Venēcijas kinofestivāls savu 70. jubileju svin krāšņi, un tā vēriens nav mērāms vien glamūra pudos vai izsmalcināto Maserati limuzīnu koncentrācijā uz Lido salas. Jubileja nav nekas cits kā pieredzes apliecinājums. Vēsture, tradīcijas, jā, arī vēriens un ietekme ir tas, kas atšķir lielos festivālus no visiem pārējiem. Solīdais skaitlis 70 – tiešām ir tā reize, kad var lepni svinēt, atgādinot, ka tieši Venēcija ir tā vieta, kurā XX gs. 30. gadu sākumā sākās kinofestivālu tradīcija jeb, kā mūsdienās pieņemts teikt, formāts. Ja esam draugos ar matemātiku, skaidrs, ka kopš 1932. gada ir pagājis mazliet vairāk laika nekā 70 gadu (81).
Vēstures hronika pirms katra seansa
Šis pazudušais laiks tad arī ir Venēcijas festivāla "pelēkā zona", kura tam savulaik maksāja galvenā planētas festivāla statusu un ļāva uzplaukt Kannu festivālam Francijā. Nav noslēpums, ka kino mīl totalitāras lielvaras, arī pie Venēcijas festivāla dzimšanas ir stāvējis Musolīni režīms, kas to nereti izmantoja prestiža spodrināšanai. Jāsaka gan, ka Venēcijas festivāla organizētāji nenodarbojas ar vēstures grimēšanu un pietušēšanu, tālab hronikas rullītī par 1942. gada Mostra di Cinema tiek radīts arī Jozefs Gebelss gondolā. Pirms katra no neskaitāmajiem filmu seansiem, kas Lido salā notiek no 31. augusta līdz 7. septembrim, tiek demonstrēta neliela hronika – dokumentāli kadri, kas dažās minūtēs summē attiecīgā gada Venēcijas festivāla galvenos faktus un leģendārās sejas. Šo rindu autores pirmais Venēcijas festivāla seanss šoreiz bija kā īpaši piemeklēts – hronikas rullītī par 1957. gada Mostra di Cinema zvaigznēm un uzvarētājiem izskan latviešu aktrises Dzidras Ritenbergas vārds.
Ditas Rietumas rakstu par Venēcijas kinofestivālu lasi 5. septembra KDi!