Salīdzinot ar citām kultūras jomām, šķiet, ka vizuālajā mākslā dzīve nebija pavisam apstājusies. Izstādes un pasākumi, lai arī ar nobīdi, tomēr notika līdzšinējā intensitātē. Kā spilgtākais gada sākuma (pirmspandēmijas) notikums prātā palikusi Ērika Apaļā personālizstāde Ģimene Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas bija lokālajām personālizstādēm neraksturīgi plaša un konceptuāli niansēta ekspozīcija, kā arī lielisks piemērs veiksmīgai, savstarpēji papildinošai glezniecības saspēlei ar telpas medijiem, izvairoties no dekoratīva infantilisma.
Līdzīgā mākslinieciskās intensitātes mērogā pēc dažiem mēnešiem Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā bija aplūkojama dueta Skuja Braden izstāde Samsāra, kas beidzot ļāva vienkopus un jēgpilnā tematiskā izvērsumā skatīt politnekorekti asprātīgos mākslinieču Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas darbus.
Liela daļa gada sākumā plānoto izstāžu un festivālu pandēmijas dēļ tika pārcelta uz rudeni, un rezultātā septembris izvērtās par spīdzinoši pārsātinātu mēnesi, jo iedziļinoties paspēt aplūkot visu bija neiespējami. Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA, festivāls Survival Kit 11 un Rīgas Fotogrāfijas biennāle veiksmīgi strādāja ierastajā starptautisku lielizstāžu formātā, savukārt Rīgas fotomēneša un Rīgas Tēlniecības kvadriennāles formāts pielāgojās pandēmijas diktētajiem nosacījumiem: Fotomēneša izstādes bija aplūkojamas virtuāli, savukārt kvadriennālē piedalījās tikai Baltijas reģiona mākslinieki, veidojot ārtelpas objektus un instalācijas.
Diemžēl nepaspēju aplūkot RIXC Mākslas un zinātnes festivāla izstādi, kas parasti ir viens no jaudīgākajiem mākslas notikumiem Latvijā. Pandēmijas ierobežojumu dēļ arī ārpus Rīgas neko daudz redzēt nav sanācis, tostarp Andra Eglīša organizēto brīvdabas izstādi Savvaļa, par kuru dzirdētas jūsmīgas atsauksmes.
Jauno autoru vidū ļoti iepriecināja Jāņa Kraukļa personālizstāde Мы уже дома, а ты еще в гостях/Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, Jāņa Dzirnieka Flīzētā upe galerijā 427 un Jāņa Šneidera glezniecība dažādās izstādēs. Rīgas mākslas dzīvi vismaz īslaicīgi ir papildinājušas jaunas mākslas notikumu vietas, piesakot sevi kā alternatīvas pašiniciatīvas, – tas viss ir jauki un apsveicami, taču man joprojām pietrūkst nealternatīvu mākslas telpu, kuru saturs balstītos uz spēcīgas programmas veidošanu, nevis bezkontekstuālu savu draugu un domubiedru darbu izstādīšanu pamestās telpās. Joprojām daudz kas rodas aiz inerces, nevis vēlmes vēstīt par būtisko, iedziļināties, pārsteigt, saviļņot sevi un pēc tam arī skatītāju. Šo lomu lielā mērā realizē ikgadējie iepriekšminētie festivāli, taču man pietrūkst pastāvīgu mākslas telpu, kurās profesionālisms apvienotos ar radošu dziļumu un laikmetīgiem eksperimentiem, spējot sajust un attīstīt interesantākos strāvojumus šī laika mākslā (kāpēc galerija Alma joprojām ir vienīgā šāda veida iestāde Latvijā?).
Domāju, ka šī neparastā gada nestās pārmaiņas vēl tikai pamazām "iesūcas" mūsu sajūtās un apziņā un mākslas darbos tiks artikulētas vēlāk. Svarīgākā lieta, kas beidzot būtu jāatrisina, – mākslinieku un mākslas institūciju piespiedu izdzīvošana, balstoties uz pašu entuziasmu, nevis pienācīgu atbalstu no valsts. Nākamā gada prognozes diemžēl nav iepriecinošas, un pagaidām nav saprotams, kā jaunajā nodokļu režīmā radošās personas vispār varēs turpināt strādāt. Gaidīsim Jāņa Reira solītās sociālās korekcijas!