Komerciāli veiksmīgāko franču filmu topā 2014. gadā dominē izklaides filmas, komēdijas, animācija, filmas visai ģimenei, taču nav pārstāvēts autorkino. Jūs tas neuztrauc?
Žans Pols Salomē. Topā ir viens autorkino darbs – Žalila Lespēra Īvs Senlorāns. Notiek auditorijas evolūcija, mainās filmu panākumu struktūra: augstus komercrezultātus sasniedz tikai dažas filmas, kurām seko visas pārējās.
Izabella Džordāno. Autorkino darbi reti kļūst par blokbasteriem. Tā var notikt, taču to nevajag gaidīt no katras filmas. Piemēram, Mišela Hazanaviča melnbaltā filma Mākslinieks bija ļoti veiksmīga. Manuprāt, Kristofa Gansa filma Skaistule un briesmonis arī ir autorkino paraugs, un tā guva panākumus pasaulē. Katrai filmai ir sava niša, katram autorkino darbam ir savs liktenis. Šādas filmas nepretendē uz blokbastera statusu. Svarīgi, ka populārāko filmu desmitniekā mums ir liela žanru un stilu dažādība.
Kādus soļus jūs sperat, lai popularizētu franču filmas Eiropā un pasaulē?
Žans Pols Salomē. Mēs cenšamies atvieglot pieeju franču filmām, domājam par pozicionējumu – kur un kā tās izrādīt. Ja tās būs iespiestas starp Transformeriem 4 un Dzelzs vīru 3, tām neklāsies viegli. Pērn mēs sākām sadarboties ar daudzzāļu kinoteātriem vairākās Itālijas pilsētās. Tie iekļāva repertuārā dažas franču filmas: tas prasa ieguldījumus gan no mūsu, gan kinoteātru puses, tāpēc mēs to nevaram atļauties darīt katrā valstī. Mēs sedzām publicitātes un reklāmas izdevumus. Kinoteātri piekrita izrādīt katru filmu vismaz divas nedēļas, un rezultāti bija pietiekami labi. Svarīgi, lai filmas paliktu repertuārā ilgāku laiku un tās varētu noskatīties vairāk cilvēku. Arī Spānija interesējas par šādu sadarbību.
Izabella Džordāno. Digitālajā vidē mēs vēlamies nostiprināt sadarbību ar lielajām platformām – tādām kā iTunes un GooglePlay. Notiek pārrunas ar ASV un Kanādu. Nozīmīgs tirgus ir Ķīna, taču cenzūras dēļ strādāt tajā nav tik viegli – ne visas filmas tiek apstiprinātas izplatīšanai. Starptautiskās digitālās platformas ir ieinteresētas piedāvāt skatītājiem franču kino – ne tikai jaunākās, bet arī senākas filmas –, tie varētu būt tematiski bloki vai festivāli. Piemēram, Parīze franču filmās un Franču mīlestība. Varbūt kādam skatītājam Teksasā tas šķitīs eksotiski – noskatīties franču romantisko komēdiju, kuru viņš viegli varēs atrast oficiālajā kanālā internetā. Aktivitātes digitālajā vidē joprojām ir jauns darbības virziens, mēs vēl tikai meklējam izdevīgākās iespējas un sadarbības formas.
Francijā darbojas spēcīga nacionālā kino atbalsta sistēma. Kas to padara tik efektīvu?
Izabella Džordāno. Valsts caur Nacionālo kinematogrāfijas centru (CNC) finansiāli atbalsta kinoindustriju. Francijā 11% no katras pārdotās kinobiļetes cenas tiek pārskaitīti CNC, un tas ir liels ieguldījums vietējā kino ražošanā. Ja jūs ejat skatīties Hobitu, jūs atbalstāt franču kino, jo daļa no biļetes cenas tiek novirzīta, lai mūsu režisori varētu uzņemt tādas filmas kā Eastern Boys un Hippocrate. Mēs priecājamies, ja ārzemju filmas gūst panākumus Francijas kinoteātros – tas mums ļauj finansēt savu kino un jauno režisoru darbus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Francijā tiek uzņemts tik daudz filmu un tik daudz debitantu filmu. Protams, režisoriem ir grūtāk uzņemt savu otro filmu (tiek izvirzītas stingrākas prasības nekā debitantiem, tiek analizēti iepriekšējās filmas rezultāti utt. – J. J.), taču jebkurā gadījumā kinematogrāfisti Francijā var droši teikt – jā, mums tiek dota iespēja.
Ja es tagad nolemtu kļūt par režisori un uzņemt savu pirmo filmu, es būtu ļoti laimīga, jo es varētu to izdarīt. Ja esat jauns režisors Itālijā un Spānijā un cenšaties uzņemt pirmo filmu, tas nav tik vienkārši – tur ir ārkārtīgi grūti piesaistīt līdzekļus. Francijā jūs varat atrast finansējumu, jūs varat saņemt CNC atbalstu. Mūsu sistēma patiešām ir laba, jo tā veicina jauno mākslinieku radošumu. Turklāt Francija ļoti aktīvi iesaistās kopražojuma projektos. Mēs piesaistām režisorus no citām valstīm, veicinām kultūru mijiedarbību – uz Franciju brauc strādāt Abderrahmāns Sisako no Mauritānijas, Nanni Moreti no Itālijas. Francijas finansējums ieguldīts pērnā gada Kannu festivāla Zelta palmas zaru ieguvušajā turku režisora Nuri Biljes Džeilana filmā Ziemas miegs.
Kurā virzienā attīstās franču kino? Kādas ir jaunās vēsmas?
Žans Pols Salomē. Franču filmām bija ļoti veiksmīgs pagājušā gada Kannu kinofestivāls, kurā sevi pieteica jauni spēki: varu nosaukt filmas Party Girl, Bande de filles/Girlhood, Hippocrate. Jaunie režisori nebaidījās parādīt savu skatījumu uz dažādām dzīves tēmām, un katram ir sava tēmu analīze. Agrāk galvenā tēma franču kino bija mīlestība un divu cilvēku attiecības, šādas filmas uzņēma Trifo, Godārs un citi. Pašlaik mūsu kino dziļāk pievēršas sociālajām problēmām un parāda tās ļoti atklāti. Viens no piemēriem – režisora Robēna Kampijo drāma Eastern Boys par jaunu vīriešu imigrantu prostitūciju. Jauno režisoru paaudzi interesē, kādā pasaulē un kā mēs dzīvojam. Pēdējos gados Francijā sevi apliecinājušas spēcīgas režisores: Selīna Siama ar filmu Bande de filles, Katela Kijeverē ar Suzanne, Melānija Lorāna ar Respire. Tas ir dabisks kino attīstības process.
Kura, jūsuprāt, ir pēdējo gadu izcilākā franču filma?
Žans Pols Salomē. Es domāju, ka pēc 20 gadiem visi atcerēsies Abdellatīfa Kešiša Adeles dzīvi – tas ir darbs, kurš mainīja mūsu redzējumu. Tā noteikti ieies vēsturē kā viena no visu laiku izcilākajām franču filmām. Pašlaik Francijā top mazāk šedevru, tomēr kopējais līmenis ir audzis.