Līdz tam Stīvena Spīlberga vadītajai žūrijai priekšā pamatīgs darbs, jo 20 konkursa filmu līmenis patiešām ir pārliecinošs, to piedāvājums – ārkārtīgi daudzveidīgs.
Ceturtdienas rītā žurnālisti uzgavilēja amerikāņu režisora Aleksandra Peina filmai Nebraska. Šī režisora iepriekšējais darbs The Descendants (Mantinieki) ar Džordžu Klūniju galvenajā lomā bija nominēts 5 Oskariem, pats A. Peins saņēma Oskaru kā labākais scenārists. Acīmredzot, arī šīs "iestrādes" ļāvušas viņam maksimāli būt brīvam no kinobiznesa diktāta – filma ir melnbalta, pamatā tajā spēlē veci aktieri, vidū nav nevienas "megazvaigznes", kura vārdu varētu izmantot kā mārketinga āķi. (Tāds savulaik bija Džeks Nikolsons Peina filmā About Schmidt (Par Šmitu) – stāstā par no ierastās ikdienas rutīnas izsviestu sirmgalvi – pensionāru).
Nebraska piedāvā "pilnu komplektu", lai jebkurš komerciāli orientēts producents kategoriski noraidītu šādas filmas ieceri. Nebraska ir tā dēvētā "ceļa filma" – tās stāsts ir veidots kā galveno varoņu ceļojums uz Nebrasku, Linkolnas pilsētu, kura laikā filmas galvenie (tēvs un dēli) varoņi atklāj viens par otru daudz jauna.
Tālā ceļojuma iemesls ir galvenā varoņa Vudija (Brūss Derns – aktrises Lauras Dernas tēvs, kurš savā karjerā pamatā spēlējis monstrozus tipus) pārliecība, ka viņš ir vinnējis miljonu. Viņam atsūtītais "miljonāra sertifikāts" grafiski ir tik pārliecinošs, ka Brūss nedzird savu dēlu un sievas iebildes, ka tas ir vien lēts mārketinga triks. Brūsa vēlme saņemt savu miljonu ir tik milzīga, ka viņš ir gatavs uz Nebrasku doties kājām. Viņš arī vairākkārt jau ir sācis šo ceļojumu, lai pēcāk kā mazs bērns tiktu sievas un dēla atvests atpakaļ uz mājām.
Protams, Brūss nonāk Nebraskā, turp viņu aizved dēli un sieva. Viņi piestāj arī Brūsa dzimtajā pilsētelē, kur satiek kādreizējos konkurentus, simpātijas un tagadējos skauģus – ziņas par Brūsa miljonu ir skrējušas viņam pa priekšu. Filmā, kas atgādina cita amerikāņu autora Džima Dzarmuša darbus, ir sapulcināti ļoti kolorīti tipāži, kuri absolūti neatbilst Amerikas tradicionālajiem silikona skaistuma ideāliem – tie ir vecākās paaudzes aktieri, cilvēki, kuru seju faktūras ir aizraujoši vērot. Nebraska pārliecina ar labdabīgi ironisku skatījumu uz "citu Ameriku". Tā ir arī filma ar Kannu balvas potenciālu.
Šajās dienās Kannās fascinēja arī Roberts Redfors – aizraujoši bija vērot viņu gan uz ekrāna, gan dzīvē. Redfordam ir 76 gadi, un tikko Kannās ārpus konkursa pirmizrādītajā filmā Viss ir zaudēts (All is Lost) viņš nepasaka ne vārda, cīnoties par izdzīvošanu okeānā. Ja gribat, tā ir "cita Pī dzīve" – cilvēks viens pats okeānā, tikai bez tīģera. Par šo Redforda darbu vēl rakstīšu, cerot, ka studijas Universal pārstāvji tomēr neuzskatīs filmu par pārāk "nekomerciālu", lai to rādītu arī Latvijā.
Ja runājam par konkursa dramaturģiju, tad pamatīgu pēcgaršu ir atstājusi franču filma ar dubulto nosaukumu Zilais ir siltākā krāsa. Adeles dzīve (Blue is the Warmest Colour. La vie d 'Adele, režisors Abdelatifs Kešisē/d'Abdelatif Kechiche) – 3 stundas garš, ārkārtīgi personisks, intīms, arī erotiski pārdrošs divu jaunu sieviešu attiecību portretējums, kas ļauj piedzīvot "klātbūtnes efektu" trauslajā jūtu dzimšanas mistērijā un to erozijas procesā. Galvenajās lomās ir franču jaunās paaudzes zvaigzne Lea Sedu (Lea Seydoux) un debitante Adele Eharhopuloss (Adele Exarchopoulos). Visdrīzāk šis aktrišu duets arī saņems Kannu balvu (šajā gadījumā dubultbalvu) par labāko aktrišu darbu. Vēl priekšā ir vismaz divu klasiķu - Džima Džarmuša filmas Tikai mīlētājus atstāj dzīvus (Only Lovers Left Alive) un Romāna Polaņska Venēra kažokādās skates.
Savukārt viens no konkursa programmas pārpratumiem, manuprāt, ir dāņu režijas zvaigznes – žanra un asiņu cienītāja – Nikolasa Vindinga Refna Bangkokā filmētā filma Only God Forgives (Tikai Dievs piedod) ar aktieri Raienu Goslingu un Kristīni Skotu Tomasi galvenajās lomās. Mātes un dēla (narkotiku pārdevēja) attiecību peripetijas tiek preparētas vizuāli estetizētā filmas telpā, kas Bangkokai piešķir Deivida Linča filmu noskaņu un estētisko spozmi. Refns strādā kopā ar paša Stenlija Kubrika filmu operatoru, kas, protams, ir brīnišķīgi, kaut pati filmu brien pa veco estetizētas un dekoratīvas vardarbības taku. Jāatgādina ka pirms pāris gadiem Refns ar līdzīgu stilošanu (gan ASV vidē) – filmu Drive (arī ar Goslingu) daudziem par pārsteigumu ieguva Kannu festivālā balvu par labāko režiju.
Gaidām Stīvena Spīlberga un & Co lēmumu.