līdzīgi neesat.
Varbūt arī man reizēm gribas kaut kādas lietas ap sevi kārtot — menedžēt to un šito, lai tu visu kontrolē un viss notiek. No sevis spēlējot neaizbēgsi, taču, protams, tas nav mans stāsts...
Vai savu varoni varētu raksturot kā «tipisku mūsdienu jaunieti»?
Man grūti pateikt, kas ir tipisks mūsdienu jaunietis. Jauns un veiksmīgs? Uzskats, ka viss ir viegli, bez īpašas piepūles? Pārliecība, ka viss ir vienkāršāk, nekā patiesībā izrādās, ka viss ir kruta, slīdēs pa virsu. Mūsdienu iezīme ir, ka viss notiek baigā tempā, un, vai nu tu vari to tempu izturēt, vai nu nevari. Un redzi, viņš nevar. Neiztur.
Vai nav bail, ka tagad pārmetīs, ka «jaunieši iespaidosies»?
No smēķēšanas kadrā?
Nē, tas man nemaz nebija ienācis prātā…
To man nesen viens no producentiem teica, ka gandrīz vai katrā kadrā smēķē. Tad atcerējos, ka jā, pīpēju diezgan daudz.
Biju domājusi dzīvesstilu — narkotikas…
Uzskatu, ka filmai nav jānodarbojas ar morāli vai jārāda, kā vajag, kā nevajag.
Tad tu nepiekrīti Ļeņinam par mākslas audzinošo nozīmi?
Diez vai nu būs tā, ka teiks — dari šitā vai tā —, un viņš nedomājot arī darīs. Es savos pamatskolas gados skatījos uz kaut kādiem elkiem filmās vai mūzikā, un tad likās, ka tas ir baigi kruta. Atceros, ka man Morisons patika, skatījos Olivera Stouna filmu Doors un pavilkos. Domāju, ka pusaudžiem pēc sešpadsmit galva tomēr strādā pašiem…
Kā sastrādājies ar Jāni Nordu un Kseniju Sundejevu? Jums tā visiem trim bija debija kino.
Ļoti labi! Ar Jāni vispār uzreiz bija kontakts. Kseniju sākumā nepazinu, bet tad, kad iepazināmies, viss bija forši. Tajā ziņā nebija nekādas aizķeršanās nevienu brīdi. Un Jānis — viņš ir viens no tiem režisoriem, kurš… Es domāju, ja man būs izdevība, tad pateikšu — es ļoti cienu teātra režisoru Andreju Jarovoju par to, ka viņš nekad nebļauj. Tā ir tāda režisora īpašība, ko es vērtēju ļoti augstu, jo es šausmīgi nevaru ciest, ka uz mani rājas. Un arī Jānis — no viņa vienmēr jūt atbalstu, it īpaši tajās dienās, kad ir liels nogurums.
Kā tu sevi tagad redzi — kā teātra vai kino aktieri?
Ko es tur par kino vispār varu runāt? Viena filma, kuru es pat vēl neesmu redzējis… (Smejas.)