Kā seismogrāfs Alberts Bels desmitgadēm ir reģistrējis, kas notiek ar indivīdu un sabiedrību gan totalitārisma, gan kapitālisma apstākļos. Romānos Melnā zīme, Latviešu labirints, Uguns atspīdumi uz olu čaumalām, Vientulība masu pasākumos Alberts Bels izteicis brīžiem gluži pravietiskas prognozes un uzrakstījis Latviju, apsteidzot laiku un mūs pašus. Bet Cilvēki laivās ir romāns, kas dod bezgalīgas pašidentifikācijas iespējas ikvienam latvietim. Viņš ir spožs Latviju mīlošs intelektuālis, valodas un stila meistars. Viņa pienesumu laikmetīgajai latviešu rakstniecībai ir neiespējami pārvērtēt – 2013. gadā, cildinot rakstnieku par mūža ieguldījuma balvu Latvijas literatūrā, žūrijas laudatio rakstīja dzejniece Liāna Langa.
11. jūnijā Alberta Bela bagātais mūžs noslēdzās.
Latviju mīlošs intelektuālis
Alberts Bels piedzima kā Jānis Cīrulis 1938. gada 6. oktobrī Rīgas apriņķa Ropažos. Mācījās Ropažu pamatskolā, Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumā, arī Valsts cirka mākslas skolā Maskavā. Kopš 1971. gada, kad jauno rakstnieku patronese Mirdza Ķempe pie viņa manuskripta bija piestiprinājusi zīmīti "baigi ellīgs latviešu stāstnieks", Jānis Cīrulis tālāk dzīvoja ar pseidonīmu Bels.
"Būtu godīgi apgalvot, ka Alberta Bela romāns Būris izmainīja manu dzīvi un skatījumu uz latviešu literatūru. Kad pirmo reizi tika publicēts romāns Būris, tas bija jaunums, emocijas, pārdomas, baiļu drebuļi pašam par savu dzīvošanu un sabiedrības skaudrumu," savas attiecības ar romānu raksturojusi Maira Asare. Bela otrais, 1967. gadā sarakstītais romāns Bezmiegs, kurā autors kritizē padomju iekārtu un pret kuru tiek ierosināta krimināllieta, cenzētā variantā publicēts 1987. gadā, bet necenzētā vien 2003. gadā.
Pēc Alberta Bela romāniem uzņemtas filmas Uzbrukums slepenpolicijai (1974), Šāviens mežā (1983), Būris (1993). Bels savulaik saņēmis Andreja Upīša prēmiju (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu (1982), arī Valsts prēmiju literatūrā (1989) par romānu Cilvēki laivās, Barikāžu piemiņas zīmi (1991), Triju Zvaigžņu ordeni (2000). Rakstnieks bijis arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999).
1988. gada 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī Alberts Bels kopā ar aktieri Ēvaldu Valteru pirmoreiz pēc padomju okupācijas gadiem pacēla Latvijas karogu.
Kur palika inteliģence?
Derīgi ir ieklausīties arī Jāņa Škapara viedoklī, kas būra stagnāciju saskatīja arī pašos. Rakstā žurnālā Avots Škapars runā par inteliģento patērētāju, stagnāciju un kroplajiem inteliģences vaibstiem. Jā, laiks ir vainīgs: "Saruka vajadzība pēc garīgās enerģijas, pēc arhitekta, inženiera un skolotāja jaunradoša darba. Šīs profesijas kotējās zemu." Taču Škapars uzrāda arī problēmas otru pusi: "Inteliģences gļēvums, padošanās, nepretošanās ļaunumam. (..) Kāpēc inteliģents pārstāja būt inteliģents?! Kāpēc inteliģence pieļāva patvaļas, nebūšanas, makiavellismu saimniekošanā?! Pašā inteliģencē, vismaz tās lielā daļā, bija iesākusies pārpurvošanās. Bels inkriminē inteliģences vidusslānim alkatību pēc komforta, baudas un izklaidēšanās." (Avots. 01.03.1988.). 70. gadus Škapars dēvē par Alberta Bela laiku: "Bels bija viens no nedaudzajiem latviešu rakstniekiem, kuri bija uzņēmuši spēcīgu paātrinājumu un, neraugoties uz puniem, kur nu salauztajām ribām, ar milzīgu inerci traucās uz priekšu. Arī tad, kad vecākie un "prātīgākie sāka piebremzēt, atkāpties, sašaurināt orbītu. Saku to tāpēc, ka Bels septiņdesmito gadu sākumā bija uzrakstījis divus spilgtus, konceptuālus, filozofiskus romānus Būri un Saucēja balsi."
Atvadoties no rakstnieka, ir vērts ieklausīties viņa domās par latviešu nacionālo raksturu: "Latvieša raksturīgākā īpašība ir miermīlība. (..) Latvietis ir labsirdīgs un maigs. Sauli viņš sauc par saulīti. Viņš bieži ir spītīgs un sentimentāls. Var raudāt pie miglaina upes līča. Taču, nokļuvis valdībā, viņš ir gatavs aizdambēt šo upi, ja viņam liks. Tas tāpēc, ka viņš nespēj paredzēt nākotni. Ar savu iekšējo prātu, ko sauc par intuīciju, latvietis jūt, ka Visums ir vienots Visums; būdams izglītots, viņš zina, ka dvēsele ir nemirstīga. Latvietis ir labs karavīrs. Šī īpašība nav pretrunā ar miermīlību, bet papildina to. Ja latvietim kas pieder personīgi, viņš to labi kopj. Kolektīvo īpašumu viņš ļauj aprūpēt citiem. Latvietis ir vēss pret radiem, bet draudzīgs pret kaimiņiem. Dažkārt kaimiņi to praktiski izmanto." (Literatūra un Māksla. 07.10.1988.).5