Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +2 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Ļoti neatņemama esmu tikai es pati. Amandu Aizpurieti pieminot

Amanda Aizpuriete (1956.–2023.) ar savu dzīvi dzejā burtiski attaisnoja šķietami banālo izteiku, ka mākslinieks ir eksistenciāli vientuļš

Sērās ir kaut kas nepārejošs – tā savu recenziju par Amandas Aizpurietes dzejas krājumu Pirms izvākšanās nosauca Inga Žolude, piesakot dzejas granddāmas atgriešanos. Uz grāmatas vāka – šamaniskas ķēniņienes cienīga dzejnieces fotogrāfija – ar vilkādu klēpī un putnu spalvām matos. Amanda Aizpuriete, šķiet, ar prieku grāmatas vākam piemēģinājusi šo neierasto lomu. Lūpās ir redzams kaut kas līdzīgs pat mazliet pašapzinīgam smaidam. Kā šis tēls prasa. Savā dzejā un citās fotogrāfijās viņa tāda nebija. Amanda Aizpuriete ar savu neatkārtojamo matu mākoni izskatījās kā mežā mammu pazaudējis elfu bērns. Skumjš un bezcerīgs. Vai drīzāk, kā rakstīja dzejniece Daina Sirmā: "Amandas Aizpurietes tēlotā sieviete grāmatā Pirms izvākšanās ir sakodīta, izzīsta, sakošļāta un izspļauta, un tik daudz zaudējusi, ka viņai nav vairs bail būt piekrāptai, aplaupītai un nogalinātai, jo viss jau ir bijis." Amandu Aizpurieti savā 1973. gadā sarakstītajā veltījuma dzejolī ir mēģinājis minēt Jānis Rokpelnis: "(..) kāpēc vējā tik pirmatnēji / tavi mati šai pasaulē plīvo / kādas burvestības tu viņos lēji / kādos aizlaikos tava dvēsele dzīvo."

 

Spēja savākties

"Šis krājums savā neatlaidīgajā elēģiskumā ir apliecinājums nepārejošajai zaudējuma sajūtai, kas lasītājam tiek piedāvāta kā apstiprinājums īstai mīlestībai – lai kas nu kuram tā arī būtu –, tomēr emocija ir šķietami autentiska. Jautājums paliek atklāts, vai īstas – iedomāti īstas? – ciešanas apstiprina mīlestību. Pēc autores iepriekšējiem ekscentriskajiem literārajiem izgājieniem, publicējot savas sakāpinātās emocijas dienasgrāmatās un citos nepastarpinātos un nerediģētos tekstos, jaunais krājums Pirms izvākšanās piedāvā emociju, destilētu dzejā," Inga Žolude rakstījusi recenzijā KDi (01.11.2020.). Īpaši recenzente cildina Aizpurietes gara spēku: "Krājums apliecina spēju savākties, un ne tikai literāri. Kad pie malas mests iepriekšējos krājumos nodeldētais nepastarpinātais personīgums un prasta vaļsirdība – kas nereti jaukta ar intimitāti –, kuru sensacionalitāte droši vien tikai piepulcinājusi Amandai Aizpurietei jaunas lasītāju rindas, šeit vairs nav gandrīz ne miņas no nepastarpinātās poētikas ātrās iedarbības lētajiem trikiem." Amandas Aizpurietes atgriešanās dzejas krājums Pirms izvākšanās 2021. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Tajā ir vērojumi no dzīvesvietām Kauguros un Grīziņkalnā, pārdomas par esību blakus mirušajam mīļotajam cilvēkam, kuru aizmirst nav vērts pat censties, pārmaiņu neizbēgamības apjausmu, autora dialogu ar savu iekšējo nepieciešamību rakstīt.

Dzejniece Māra Misiņa atminas, kā Amanda Aizpuriete pati lasīja dzeju: "Amandas lasījums uzmundrina pat īgņas. Viņai nevajag ne dekorētu skatuvi, ne spilgtas gaismas, ne greznus tērpus, ne noskaņa, gan gaisma, gan krāsas, gan mūzika. Dzejniecē pašā saasināta dzīves izjūta, kurā galvenais ir tieša un atklāta attieksme pret cilvēkiem, kuri krusto viņas likteni. Kuriem viņa pati ir liktenīga. Pašironija. Dziļa nepatika pret vienmuļību. Suverēns dzejas izteiksmes līdzekļu pielietojums" (Diena. 23.11.1995.). Amanda Aizpuriete latviešu dzejā ienesa nenobružātu liriku un iztika bez tai raksturīgā sentimenta – uzskata Māra Misiņa.

