Londonā Serpentine galerijā Kensingtonas dārzos atklāta izstāde, kas veltīta vienam no spilgtākajiem britu režijas talantiem — Derekam Džarmenam. 1994.gadā 52 gadu vecumā no AIDS mūžībā aizgājušais britu režisors ir piederīgs tai izredzēto autoru kopai, kuru filmas savulaik bijušas Arsenāla piedāvājumā. Līdzīgi cita — gan joprojām rosīga britu režisora Pītera Grīneveja filmām tās veido spilgtu talantīga autora radītu visumu, kura sākotne meklējama profesionāla gleznotāja izglītībā un pieredzē.
Vizuāli spilgtās, poētiskās un tajā pašā laikā teatrāli nosacītās Dereka Džarmena filmas ir ierakstījušas ne tikai unikālu sadaļu britu kino vēsturē, bet 70.—90.gados likušas rēķināties ar sociāli aktīva mākslinieka, geju tiesību aizstāvja viedokli, kurš 90.gadu sākumā nebijās atklāti runāt par savu fatālo slimību.
Karavadžo (Caravaggio, 1986), Kara rekviēms (War Requiem, 1989), Dārzs (Garden, 1990), Edvards II (Edward II, 1991), Vitgenšteins (1993) u.c. filmās — Džarmena briedumu gadu darbos dominē izsmalcināta stilizācija, teatrāli krāšņa nosacītība, arī filozofisks vispārinājums. Būdams profesionāls mākslinieks, savu kino eksperimentu sākumā 70.gados Džarmens kinomediju izmantoja kā "otas aizstājēju", ļaujoties asociāciju plūsmai un totālai brīvības sajūtai, ne sižeta dzītiem vingrinājumiem. Ar laiku viņa eksperimenti tomēr tuvojas klasiskajai narācijai — respektēja sižetu, tomēr saglabājot krāšņās tēlu un bieži vien glezniecībā balstītu vizuālo un jēdzienisko citātu spēles. Vienmēr būtisks viņa radošās darbības akcents bijusi Džarmena piederība geju kultūrai, kas 70.—80.gadu konservatīvajā Lielbritānijā nesa sev līdzi arī izolētības, autsaiderisma un spītīgas deklaratīvas patības apziņu.
Sākās ar filmu
Izstāde ir tikai viens no notikumiem pasākumu sērijā, ko Džarmenam par godu sarīkojis izstādes kurators un dokumentālā kino režisors Izaks Džuljens — arī sens Dereka Džarmena paziņa un prestižās Tērnera balvas nominants. Viss sākās ar filmu Dereks (2008, 76 min.) — vienlaikus dziļi personisku un aizrautīgi pētniecisku darbu, kas veltīts nu jau ikoniskajai britu kultūras parādībai. Filmā ir gan arhīva materiāli, gan Džuljena veidotās intervijas ar Džarmenu — gan jauneklīgi, izaicinošu un lecīgu, gan savā miera oāzē — iemīļotajā dārzā strādājošu un tik apcerīgu, gan jau AIDS skarto, nogurušo vīru.
Filmas Dereks pasaules pirmizrādi notika ASV neatkarīgā kino Mekā Sandansa, pirms dažām nedēļām Džuljens to prezentēja arī Berlīnes kinofestivāla dokumentālās programmas ietvaros, turklāt kopā ar filmas līdzautori, aizkadra tekstu autori un balsi — aktrisi Tildu Svintoni. To pašu tikko Oskaru ieguvušo britu aktrisi, kuras androgīno, izsmalcināto faktūru savās filmās bija iecienījis Dereks Džarmens. Tilda ir Džarmena filmu zīme, viņam tuvs cilvēks — arī viena no tiem Džarmena kolēģiem, kuras komentārs, aizkadra balss nodrošina dokumentālajai filmai Dereks uzticamības kvotu. Viņa bija savējā, Džarmena savējā un eksperimentālajam britu kinoavangardam piederīgā jau ilgu laiku pirms savas ietiekšanās absolūti citos kino biznesa plašumos, kuras rezultāts ir arī aktrises Oskars. Viņa ir tā, kas nodrošina filmas Dereks emocionālo blīvumu — galu galā fakts, ka daudzus gadus pēc Džarmena nāves Svintone ir rakstījusi vēstuli — intīmu veltījumu savam draugam un režisoram, kas izmantots arī dokumentālajā filmā, paskaidro tik daudz par režisora un viņa aktrises gara tuvību.
Lielie nereālisti
Serpentine galerijā apskatāmā izstāde nenoliedzami ir vērtīgs kultūrtūrisma objekts. Jo vairāk tādēļ, ka piedāvā iespēju iepazīties ne tikai ar Džarmena filmām, arī agrīnajiem uz Super 8 filmlentes uzņemtajiem darbiem, bet arī ar viņa gleznotāja, mākslinieka darbību. Džarmena un Grīneveja mākslinieciskais fons — pamatprofesija, kas ietekmējusi abu attieksmi pret kino mediju, ir viens no iemesliem, kas 80.—90.gados savdabīgākās britu kinomākslas parādības lika asociēt ar šiem diviem režisoriem. Viņi abi ir lielie britu nereālisti, manieristi, sveši Lielbritānijā tik iecienītajam sociālajam kino, ko pārstāv abu pretpoli, taču arī festivālu zvaigznes — Maiks Lī un Kens Loučs. Kas noticis ar lielajiem formas manieristiem? Viens nu sapinies pretenciozās tēzēs par kino attīstības ceļiem un tehnoloģiskajās ambīcijās (Grīnevejs), otrs (Džarmens) jau 14 gadu ir mūžības laukos, pirms tam savai daiļradei pieliekot punktu ar fatālo, nāves neizbēgamības apziņas radīto Zils (Blue, 1993). Šo lakonisko darbu veido abstrakts krāsains (zils) ekrāna laukums un autora balss aizkadrā.
Serpentine galerijā apskatāma arī filma Dereks, tā integrēta izstādes ekspozīcijā kā izsmeļošs stāsts ne tikai par Dereku Džarmenu, bet Lielbritānijas un britu arthouse kino vēsturi laika posmā no 70.līdz 90.gadiem.
Pēc Serpentine galerijas iniciatīvas ir radīta arī Dereka Džarmena balva (20 000 britu mārciņas), kas aprīlī tiks pasniegta filmu veidotājam, kura darbi piedāvā "inovācijas, izcilību un vīziju". Precīzāk, kura radošie meklējumi norisinās tajā koordināšu sistēmā, kurā dzīvoja, elpoja, filmēja, eksperimentēja Dereks Džarmens.
Izstāde Derek Jarman apskatāma līdz -13.aprīlim. Ieeja bez maksas.