Stāsts par Timofeju, "omļeķiku", "bļinčikiem" un pārāk augstajām kāpnēm, manuprāt, ir šedevrs, par kuru es gribu paklusēt. Man bija jāraud – recenzijā par Nila Saksa jauno stāstu grāmatu Augstāk 18. aprīļa KDi atzīstas Undīne Adamaite. Rakstnieka Nila Saksa pieaugšanas stāsti ir balstīti daudzus gadus ilgā pusaudžu psihologa Nila Konstantinova pieredzē. Psihoterapeitam Nilam gandarījumu sagādā tas, ka kāds jaunietis, bijis uz konsultāciju, viņu meklē arī pēc gada, lai aprunātos. Kādu gandarījumu rakstnieks Nils gūst no rakstīšanas, un kā Nilā psihoterapeits un rakstnieks ietekmē viens otru, SestDiena gāja noskaidrot uz vienu no konfidenciālākajām vietām pasaulē – psihologa konsultāciju kabinetu.
Kā tu sevi apzinies vairāk – kā psihoterapeitu, kā rakstnieku, kā vēl kaut ko?
Dažādi, es arī strādāju dažādās vietās. Privātpraksē esmu pusaudžu psihoterapeits, nu jau kādu desmito gadu konsultēju. Starptautiskajā skolā mācu psiholoģiju. Ar skolām vispār strādāju daudz, līdz ar to tā man ir svarīga identitātes daļa, kas mani interesē. Tad vēl ir arī trešā daļa – rakstīšana un komentēšana.
Rakstnieks tu biji ātrāk nekā psihoterapeits.
Jū, tā bija pirmā identitāte. Bet vispār mana pirmā galvenā identitāte bija rokmūziķis. Mums bija panku grupa Heroiš…
Ar latviešu "š" vai angļu?
Neatceros, laikam vācu. Biju to puišu vidē, kuri uztaisīja Satori, – Reinis Tukišs un citi. Viņi visi nodarbojās ar literatūru, es arī sāku kaut ko rakstīt. Pēc tam nokļuvu Dienas skolā, sapratu, ka rakstīšanu var monetizēt, ka rakstot var uztaisīt karjeru. Tad sāku to darīt nopietnāk. Dienā strādāju pie Gunta Bojāra. Vispār rakstījis esmu visu ko, gan presē, gan bukletu un reklāmu tekstus, gan lugas, filmu scenārijus.
Ko no tā visa raksti savam priekam? Stāstus?
Godīgi sakot, neesmu tāds rakstītājs savam priekam. Rakstīšana man vienmēr ir kaut kam, un neteiktu, ka tā man sagādā milzīgu baudu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 23. - 29. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!