Pirms laiciņa, meklēdams kaut ko pavisam citu, uzraku vienu savu veco rakstu – Bez ģēnija un brīnumiem – tā Latvijas Literatūras gada balvas fināla preses konferencē, komentējot pagājušā gada labākos prozas darbus, savu sakāmo iesāka žūrijas eksperts literatūras kritiķis un rakstnieks Guntis Berelis. "Es jau vairs pats neatceros, kas tur ir iekšā, bet ar šo rakstu ļoti labi varētu raksturot iepriekšējā gada prozu."
Pāris nedēļu pēc LALIGABA finālistu izziņošanas un šiem Bereļa vārdiem teju katru otro dienu e-pastā iekrita relīzes par jaunas prozas grāmatas iznākšanu. Bezmaz kā vienojušies par kādu rakstnieku akciju, neoficiālā vīru klubiņā aprīlī sevi pieteikuši Osvalds Zebris ar romānu Dzīvs! par Frici Brīvzemnieku, Nils Sakss ar stāstiem un dzejoļiem par pieaugšanu Augstāk, Rvīns Varde ar stāstu krājumu Kur tu biji, Vilis Kasims ar romānu esejās Svešuma grāmata. Šai sabiedrībai varētu pievienot arī gada sākumā iznākušo Arno Jundzes stāstu krājumu Atgaisma. Šis ir interesants brīdis, kad situācija ir mainījusies un prozas pasaules mežos vairs nesēņo pamatā tikai mūsu stiprās un viedās rakstnieces ar savu pirmmāšu pasaulsizjūtu. Gan ar dzimumu kvotām viss kārtībā, neviens nepiesiesies, gan tuvāk harmonijai – iespēja palūkoties uz pasauli no dažādiem redzes leņķiem. Un, izrādās, nav jau tie "leņķi" nemaz tik principiāli atšķirīgi.
Parādīt grāmatai pasauli
Nolēmu nevienam neatskaitīties un no jauno prozas grāmatu aicinošās kaudzītes izvēlēties tās, kuras, gari nedomājot, gribējās atvērt pirmās. Sanāca, ka tās ir Rvīna Vardes Kur tu biji un Nila Saksa Augstāk. Neslēpšu, būtisks bija arī apetītlīgais dizains, kas tā vien ielēca rokās, un paredzu, ka arī Zelta ābeles nākamajā nominantu sarakstā. Abu grāmatu dizains ir tāds, it kā mākslinieki un dizaineri būtu uzklausījuši iepriekšējās Zelta ābeles žūrijas ieteikumus – neuzskatīt prozu par Zelta ābeles bārenīti un nekautrēties grāmatas iesniegt konkursā arī tad, ja prozas tekstu nepāršķeļ Tūkstoš un vienas nakts cienīgas ilustrācijas. Otrs – nebaidīties no grāmatām mīkstajos vākos, jo pašu rakstnieku aizspriedumam, jūtoties apvainotiem par izdevniecības iedomu izdot viņu grāmatu mīkstajos vākos kā kaut ko otršķirīgu, ir laiks izzust. Mīkstie vāki sen vairs nenozīmē automātiskas "suņu ausis" un sabumbulētu krāsu kā vecam džemperim. Mīkstie vāki XXI gadsimta grāmatu dizaineru izpildījumā, gluži pretēji, ir ļoti pievilcīgi un stilīgi, īpaši tas redzams Vitas Lēnertes veidotajā Nila Saksa grāmatā Augstāk. Abas grāmatas ir neliela formāta, gan papīra izvēlē, gan mīkstajā lapu pāršķiršanas iespējā un vāku atlokos rada sajūtu par kaut ko mīļu un savu – kladi, dienasgrāmatu, piezīmju blociņu –, un tas ļoti piestāv rakstītā intīmajai intonācijai, kas arī nav nekas pompozs un jaunas atziņas labākai dzīvei sludinošs, bet "es" formā rakstīti ļoti personīgi stāsti – kur un kā tajā pasaulē likties.
Tās ir grāmatas, kurām ir potenciāls kļūt par tuvām būtnēm, gluži kā Rvīna Vardes stāstu varonim (nu ne jau varonim! Šis apzīmējums Rvīna Vardes rakstniecības gadījumā ir kļuvis neciešami nepiemērots). Epilogā viņš joprojām ir ceļā, un viņam čemodānā līdz ar zobu suku, Solingen bārdas nazi, tualetes ūdeni un pelēkām biksēm no buru audekla ir "vēl grāmata ar aizlocītu lapu, kuru vedu līdzi nevis lai lasītu, bet lai parādītu tai pasauli".
