Par to, kas var notikt, ja gars satiekas ar garu

Dienas gaismu šomēnes ierauga vairāki lieli mākslinieces Ievas Jurjānes darbi. 14. novembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā tika svinēta rakstnieka Kārļa Ķezbera pasakas Takšelis Makšelis iznākšana izdevniecībā Mansards ar Ievas Jurjānes ilustrācijām, kuru bagātīgais klāsts (ap 80 ogles un sangīna zīmējumiem!) pārstāvēts arī bibliotēkā skatāmajā izstādē. Atgādinot, ka autors līdzīgi Džordžam Orvelam, "runājot par suņiem, protams, domā par cilvēkiem", māksliniece atzīst, ka viņai tā bijusi "ieiešana bērnībā, kas nebeidzas nekad, ja vien to gribam". Savukārt Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā līdz 15. decembrim skatāma izstāde Negaidīti priekšmeti Raiņa un Aspazijas bibliotēkā, kuras ekspozīciju ar to vistiešākajā veidā saistītie būtiski padziļina Ievas Jurjānes radītie mākslas darbi. Pēc tam šī izstāde ceļos uz Raiņa un Aspazijas muzejiem Jūrmalā, kā arī uz Raiņa muzejiem Sēlijā un Latgalē. Vēlāk uz to varēs kandidēt bibliotēkas un kultūras centri, kas to vēlēsies, un tā šī ekspozīcija būs kā visiem pieejama, "brīnišķīga burvju kastīte, kuru atverot iekšā ir vēl citas kastītes. Ieva Jurjāne ir arī kostīmu māksliniece koncertuzvedumam Rīgas gredzens, kas pirmizrādi piedzīvos VEF Kultūras pilī 29. un 30. novembrī.

Vai tā ir tikai sakritība, ka gluži blakus ilustrācijām Kārļa Ķezbera pasakai Takšelis Makšelis tapuši Raiņa un Aspazijas pasteļgleznojumi bērnišķīgā manierē?

Man ir diezgan daudz savu iekšējo uzdevumu, bet tie ir arī ļoti darbietilpīgi, un ir ļoti labi, ja reizēm nāk ārēji uzdevumi. Esmu priecīga, ja šie pasūtījumi sabalsojas ar manām iekšējām interesēm. Tā notika, kad man piezvanīja Gints Mālderis un uzrunāja par ekspozīciju Raiņa un Aspazijas muzejā.

Tas bija uzaicinājums, ko jutos gaidījusi, jo pirms pāris gadiem mums ar Viesturu gadījās nokļūt Lugāno Šveicē. Mūs tur aizveda Melānijas hronikas rādīšana nelielam lokam sakarā ar to, ka mūsu filmas galvenās varones atveidotāja Sabīne Timoteo ir šveiciete. Aizbraucām uz Lugāno pastaigāt pa Raiņa un Aspazijas vietām. Es varēju uzkāpt tajos pašos kalnos, kur dzīvoja un pastaigājās Rainis un Aspazija. Sapratu, kādos apstākļos Rainis rakstījis Zelta zirgu.

Iespēja ilustrēt to, kādos apstākļos dažādas lietas nokļuvušas Raiņa un Aspazijas bibliotēkā, man likās ļoti intriģējošs uzdevums. Tā kā man ļāva pašai strādāt ar to, kādas asociācijas šie priekšmeti un objekti manī rada, gāju iekšēju dramaturģijas ceļu, atrodot savā iztēlē piemērotas vietas, kurās Rainis un Aspazija ir fiziski atradušies un kas ir viņiem adekvāta garīga telpa. Gan tuksnesis, gan kalns, gan tālumi, rītausma un teātris – visi šie jēdzieni ir ļoti ietilpīgi un piemēroti šiem diviem varoņiem. Katrā gleznā balstījos uz dokumentālām lietām. Tas attiecas arī uz cilvēku pozu attēlojumu, jo tie ņemti no konkrētām Raiņa un Aspazijas fotogrāfijām, kuras bija muzeja krājumā. Arī tas, kā mani darbi ir izkārtoti šajā ekspozīcijā, ir kāpjoši hronoloģiskā secība. Varētu pat izveidot nelielu grāmatiņu, jo te ir dzejnieku dzīve dažādos veidos un rakursos, ilustrējot, kas var notikt, kad satiekas gars ar garu.

Pirmā nodaļa būtu par zaudēto paradīzi?

Pirmajā gleznā Zaudētā paradīze ir attēlots Rainis, kāds viņš izskatījās savā pirmajā dokumentā, un Aspazija 15 gadu vecumā. Viņi rokās tur Džona Miltona poēmas Zaudētā paradīze grezno izdevumu, un uz vāka ir Rainis un Aspazija savā jaunības skurbumā – laikā, kad viņi sarakstījās un iemīlējās. Viņi stāv pie priedes, par kuru vēl nezina, ka tā varbūt kādreiz lūzīs. Ainava viņiem aiz muguras ir tiklab Zemgales līdzenums, kā Sēlijas plašums. Te ir dažādu pasauļu – sievišķās un vīrišķās – satikšanās, un āboli – paradīzes dārza auglis, kurā katram dzīvē kādreiz nāksies iekosties.