 

Poēzijas pirmsākumi 

Kāpjoties atpakaļ Amandas Aizpurietes dzīvē: viņa ir studējusi filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē (1974–1979), kā arī M. Gorkija Literatūras institūta atdzejošanas seminārā Maskavā (1980–1984). Publicējusies kopš 1976. gada. Periodiski strādājusi par dzejas konsultanti žurnālā Avots, literāro līdzstrādnieci laikrakstā Aspazija, žurnālā Karogs, Vides Vēstis. Amerikāņu komponists Ēriks Fanks ar Aizpurietes dzeju sarakstījis simfoniju kontraltam un orķestrim Šis novakars šķiet bojāts un monooperu Anna Ahmatova.

Amanda Aizpuriete ir 11 dzejas krājumu autore: Nāks dārzā māte (1980), Kāpu iela (1986), Nākamais autobuss (1990), Pēdējā vasara (1995), Bābeles nomalē (1999), Viršu debesīs (2003), Vēstuļu vējš (2004), Krēsla tevi mīl (2005), Ledusskapja šūpuļdziesma (2011), Turp (2013), Pirms izvākšanās (2020). Sarakstījusi vienu romānu – Nakts peldētāja (2000) –, par kuru literatūrkritiķis Guntis Berelis teicis: "Amandas Aizpurietes darbs ir tik maksimāli precīzi izslīpēts, ka nejaušībām gluži vienkārši nav atstāta vieta. Var jau būt, ka šī it kā romantiskā peldēšanās patiesībā ir peldēšanās virs vienubrīd tekstā pieminētā bezdibeņa, virs kura atrodas katrs cilvēks. Katram savs bezdibenis. Galu galā – arī esamību var uzlūkot kā nemitīgu balansēšanu šā drusku poētiskā, drusku biedīgā bezdibeņa malā" (wordpress.com).

Amanda Aizpuriete tulkojusi ap 40 romāniem no angļu, vācu un krievu valodas, atdzejojusi no vācu, krievu, ukraiņu un angļu valodas. Pateicoties Amandai Aizpurietei, esam varējuši lasīt Franca Kafkas Procesu (1999), Džona Apdaika Īstvikas raganas, Virdžīnijas Vulfas Orlando, Džona Maksvela Kutzē Negodu.

Aizpuriete ir saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju par krājumu Turp (2013) un speciālbalvu par krājumu Ledusskapja šūpuļdziesma (2011), kā arī Dzejas dienu balvu par dzejas krājumu Bābeles nomalē (2000).

Vācijā iznākuši dzejoļu krājumi Die Untiefen der Verrats (No devības dzīles, 1993), Lass mir das Meer (Atstāj man jūru, 1996), Babylonischer Kiez (Bābeles nomale, 2000).

2000. gadā Amanda Aizpuriete Minhenē saņēma ilgu laiku aizliegtā vācu literāta un disidenta Horsta Bīnekes prēmiju, kuras uzdevums ir "veicināt dumpiniecisku dzeju". Ar to saprotot dzejas spēku. Žūrija savu izvēli argumentēja šādi: "Amandas Aizpurietes dzejoļi sauc atmiņā poēzijas pirmsākumus. Tie ir šķietami vienkārši, taču, izmantojot drosmīgu valodas instrumentāciju, risina dzīves pamatsituācijas problēmas: bezspēcība un vara, mīlestība un aizmirstība, bezizeja un sacelšanās" (Latvija Amerikā, 01.01.2000.).

2023. gadā dzejniece Amanda Aizpuriete ieguva vēl vienu nozīmīgu starptautisko apbalvojumu – Starptautiskā Vilenicas literārā festivāla galveno balvu. Pirms Aizpurietes šo balvu ir saņēmis arī Toms Venclova, Pēters Ešterhāzi, Milans Kundera, Jāns Kaplinskis, Olga Tokarčuka, Pēters Handke un citi nozīmīgi rakstnieki.