Tikai apjukums
Jau otro dienu laiku pa laikam attopos pētām sarkano kurpju pāri ar sasietajām auklām uz Rvīna Vardes stāstu krājuma vāka. Biezās, asās, melnās kontūras nodod Andra Brežes rokrakstu un rada sajūtu par saules kveldēšanu. Kārtējo reizi jāsecina, cik ļoti atmaksājas sadarbība ar talantīgiem māksliniekiem, jo bieži tieši viņu darbs ir izšķirīgs, lai kāda grāmata milzīgajā grāmatveikalu klājienā tiktu ievērota un nopirkta. Uz grāmatas ceturtā vāka gozējas milzīga jautājuma zīme, kuru katram, visticamāk, gribas pievienot grāmatas nosaukumam Kur tu biji, bet tāda tomēr nav Rvīna Vardes iecere. Viņa skats nav tik vērtējošs un patētisks, lai izliktu emociju zīmes.
Tās kurpes laupa uzmanību un liek fantazēt, vēl neizlasot nevienu teikumu. Sasietajām auklām manās asociācijās ir divējāda nozīme: nekur tālu neaiziesi vai, gluži pretēji, piesējis kurpes pie mugurenes vai paņēmis tāpat rokās kā saini, būsi ideāls ceļinieks.
Pirmo nodaļu Rvīna Vardes grāmatā sauc Ceļā. Nodaļas sākumā kā moto liktais Džeka Keruka citāts: "I have nothing to offer anybody except my own confusion"/Man nav nekā, ko kādam piedāvāt, izņemot manu apjukumu," – iedod visa stāstu krājuma kamertoni. Arī pārējās nodaļas ievada moto citvalodās, kas grāmatas beigās ir godīgi pārtulkoti.
Rvīns Varde savā otrajā grāmatā pat nemēģina izlikties, ka viņam piemistu jebkas cits kā vien šis nebeidzamais apjukums un brīnīšanās par visu. Stāsti uzrakstīti brīnišķīgā intonācijā. Rvīna Vardes uzrakstītajā pasaulē tu vari justies brīvi kā Berlīnē – uz tevi neviens neblenž, nevērtē un ļoti patīkami liek mierā.
Kādā brīdī rodas sajūta, ka viss pierakstīts no kādas lidojošas pieneņpūkas skata punkta vai varbūt to ir uzrakstījis eņģelis no Vima Vendersa filmas Debesis pār Berlīni. Brīžiem var smieties balsī – Rvīna Vardes portretētie darbabiedri un garāmgājēji ir sulīgāki par sulīgu, rakstnieks, šķiet, vispār nešaubās, ka dzīves reālismu nosaka tieši absurda koncentrāts, kurā lielā murskulī kopā ir pilnīgi viss – augstais un zemais, svētais un prastais, komiskais un stindzinoši sāpīgais. Bomzis ar "dubļu manikīru", kas atgādina neveiksmīgi nopirktu iepuvušu avokado, un cilvēki jūgendstila rajonā ar "dārgu smaku" Rvīna Vardes uzrakstītajam jaunajam cilvēkam ir vienādi bez izšķirības. Netiek taupīta ne dzēlība, ne sarkasms, ne karikatūriski toņi un īstena asprātība, bet nākamajā mirklī jau aizcērtas elpa un acīs ietriec asaras kāds teikums, kas savā noskaņā burtiski apmet kūleni. Rvīns Varde neliek žēlot nevienu savas grāmatas tēlu un pilnīgi nemaz neiežēlina par sevi, bet beigās tiešām gribas apskaut autoru un palūgt kādam apskaut arī mani pašu. Lai gan – tas ir lieki, jo šī grāmata jau to ir izdarījusi. Plūst pa ceļiem, kur acis rāda, ir kolosāla brīvība, bet reizēm par to ir arī jāsamaksā – tomēr iesmeldzas tie citi skati, pat ja mietpilsoniski vai sentimentāli. ""Es arī gribu," pie sevis sacīju, kamēr balss nāca no vēderpreses dreboņas, "es arī gribu skaisti!" (..) Un aizmigu tā, it kā gribētu nekad nepamosties" (166 lpp.). Manuprāt, Rvīnam Vardem ir izdevies tas, kas bieži neizdodas citiem ironiskiem asprāšiem. Noņemt kaut uz brīdi bruņas un ļaut dvēselei pulsēt tik trauslai un nosalušai, cik nu tā ir. Nepiesedzoties ar jaunu pašironisku pasāžu.
