Šim Kultūras Dienas numuram man bija jāuzraksta Paula Bankovska romāna Pasaules vēsture recenzija. Ar šo darbu vairākas nedēļas nēsājos kā kaķene ar mazuli – vispirms, kamēr pieveicu sešsimt lappušu teksta apjomu, tad – kamēr noformulēju un daudzmaz savirknēju domas... Un nu izrādās, ka recenzijas vietā ir jātop pavisam citas ievirzes tekstam. Atvadu vārdiem.
Labirinta shēma
Es nevaru teikt, ka būtu Paulu labi pazinusi. Jā, mēs sasveicinājāmies. Taču viņa darbi jau daudzus gadus bija starp tiem, kurus lasīju neatkarīgi no nepieciešamības tos vērtēt. Par paša Paula dvēseles labirintiem un to iziešanu, domājams, rakstīs citi. Taču radošajā tekstā rakstnieks pasaulei vismaz daļēji nosūta sava personiskā un visiem kopīgā eksistenciālā labirinta shēmu. Tāpēc šeit runāšu vien par tekstu un minēšu tos Paula darbus, kuri ir visnozīmīgākie man personīgi.
Pauls bija viens no tiem autoriem, kuri laikposmā pēc neatkarības atgūšanas pirmie atļāvās savos tekstos ielaist tik raibu iztēles spietu, ar kādu līdz tam lepoties varēja retais. Turklāt laikā, kad arī citi jaunie rakstnieki sajūsmināti eksperimentēja ar jaunatļautajām novitātēm, Pauls jau ļoti agri atrada savu, absolūti autentisko un līdz pat pēdējam, tikai pirms dažām nedēļām iznākušajam romānam saglabāto tikai viņam raksturīgo balsi, kura gan izaicināja, šokēja, blēņojās, urķējās neatļautās teritorijās un sajūsmināti pārradās ar guvumu, tomēr – un droši vien tieši tāpēc – bija nesamākslota, dzīvīga un allaž izcili trāpīga gan valodiskā, gan saturiskā aspektā.
Jau 90. gados izdotajās grāmatās Plāns ledus un Laiku grāmata Pauls neslēpa interesi par esamības un psihes daudzajām dimensijām. Viņa fantastiskās versijas par apokalipsi – īstu un metaforisku –, tāpat kā postmodernisma teoriju iespaidotās versijas par teksta un eksistences paradoksu pilno mijiedarbību kūsāja no spēles prieka ar iespējamībām. Šo aizrautīgo lēkšanu realitāšu krustugunīs nevarēja īsti nosaukt par klasisko fantāziju vai fantastiku, patiesībā, kā lielai daļai Paula rakstītā, tam vispār nevarēja piešķirt kādu konkrētu žanrisko apzīmējumu, jo šis rokraksts bija unikāls, jāatzīst, brīžiem pat tracinošs ar atteikšanos iekļauties rāmjos. Tas ir lieliski vērojams vienā no autora pēdējiem darbiem – stāstu krājumā Trakie veči, kurā neskaitāmu sazvērestības teoriju iedvesmotos stāstos sprēgāja neatdarināms farsa, groteskas un humora kokteilis.
Realitātes versija
Interesantu pavērsienu šis pats lauztā leņķa princips iemantoja daļēji bērniem adresētajā krājumā Kur pazuda saimnieks?, kurā Latvijas vēstures ainas vēstītas no nekādu ārēju un politkorektu faktoru nesasaistītas dzīvnieku perspektīvas. Pat romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts tapušajā darbā 18 autors pamanījās izspraukties caur vēsturiskā žanra tīkla acīm un radīt kaut ko pilnīgi savdabīgu.
Būtiska loma romānā bija fotogrāfijas metaforai, un šķiet, ka caur šādu prizmu ir iespējams nolasīt vismaz daļu Paula tekstu būtības – kā uz fotoplates pamazām iznirstot ne pašai realitātei, bet gan versijai par realitāti, ne precīzam atveidam, bet gan subjektīvam tēlam ar mainītu perspektīvu, reizēm paspilgtinātu, reizēm negatīvu krāsu spektru un citādiem faktoriem, kas skaidri signalizē: autors pat nemēģina savu tekstu uzdot par objektīvās īstenības imitāciju un tieši tādā veidā pamanās nodot informāciju par kaut ko ārpus un virs acīmredzamā. Jā, nenoliegt: šos šifrus Paula darbos ne vienmēr bija viegli atkodēt, lai neteiktu, ka dažbrīd tie tā arī palika neatkodēti.
