Izstādes Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām kuratore Auguste Petre aicinājusi tajā piedalīties 20. gs. 90. gados Latvijā dzimušos māksliniekus Ainu Bikši, Krišjāni Elviku, Annemariju Gulbi, Madaru Kvēpu, Miķeli Mūrnieku, Alisi Sondori un Jāni Šneideru, un mēģināt atgriezties pie mūsdienu vizuālajā mākslā mazāk pētītiem politiskajiem jēdzieniem - totalitārisms un
totalitāte.
Latīņu valodas vārds totus jeb totalis laika gaitā mainījies, pamatā saglabājot ideju par totalitāti kā visaptverošu lielumu, kopību, pilnību. Izstādes koncepcija balstīta totalitātes jēdziena vēsturiskajā izpētē, īpašu uzmanību vēršot Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa dialektiskās filozofijas skatījumam.
Jaunākā mākslinieku paaudze ir pirmā, kas dzimusi pēc Padomju Savienības sabrukuma, un tas ir liels izaicinājums jaunajiem autoriem apskatīt šos jēdzienus attālināti, ņemot vērā līdz šim pastāvošos uzskatus par to nozīmi. Kuratore, veidojot šo izstādi, ir domājusi par 20. gs. 90. gados izveidojušos īpašo stāvokli, kas emocionāli, mentāli un saimnieciski ietekmējis postpadomisko Latviju. Distance no piederības Latvijai, kas ir Padomju Savienības sastāvā, paver iespējas pagātnes procesus uzlūkot no svaiga skatu punkta.
Kuratore izstādes dalībniekiem uzdod jautājumu - kā totalitāte idejiski realizējas 21. gadsimtā? Šādā veidā mākslinieki ir lūgti atspoguļot savu izpratni par iepriekš minētajiem terminiem, pieļaujot to, ka mākslinieciskās refleksijas var būt atšķirīgas. Veids, kā mūsdienu mākslinieki runā par savu un kolektīvo māksliniecisko pieredzi ir nepārprotami mainījies, taču nemitīgi turpina attīstīties. Izpratne par absolūto varu no kanoniskas paradigmas reducējusies līdz dziļi personīgai pieredzei.
Izstādes nosaukums, līdzīgi kā pati tēma, spēlējas ar atšķirībām nozīmju uztvērumos. Mūslaiku valodā pieņemts, ka vārds "sintēze" paskaidro visdažādākās lietas, taču kā ideja tas ir cieši saistīts ar hēgelisko dialektiku, kur tiek izmantots par skaidrojošo metodi tēzes un antitēzes pretrunu atrisināšanai. Šajā gadījumā kuratores izvirzītais jautājums uztverams kā tēze, savukārt mākslinieku atbildes uz to - antitēze. Pati sintēze izstādē kļūst pilnvērtīga tikai saskarsmē ar skatītāju.