Lēni un nepareizi
Žurnāla Rīgas Laiks redakcijas cilvēki ļoti bieži ir piesaukuši, teju sakralizējuši rakstnieka Venedikta Jerofejeva darbu Maskava–Gailīši un tās ideju par "lēnu un nepareizu" dzīvošanu. Atzīšos, šķita jau, ka biežās pieminēšanas dēļ esmu kļuvusi pret to kurla. Liels bija mans pārsteigums, kad, izlasot Rvīna Vardes grāmatu Kur tu biji, man šķietami vienaldzīgā Veņičkas "lēni un nepareizi" atkal uzpeldēja apziņā. Kā kaut kas ļoti precīzs un skaists. Varbūt tāpēc, ka Rvīns Varde ilgus gadus bijis žurnāla Rīgas Laiks interviju šifrētājs?
"Viņu ieraka zemē un aizbēra kā sēklu. Vasīlija mamma mēģināja iedot man līdzi karbonādi maisiņā un piebilda, ka bērnībā vedusi Vasīliju pie mācītāja, bet tas neesot nostrādājis. No viņas atstātās sveces nodega koka krusts." Lēni un nepareizi, kā to vispār citādi pateikt...
Rakstnieks grāmatu velta "tiem, ar kuriem man sakrīt ritms". Kas īsti notiek stāstos, nedrīkstu atklāt, lai nelaupītu potenciālajiem lasītājiem lasīšanas prieku. Kopumā – tie ir kāda Rvīnam Vardem radniecīga cilvēka pūliņi darīt tā, kā pasaule prasa, un godīgi meklēt darbu, lai varētu atbildēt uz jautājumu – kā tevi pieteikt? Darbība notiek, šķiet, jau 2000. gados, vide ir visdažādākā. Kā raksta izdevēji: "Varonis ir jauns cilvēks, kurš saskaras ar dažādām stihijām un pieredzēm. Starp tām ir draudzības, narkotikas, subkultūras, darba nedienas, emigrācijas un reliģiskie meklējumi." Pazib pa kādai svenkuzminiskai un viļlācītiskai intonācijai, bet vairāk tikai tēmas dēļ.
Vēl Rvīnam Vardem šajā stāstu krājumā ir bijusi īpaša spēja rakstīt par vīriešu draudzību – maigu, neuzbāzīgu, godīgu, mazvārdīgu un nepieprasošu. Sākot no agra skolas vecuma, kad nāc mājās nokārtu galvu, tāpēc ka tavam draugam ir slikti, jo vecāki viņu per, vai abi paceltu galvu un smagu sirdi maldāties pa pāraugušu diļļu lauku, mēģinot apjēgt to nomokošo trīšanās lietu. Vai tiešām to ir darījusi arī Hertas tante, "kas pati ir gandrīz kā milzu dille"? Varbūt viņai meita kaut kā caur degunu atskrēja? Beidzot ar pieaugušu vīru bezvārdu sapratni, kad otrs tev nelūgts palīdz noskūt pakausi vietā, kur pats nevari aizsniegt. Ja nu kāds grib zināt, ko par Rvīnu Vardi raksta aiz komata, lūk, izziņa, ar kuru ir izlīdzējušies citi rakstošie: "Cik esmu dzirdējusi intervijās, tad pats autors rezervēti izturas pret to, ka cilvēkus saliek plauktiņos pēc profesijām vai kādām citām pazīmēm, jo, viņaprāt, cilvēka identitāte ir daudz plašāka, bet, ja kādi pieturas punkti ir vajadzīgi, tad publiskajā telpā Rvīns Varde visbiežāk tiek definēts kā rakstnieks, publicists, arī putnu fotogrāfs, dabas vērotājs un televīzijas raidījuma Zaļgalvis vadītājs" (Baiba Kušķe, LSM.lv).
Rvīna Vardes stāstu krājums Kas te notiek (arī bez jautājuma zīmes) 2020. gadā saņēma LALIGABA balvu par spilgtāko debiju. Paša autora vārdiem: "Teksts ir izdzīvošanas mēģinājuma hronikas." To pašu var teikt arī par Kur tu biji.
