Izdevniecība Dienas grāmata laidusi klajā rakstnieces Ingas Žoludes garstāstu 1904. Melanholiskais valsis, kas veltīts komponistam Emīlam Dārziņam. Tas attīstījies no Raiņa un Aspazijas mājā īstenotā projekta, kurā literāti un mūziķi tikuši aicināti uz sadarbību. Kopā ar komponistu Oskaru Herliņu viņa ir radījusi muzikālu prozas lasījumu. "Mēs apmainījāmies ar dažādām trakām idejām par to, ka es varētu dziedāt un viņš varētu rakstīt, bet neviena no tām netika realizēta," atminas rakstniece.
Vienā dziļdomības brīdī viņa iedomājusies par Emīlu Dārziņu un viņa leģendāro skaņdarbu: "Es regulāri eju uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, kur vestibilā pie sienas karājas viņa portrets, un viņa Melanholisko valsi esmu dzirdējusi visdažādākajās interpretācijās: varbūt jāmēģina par to uzzināt ko vairāk?" Ingas Žoludes pētījumi sākušies ar Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma materiālu pētīšanu. Pat viena vienīga rindkopa, Jāņa Poruka sievas Ernestīnes leģenda par Dievmātes Marijas parādīšanos Emīla Dārziņa vīzijā ar Melanholijas valša motīvu var dot vaļu iztēlei. "Man izveidojās pilnīgi cits skatījums uz šo skaņdarbu. Tas skanēja, kad es rakstīju. Melanholiskais valsis bija kā durvju atslēdziņa, ko es pagriežu un ieeju komponista pasaulē," atklāj rakstniece.
Gaisīgi un virmojoši
Lai atklātu Emīla Dārziņa iekšējos pārdzīvojumus, Inga Žolude stilizējusi XX gadsimta sākuma leksiku, kuru nolūkojusi viņa rakstītajās vēstulēs un citos avotos. Daudzi tā laika vārdi pēc simts gadiem ir pilnībā nogrimuši mūsu atmiņu dzīlēs un liek meklēt pēc skaidrojuma. Viņa plaši izmantojusi arī muzikālo terminoloģiju ("Krēsls čīkst tikpat mezzo forte kā gulta, un Emīls izbīstas pamodināt Mariju pirms laika.").
"Es svēti ticu, ka visas mākslas aug no vienas saknes – literatūra, mūzika, māksla," norāda Inga Žolude, kuras garstāsta vizuālajam ietērpam izmantots Emīla Dārziņa laikabiedra gleznotāja Ādolfa Zārdiņa darbs Moderna sabiedrība, kura viegli kolorētajā spalvas zīmējumā viņš uz nosacīta interjera fona fragmentēti attēlojis nelielu ļaužu grupu, – šajā grāmatā ietvertajā esejā raksta mākslas zinātniece Daina Auziņa.