Ivars Seleckis. Katra filma ir kā grāmata
Viens no latviešu dokumentālā kino pīlāriem kinooperators un režisors Ivars Seleckis pārkāpj dzīves 75 gadu slieksni. Jubilejas sakarā nenotiek Ivara Selecka filmas pirmizrāde, kā tam pienāktos būt. Toties ceļu pie lasītājiem sāk žurnālistes Ingas Jērumas astoņus gadus veidotā grāmata Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino (apgāds Neputns). Tajā aptverts ne tikai Ivara Selecka un viņa dzīvesbiedres montāžas režisores Maijas mūžs kinematogrāfā, bet arī būtiska Latvijas dokumentālā kino vēstures daļa.
Strādāja zelta laikmetā
Ivars Seleckis kinostudijā, kas toreiz vēl atradās Skolas ielā, sāka strādāt 1957.gadā. Maija jau bija priekšā. Pēc četriem gadiem kino dzimšanas dienā — 28.decembrī — viņi apprecējās. Pirmais abu kopīgi veidotais darbs bija pilnmetrāžas dokumentālā filma Gada reportāža. Tās režisors Aivars Freimanis, Ivars — operators, Maija — montāžas režisore. Kinooperators pasmaida — katrs no viņiem kinostudijā nostrādājis vairāk par pusgadsimtu, no šā fakta veidojās grāmatas nosaukums. Ivara un Maijas darbs laimīgi iekrita Rīgas dokumentālā kino zelta laikmetā. Jubilārs ar pārliecību saka: "Mums bija misijas apziņa. Strādājām, spēkus netaupot, darbs dzina darbu, tas robežojās ar fanātisku aizrautību. Mēs vēlējāmies, lai pēc simt gadiem cilvēki skatītos filmas un redzētu mūsu laiku tādu, kāds tas patiesībā bija."
Rīgas dokumentālais kino padomju laikā saistīja skatītāju miljonus. Kinematogrāfistiem nespēja nodarīt pāri ne toreizējais režīms, ne cenzūra. Studijā veidojās domubiedru loks — Aivars Freimanis, Hercs Franks, Ansis Epners, Tālivaldis Margevičs, Laimons Gaigals, Uldis Brauns un citi. Arī Ivars Seleckis.
Viņam pieder pasaules trīs lielākās dokumentālā kino godalgas — Jorisa Īvensa, Roberta Flaertija balvas un Felikss, kā arī trīs mūsu pašu Lielie Kristapi (par filmām Sieviete, kuru gaida, Šķērsiela un Jaunie laiki Šķērsielā). Kinodokumentālista kontā ir pāri par trim desmitiem dokumentālo un trīs mākslas filmas. Apcirkņi, Valmieras meitenes, Slāpju spogulis, Operdziedātāja uz skrituļslidām — šīs un daudzas citas Ivara filmas gūlušas latviešu dokumentālā kino zelta fondā. Tās rādītas festivālos Eiropā, Japānā, Krievijā un Amerikā. 2003.gadā viņš kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
Iemesls kārtot arhīvu
Taču augstāk par balvām un atzinību Ivars vērtē pašu radošo procesu un par nule klajā nākušo grāmatu priecājas ne tāpēc, ka tā par viņu dzīvi. Izdevumā apkopota arī būtiska Latvijas dokumentālā kino vēstures daļa. Ivars, kopā ar autori strādājot pie grāmatas, pēkšņi atklājis piemirstus biogrāfijas faktus, atvilktnēs atradis diplomus un medaļas, izskatījis materiālus un fotogrāfijas, kas atgādina par kinohronikas līdzgaitniekiem un filmu varoņiem: "Latviešu dokumentālais kino ir milzu bagātība. Nevajadzētu to izmest mēslainē. Diemžēl tagad filmas nav pieejamas skatītājiem." Režisors domā — būtu labi, ja grāmatai sekotu uz diskiem kvalitatīvi pārceltas filmas, lai jaunatne var tās skatīties un vērtēt vēsturi.
Kā Ivars Seleckis izjūt šo laiku?
Malkojot zaļo tēju, ar savu mūžīgo beretīti galvā, pieri saraucis grumbās, Ivars domīgi atzīst, ka viņa attiecības ar laiku ir dīvainas: "Es sajūtu tā straujo ritējumu, īslaicīgumu, esmu visā iekšā, bet šķiet, ka tas neattiecas uz mani. Cilvēka ārējā čaula mainās, bet man pašam laiks it kā neko nenodara."
Viņš atzīst, ka reizēm pārņemot nostalģiskas ilgas pēc kinostudijas hronikas ceha gaisotnes: "Šajos laikos pietrūkst kino sabiedrības, nav vides, kur varētu tikties, izrunāties." Ivars atzīst, ka bija aizrāvies ar grāmatas veidošanu: "Katra mana filma ir kā grāmata, un par to visu gribējās pastāstīt. Trijatā strādājām, strīdējāmies, tomēr daudz kas palika ārpus uzrakstītā."
Ivars vēlas realizēt projektus, kuri jau atkal urd prātā un nedod mieru sirdij: "Es vācu materiālus par Latvijas vēsturi. Domāju arī par savu filmu varoņiem. Viņi ir kā mūsu ģimenes locekļi, paaudzes daļa. Kad filmai Valmieras meitenes (1970) svinējām 30 gadu jubileju, atkal satikām meitenes. Būtu interesanti pastāstīt arī par viņām."
Pie grāmatas Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino vērtībām jāpieskaita ne tikai raitais un ar kinematogrāfistu skarbo humoru piesātinātais stāstījums, bet arī rūpīgi veidotā Ivara Selecka filmogrāfija, kas varēs kalpot par ceļvežiem nākamajiem Rīgas dokumentālā kino vēstures pētniekiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.