Puisītis zeķbiksēs
Daudz ko no iepriekš rakstītā var attiecināt arī uz Nila Saksa stāstu un dzejoļu krājumu Augstāk, kas savā kopnoskaņā ir visai līdzīgs Rvīna Vardes stāstiem. Arī Saksam šī ir otrā stāstu grāmata, debijas krājums Nopietni nolūki iznāca 2008. gadā. Arī Nils Sakss, šķiet, ir nolēmis nevienu nešokēt un nešarmēt ar milzu atjautīgiem rakstniecības eksperimentiem, sarežģītām dzimtu sāgām vai grūti atrisināmiem noziegumiem un retām psihes nobīdēm. Tomēr mazā (152 lpp.), dažās stundās izlasāmā grāmatiņa ar visiem atpazīstamas dzīves ieraugu pasaka un sakustina tik daudz. Nils Sakss par pamatu ir ņēmis labi pazīstamo, nu jau arī literatūrā daudz apcerēto laika periodu īsi pirms padomju ēras sabrukuma. Megapopulārais seriāls Verdzene Izaura un PSRS galvenā "dziednieka" Kašpirovska seansi televīzijā un uzlādētais ūdens burkās iezīmē XX gadsimta 80. gadu beigas. Noteikts laikmeta stabiņš ir arī veikals Bērnu pasaule un Romas katoļu baznīcas galvas – pāvesta Jāņa Pāvila II – ierašanās 1993. gada 8. septembrī.
Bet viss sākas ar Babušku – tik krāšņu un ekscentrisku būtni un tomēr tik tipisku un atpazīstamu. Ļoti īsiem, vienkāršiem teikumiem, kas reizē imitē un neimitē maza bērna runu, Nils Sakss ar mīlestību un maigumu, un, protams, arī ar vajadzīgo asprātību raksta par visu viņas validola un citu pilienu iesmaržoto un kritiskās spriestspējas neapgrūtināto pasauli. Par Babušku, kuras "dīvāna spraugās vienmēr varēja atrast kapeikas, adatas, cepumu drupačas, visādus sīkumus, pazudušas spēļu mašīnītes, trūkstošās konstruktora detaļas un sabirzušas tabletes" (9. lpp.).
Nils Sakss atšķirībā no Rvīna Vardes vairāk pievēršas arī sociālajām tēmām, vispār – integrē sevi pasaulē, kurā Vardes literārais tēls, brienot iekšā visvisādā pieredzē, paliek tomēr vērotāja pozīcijās un īsti nesajaucas, kā eļļa ar ūdeni. Ieskanas arī Latvijai tik tipiskā situācija, ka mazi zēni izaug kopā tikai ar mammu un vecmāmiņu, bet lielāks akcents likts uz šo stipro tuvību, mīlestību, pat ja nepareizi, nemākulīgi vai zēna raksturam kaitējoši īstenotu.
Ļoti trāpīgi Nilam Saksam izdevies raksturot to specifisko padomju laikos katram bērnam līdz kaulam pazīstamo sajūtu brīdī, kad viņš saskārās ar izsapņotu importa mantu: "Visiem bērniem, izņemot mazāko, mugurā bija neilona treniņjakas košās krāsās – violetā, zaļā, spilgti zilā; tovasar daudzi tieši tādas bija sākuši nēsāt. Es ar zināmu skaudību noskatījos bērnos, it īpaši tajā, kas bija manā vecumā, jo pēkšņi mans otrās šķiras krekls un vestīte sāka likties tādi kā neērti, turklāt, par spīti jaunajām zeķbiksēm, man bija karsti un spiedīgi, bet viņi savos neilona treniņtērpos kustējās tik viegli un brīvi (..)."
Ļoti organiski kodolīgā skicē ar zemtekstu, nesolot ne teterkāpostus, ne Dieva dusmas, Nils Sakss pieskaras arī pedofilijas tēmai mācītāju vidū, kādai geju kafejnīcai Rīgā un vēlreiz sociālajai nevienlīdzībai jau tuvāk mūsdienām. Nils Sakss raksta par pasauli, no kuras ir jāmāk laikus patverties – vai nu reāli bēgot, vai vismaz aizverot acis strostēšanas laikā. Būdams pusaudžu psihologs, Nils Konstantinovs, rakstnieks Nils Sakss, ir sakrājis pamatīgu pieredzi, lai radītu it kā kāda Raiena Florova rakstītus dzejoļus Lūgšanas jauniem cilvēkiem un stāstus no pusaudžu pozīcijām. Kopā ar mākslinieces Kristīnes Martinovas sīciņajiem pieskicējumiem kā no kādas jauniešu kolāždienasgrāmatas, cik saprotu, šie dzejoļi ir jāuztver kā iztēlota jaunieša dvēseles kliedziens Saksa grāmatas visumā.
Bet stāsts par Timofeju, "omļeķiku", "bļinčikiem" un pārāk augstajām kāpnēm, manuprāt, ir šedevrs, par kuru es gribu paklusēt. Man bija jāraud. Par visu. Ceru, ka jūs to izlasīsit paši.
Uz vāka ir luminiscējoši oranžs ceļš, kas ved cauri pelēko blokmāju pagalmam. Bet abas grāmatas vairāk ir par to, ka, esot ceļā, tas ir tik grūti ieraugāms, reizēm pat šķiet, ka ceļa nav vispār.