Zīmīgi, ka par šo kodu kvintesenci var nodēvēt tieši pēdējo izdoto darbu Pasaules vēsture, kurā, kā šķiet, rakstnieks ievilina lasītāju pat ne labirintā, bet veselā Knosas pilī, turklāt savā veidā tekstā iemānot eklektiku no visu agrāk izmantoto žanru elementiem. Pasauļu katastrofas, teksta maģija, dimensiju saskaršanās, uzjautrināts smīns par eksistenciālo absurdu un pārsteidzoši dziļi iekritieni filosofiskās dzīlēs, alūzijas uz Bībeli un pasaules klasiku, bez liekuļota respekta, bet vienlaikus arī bez pašmērķīgas ārdīttieksmes – vēlme saprast... Darbības novietošana tālā nākotnē, tikai daļēji izskaidrojot, kā tā veidojusies, sīki aprakstītais un neslēpti parodētais "patriarhālais latviešu dzīvesveids" – XIX gadsimta pastorālajā gaisotnē raksturota vide, kurā starp arhaiskiem darbarīkiem un teju Blaumaņa garā stilizētiem dialogiem ik pa brīdim uzzib svešādais.
Runa nav tikai par jokaino, dzīvo, milzu gliemezim līdzīgo pārvietošanās līdzekli "viensliedi" un citiem fantastikas žanra formālajiem atribūtiem, bet pirmkārt un galvenokārt par jau pieminēto fotoplates efektu – izļodzītās perspektīvas, divdimensionālo tēlu radīto neomulīgo disonansi tekstā, kurā lasītājs ļoti cilvēciski mēģina – ne vienmēr sekmīgi – uztaustīt viņam saprotamā formā ietērptu vēstījumu.
Paula aprakstītā "nākotne", kurā divi galvenie personāži Marta un Jēkaupiņš met krāšņi juceklīgu loku pasaulē, kas no lodes atkal kļuvusi plakana un ko apdzīvo parodiskas versijas par mums pazīstamajām nācijām, nekādā ziņā nevar tikt nosaukta par nopietnu nākamības versiju, kādu to piedāvātu klasisks zinātniskās fantastikas žanra darbs. Tieši tāpat nevar teikt, ka autors lasītājam piedāvātu kādu izeju no šī arvien plašākus un izirstošākus apļus metošā labirinta – nē, teksts pamazām it kā piemirst sākotnējo uzstādījumu, zaudē kontūru, sižetiskās un jēdzieniskās sasaistes izirst, personāžus kopā ar lasītāju praktiski ievilinot un pametot nekurienes vidū.
Pirmsradīšanas sekunde
Vai tādu autors saskatīja pasaules vēsturi – kā pakāpeniski veidolu un loģiku zaudējošu, uz visām pusēm izplūstošu ilūziju, par kuru iespējams tikai nešpetni ironiski pasmaidīt, jebkādu loģiku pakāpeniski aizkrāsojot ar arvien biezākiem parodijas triepieniem? Jau atkal nāk prātā salīdzinājums ar fotoplati, tikai šoreiz pretējs – attēls mūsu acu priekšā nevis uznirst, bet satumst un aizmiglojas, līdz pazūd pavisam, un sapnis, kas sākās šķietamā skaidrībā, pārtop abstraktu tēlu uzplaiksnījumos ar redzamo realitāti nesaistītās teritorijās.
Romāns noslēdzas ar ainu jau atkal citā (un atkal jau iluzorā) dimensijā, kurā Marta sēž pie datorā atvērta tukša dokumenta, "baltas lapas". Viss iepriekšējais raibais, fantastiskais, ironiskais un daudzviet klaji dullais skrējiens ir apstājies mūžīga sastinguma punktā, pirmsradīšanas sekundē. Kas ir Mīnotaurs teksta radītā domu un ideju labirinta vidū? Esamība, kas sevi iedzinusi strupceļā, vai rakstnieks, kurš ir to biedējoši skaidri apjautis?
Rakstnieka personiskās pasaules vēsture nav noslēgusies ar baltu lapu. Tās vietā – vairākos desmitos skaitāmi literāri darbi, romāni, stāsti, recenzijas un citas publikācijas, aktīva līdzdarbība pēdējo divdesmit gadu Latvijas literārās ainavas radīšanā. Lai to visu spētu ietvert vienotā šifra paradigmā, ir jāpaiet laikam un jāpierimst šokam. Vēl tas nav izdarāms, vēl pārāk nesen aizšķirta lappuse, nenožuvusi tinte. Pasaule vēstures pēdējā rindkopā Marta iebrien sapņu upē, kur gaida jauna stāsta iesākums. Pārkrītot pāri plakanas pasaules malai, ir iespējams ielēkt jaunā pasaulē. Tur, kur debesīs mirdz zvēru zvaigznājs, kur saimnieks nav pazudis, ledus ir izkusis un spīd saule.