Kāds literatūras asprātis reiz izmeta – visi žanri ir labi, izņemot garlaicīgo. Prātula teorētiski pareiza, ja vien spējam vienoties, ko šajā spāņu un kanādiešu kopražotās šausmenes jeb, smalkāk izsakoties, argentīniešu režisora Andresa Musčjeti režisētā gotiskā horora Mamma gadījumā vairākums kinoapmeklētāju uzskata par garlaicīgo.
Nu, kā jums patīk šāds stāstiņš: prātā nojūdzies bankas klerks nogalina sievu, aizved abas savas meitiņas uz pamestu būdu mežā, atstāj mazulītes savā vaļā, bet pats sev ielaiž lodi pierē.
Meitenes kā Maugļi
Pēc pieciem gadiem meitenes atrod turpat un abas brīnumainā kārtā dzīvas – viņas kļuvušas par tādiem mūsdienu Maugļiem, tikai bez draudzīgo dzīvnieku klātbūtnes – izkāmējušas, netīras, mežonīgas būtnes, kas pārvietojas četrrāpus un, saprotams, nerunā, bet "izdveš" neartikulētas skaņas. Šiem no civilizācijas izolētajiem dzīvnieciņiem humānā tiesa norīko aizbildņus – bojāgājušo vecāku radiniekus – seksīgi bārdaino tēvoci (kolorītais Nikolajs Kosters-Valdavs) un viņa draudzeni (šoreiz par spilgtu tumšmati nopervētā un tetovētā Džesika Čestina, kurai turklāt hobijs – elektroģitāras plosīšana). Ir tikai viens drusku dīvains tiesas adopcijas noteikums – jaunajai "ģimenei" jāievācas lielā, tukšā mājā, kur to uzraudzīs profesionāls speciālists – psihiatrs (bet mēs visi zinām – ar tiem psihiatriem nekad neko skaidri nevar zināt, viņiem pašiem tarakānu pilni bēniņi).
Tālāk – arvien jautrāk. Vecākā māsa Viktorija ātri vien iemanās atgūt cilvēka apveidu un runā, bet jaunākā Lilī – neparko nepakļaujas "pieradināšanai" – rūc, visu laiku kaut ko grauž, dzīvojas savā nodabā un nakšņo zem gultas. Bet abas meitenes kā mantru nebeidz atkārtot – meža būdā visus šos gadus par viņām rūpējusies mīļā māmiņa. Un – arī tagad mamma viņas apciemo – tepat, jaunajā mājvietā.
Tālāk atstāšu brīvu vietu jūsu fantāzijām. Vai "māmiņa" šoreiz virtuāla monstra vai, gluži pretēji, piemīlīga tauriņa veidolā līdīs laukā no skapja vai šūplādes vai biedējoši melnu ēnu un citu neskaidras cilmes traipu veidā parādīsies iz istabu sienām, vai kādās vēl formās biedēs ģimeni (vairāk gan – abus pieaugušos aizbildņus). Un galvenais – kāpēc? Kas īsti noticis ar "to" nelabā nāvē mirušo ģimeni, un kas notiks ar šo jauno? Un – cik daudz pacietības un šausmu mirkļu nāksies pārdzīvot skatītājiem, lai beigu galā saprastu, ka filmas nopietnais un romantiskais vēstījums/stāsts ir par mātes mūžīgo mīlestību, kas nebeidzas pat kapā?
Ar del Toro gādību
Filmas aktīvā "lobētāja" – producenta – vārds komentārus neprasa – viņu sauc Giljermo del Toro. Slavenais režisors, izcils gotisko kinovīziju autors (lai atceramies kaut viņa pasakaini baisās filmas Pāna labirints, Ellespuika I un II, Kronoss, Sātana kauls, Asmens II…), uzķērās uz jauniņā režijas debitanta Andresa Musčjeti triju minūšu (!) īsfilmas Mamma, kuru viņš bija sacerējis, mācoties Buenosairesas Kinouniversitātē, un kuru del Toro redzēja Biaricas kinofestivālā. Tālāk sekoja, kā smejies, draudzīgs piedāvājums pastrādāt kopā. Tā triju minūšu kinoskice sešu gadu laikā pārvērtās par stundu un divdesmit piecas minūtes ilgu baismekli, kurā tiek attīstīta visai riskanta, taču neapšaubāmi intriģējoša tēma – īsta, sirsnīga vecāku mīlestība ir ārkārtā nevaldāms spēks, lai kādās kroplās formās tā dažreiz atklātos.
Pārējais, kā saka, ir režisora roku veiklība, kā filmā ar visai primitīvu sižetu, kuru atjautīgāks skatītājs "atkodīs" pirmajā pusstundā, izvietot šausmu kino trikus. Jāatzīst, specefekti un trokšņi (īpaši tie!) filmā Mamma ir gaumīgi un lietoti laikus, jūs iekrampēsities krēslā un aizturēsit elpu tieši vajadzīgajās vietās, kaut arī visi sapratīs, ka kaut ko līdzīgu kinozālē piedzīvojuši ne reizi vien.
Tomēr, summējot auksti bezkaislīgo, bet šokējošo faktu, ka ik gadu pasaulē bez vēsts pazūd vairāk nekā 300 tūkstoši bērnu (sk. Dr. Dreifusa zinātnisko informāciju par pazudušajiem bērniem filmas mājaslapā – mamamovie.com), ar nenoliedzami skumjo melanholisko noskaņu, ko pamanās radīt režisors (un kas tiešām atgādina viņa skolotāja del Toro firmas stilu), saproti, ka ikviens bērns taču alkst īsto vecāku mīlestību, lai cik briesmīga reizēm tā būtu. Lūk, šīs cilvēcīgās sajūtas dēļ filma Mamma ir kas vairāk par prastu "šausmeni". Arī pieaugušie un mazie aktieri nepieviļ.
Mamma
Šausmu filma. Rež. A. Musčjeti. Lomās Dž. Čestina, N. Kosters-Valdavs
@@@