 

Visbeidzot brīva? Varbūt 

"No vienas puses, tā ir tā pati Amanda Aizpuriete, ko mēs pazīstam, – bezgala emocionāla, nekautrīga un šķietami apsēsta ar ciešanām. No otras – tā tomēr ir kāda drusciņ cita Amanda Aizpuriete. Rēnāka, konkrētāka, trāpīgāka un dziļāka. Krājums līgani iziet cauri četriem zemes cilvēka (sievietes) dzīves cikliem – ikdienībai, mīlas mokām, transformācijai un atdzimšanai, kas nav iespējama bez nokāpšanas vienai pašai aukstā un tumšā pagrabā, lai satiktos ar savu ēnu un ieskatītos tai dziļi acīs, cik nu vien pagraba tumsa to ļauj. Visbeidzot brīva? Varbūt. Tikai kas pēc septiņiem klusuma gadiem ir brīvība? Un vai vispār ar īstu brīvību mēs maz prastu apieties?" par dzejnieces pēdējo talanta uzmirdzējumu Pirms izvākšanās teikusi LALIGABA žūrijas pārstāve, rakstniece Sabīne Košeļeva.

Pēc balvas saņemšanas laureātes intervijā Vitai Kraujai Amanda Aizpuriete stāstīja, ka pēdējos desmit gados ir pārcēlusies trīs reizes: "Zudusi pārliecība, ka ir kaut kas ļoti neatņemams. Ļoti neatņemama esmu tikai es pati. Mani konteinerā aizmest būtu grūti… Ļoti pietrūkst jūras tuvuma pēc šķiršanās no Mellužiem, kur jūra bija piecu minūšu gājienā no mūsu mājām. Grīziņkalnā ar pārsteigumu secināju, ka logi veras uz iekšpagalmu, kur arī mēdz salidot kaijas kā atgādinājums par jūru. Izrādījās, ka jūras tuvuma trūkums ir nekompensējams. Zemapziņā pietrūkst ūdens šalkoņas blakus. Māras dīķis un Ziedoņdārza strūklakas to neatsver" (Latvijas Avīze, 30.05.2021.).

Laikrakstā Literatūra un Māksla uz jautājumu: "Kur ņemat spēku dzīvot un strādāt?" Amanda Aizpuriete 1992. gadā ir atbildējusi: "No iedomām. Kad bērnībā iztēlojos "lielo dzīvi", svēti ticēju, ka iedomas īstenosies, jo lielie taču var un drīkst visu. Tagad, liela būdama, iztēlojos vēl lielāku dzīvi. Varētu nopirkt zirgu, sasēdināt bērnus furgonā un doties apceļot pasauli. Varētu pārdoties mūža verdzībā kādam bagātam mecenātam, paprasīt uzreiz tik daudz naudas, lai pietiktu mājas celtniecībai.

Varētu uzrakstīt romānu. Tas pēdējais varētu arī piepildīties, jo no iedomām līdz papīram ir daudz mazāks atstatums nekā no iedomām līdz dzīvei. Bet pavisam cauri ar mani būs tad, kad pamodusies paskatīšos tieši acīs pelēkajai dienai un nodzīvošu viņu līdz galam tādu, kā ir, pieņemot neapstrīdamo "nevarētu", "nevarēšu"."

Amanda Aizpuriete ir radījusi arī četrus bērnus. Aksels Hiršs raksta tālāk.

"Atvēršu acis: taisni pie debesīm pielīmēts košdzeltens plakāts. "Cirks atbraucis! Izrādēs piedalās ziloņi, kamieļi, spoki un faķīri, un mūžīgā mīlestība." Amanda Aizpuriete.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sākas darbs pie Rīgas Filharmonijas projektēšanas

Rīgas domei, pilnsabiedrībai Mark Arhitekti un Mailītis Arhitekti un Kultūras ministrijai (KM) uzņemoties savstarpējas līgumsaistības, aizsācies darbs pie Rīgas Filharmonijas (Nacionālās koncertzāles...

Rīgā izskanēs Trio Palladio jaunā programma

Lielās Mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) šī gada decembrī sniegs divus koncertus Rīgā — 7. decembrī plkst. 19.00 mū...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja