Oskars Vizbulis dzimis 1973. gadā Ventspilī. Studējis filozofiju un 23 gadus strādājis žurnālistikā. Pēcāk pārgājis ierakumu otrajā pusē – pievērsies sabiedriskajām attiecībām, – tā ar stāstu krājuma Pēcjēzus vecuma sviests autoru iepazīstina izdevniecība Mansards.
Hronoloģiski Pēcjēzus vecuma sviests ir autora otrā grāmata, jo pirmā – romāns (nosaukums lai paliek intrigai) – vēl tiek slīpēta, rediģēta un, cerams, lasītāju rokās nonāks nākamajā gadā. Grāmatas vāka foto nav montāža, tas uzņemts ziemā Voleros. Oskars Vizbulis ir pārliecināts, ka iedvesmas spēks ir par daudz pārvērtēts. Ieradums, disciplīna un plika griba. Pēc sevis pārvarēšanas, ielienot ledainā ūdenī, arī rakstīšana veicoties daudz labāk.
Iepazīšanās tiesu drusku parunājam par virpuļviesuli. Viņa 12 stāsti intonācijas ziņā patiesībā arī ir tāds virpuļviesulis. Pēkšņas virāžas no melnā humora un absurda uz spēju poētisku vai smeldzīgu teksta pāršķēlumu. Oskars Vizbulis raksta tagadnē. Kāpēc lai, piemēram, arī kāds latviešu pāris nevarētu būt bijis Arianas Grandes traģiskajā koncertā Mančestrā? Vairāki stāsti ir arī par mūsdienu cilvēka vientulību, kad vienīgās dzīvās emocijas ir jūtūbē nakts stundās skatītie rullīši, kā tēvi negaidīti atgriežas no kara. Visi stāstu varoņi tiek konfrontēti ar savu mirstīgumu, bet tas notiek visai rotaļīgi un vietumis pat jautri.
Oskars Vizbulis ir gatavs piekrist, ka šobrīd ir pamats runāt par prozas vilni latviešu literatūrā, kas atklāj vīrieša balsi un izjūtas: "Man liekas, ka vīrietis tomēr ir raupjāks un rupjāks. Sieviete ir tuvāk Dievam, jo viņa spēj radīt cilvēku. Vīrietis to nespēj tādā ziņā kā sieviete. Apziņa, ka viņa var radīt cilvēku, manuprāt, lielā mērā nosaka sievietes pasaules uzskatu. Esmu domājis, ka gribētu vienu dienu padzīvot kā suns, lai saprastu, kā viņš tver pasauli ar smaržām. Gribētu padzīvot arī dienu kā sieviete."
Oskars Vizbulis ir izlēmis turpināt rakstīt arī tad, ja Latvijas Literatūras gada balva viņa stāstu krājumu nenosauks spilgtāko debitantu sarakstā. Viņš vienkārši grib rakstīt.
Jūs tik zinoši runājat par virpuļviesuli. Kur jūs šobrīd strādājat?
Es strādāju Latvijas Vides ģeoloģijas un meteroloģijas centrā, sabiedrisko attiecību daļā. Bieži nākas žurnālistiem atbildēt uz jautājumiem, kāpēc laika prognozes nav simtprocentīgi precīzas. Tās kļūst precīzākas, bet tās nekad nebūs precīzas. Piemēram, kaut kur ir bijusi virpuļvētra, kas ir lokāla parādība un var ilgt tikai trīs minūtes. Cilvēki brīnās – kā jūs to nevarējāt zināt?! To nezina nevienā pasaules vietā. Ja kāds saka, ka citur pasaulē prognozes ir precīzākas, viņam var teikt – jā, tur, kur ir tuksnesis un divas reizes gadā nolīst, – tur ir ļoti precīza laika prognoze. Mums, kas dzīvojam blakus jūrai, kas veicina dažādu nokrišņu veidošanos, ir ļoti sarežģīti prognozēt laiku. Ar ļoti lielu skepsi skatos uz cilvēkiem, kas internetā kritizē, jo redzu cilvēkus, kas 24 stundas diennaktī strādā. Piegādājam prognozes aviācijai, hidrologiem saistībā ar upes līmeņa celšanos, ko savukārt svarīgi ir zināt Latvenergo. Tas viss ir ārkārtīgi nopietni un zinātniski. Man reizēm lielos "dīvāna ekspertus" gribas aizvest ekskursijā. Tie ir tie, kuri zina, kā jātrenē hokeja komanda un jāvada valsts.
Vai kolēģi, uzzinājuši, ka rakstāt, nav sabijušies, ka ierakstīsit literatūrā darba noslēpumus un viņu dīvainības?
Nē, nē. Nesen lasīju vienu bukletu par to, ko var izdarīt, ja upē iemet akmeni. Upē veidojas atstraumes, kas palīdz nārstot zivīm. Palīdz arī krastu erozijai. Man ienāca prātā situācija, ka cilvēks aiziet pie kāda viedā un viņš saka – iemetam tavā dzīvē akmeni! Nezinu, ar ko tas viss beigsies, bet ideja man radās pavisam nesen. Varbūt cilvēka dzīvi var salīdzināt ar upi, kurā, iemetot vienu vai pāris akmeņu, ļoti daudz kas mainās uz labo pusi. Man tagad ir jāizdomā, kas varētu būt tas akmens. Šī ideja ir pilnīga svaiga.
Grāmatas kontekstā varam teikt, ka tas iemestais akmens bija slimnīcas epizode, kā stāstāt intervijā Ventspils Balsij, kur jūsu dzīvība karājās mata galā, un izķepurojies sākāt rakstīt? Vai tā?
Jā. Cilvēkam liekas, ka kaut ko vajag aiz sevis atstāt. Žurnālistikā visu laiku esmu rakstījis par citiem. Citi varbūt neatzīs, bet man nav bail atzīties – gribas arī pašam uzrakstīt kaut ko no sevis. Tīru mantu. Uzrakstīt kāda cilvēka biogrāfiju arī, protams, ir jauki, bet gribas pašam no sevis radīt. Šī vārda tiešajā nozīmē. Bez jebkāda lepnuma. Cilvēkā tomēr ir daļiņa no Dieva.
Kā saņēmāties sākt? Netraucēja apziņa, ka jūsu literatūras elki jau uzrakstījuši tā, kā pats gribētu?
Jā. Bailes no neizdošanās. Man viens no elkiem literatūrā ir Nabokovs, un es pilnīgi noteikti zinu, ka nerakstīšu tik labi kā viņš. Vienreiz intervēju, ja pareizi atceros, Lauru Grozu-Ķiberi, un viņa teica, ka konkurēt nozīmē apšaubīt savu unikalitāti. Domāju – pamēģināšu uzrakstīt tīri, neko nešpikojot. Ja nu kaut kas neapzināti nošpikojies, tā ir cita lieta, par to nevaru atbildēt. Nemācoties nekādus īpašus likumus, es vienkārši daudz lasu, un neviļus sāc domāt stāstos. Piemēram, ieej kafejnīcā un dzirdi frāzi – "kas tas par mācītāju, kura draudzē divi ir pakārušies?". Tā frāze bija tik spēcīga, ka viņa mani vajāja gadus desmit.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 10. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!