Savu īso uzstāšanos es gribētu sākt ar Niklāva Strunkes vārdiem, kurš bija rakstījis, ka pēc Latvijas zaudēšanas viņš vairs nevar dzīvot bez Itālijas – ne kā cilvēks, ne mākslinieks. "Zaudējot Latviju, es atradu Itāliju." Šie viņa vārdi ļoti labi raksturo emocionālo saiti, kas māksliniekiem praktiski visos laikmetos ir bijusi ar Itāliju. Protams, Strunkem nāca vēl klāt Latvijas zaudējuma sajūta, kas to padarīja daudz asāku un nopietnāku, – ar šādiem vārdiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē 4. jūlijā atklāja ļoti īpašu un muzeja vēsturē nozīmīgu izstādi Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi.
Izstāde atspoguļo Itālijas nozīmīgākos mākslas virzienus un strāvojumus no makjajoli (macchiaioli) grupas līdz divizionismam, no simbolisma līdz itāļu ekspresionisma formām, no futūrisma līdz modernajam klasicismam. Stāstu par Itāliju papildina vēsturiskās paralēles ar Latvijai būtiskām norisēm un dialogs ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas pērlēm. Pirmo reizi Ziemeļeiropā tiek eksponēta tik apjomīga kolekcija no Ufici galerijām (Le Gallerie degli Uffizi) Florencē – 74 meistardarbi no Piti pils (Palazzo Pitti) Modernās mākslas galerijas pamatekspozīcijas un krājuma.
"Ir sajūta, ka Itālija ir mūžīgās saules un viegluma, atraisītības un dzīves baudīšanas vieta. Vismaz tā mēs, mācoties mākslas vēsturē, esam to uztvēruši un skatījušies. Tā jau tas dzīvē nemaz nav, bet tik un tā tā saule dod savu. Gaisma, kas katrā valstī tomēr ir savādāka, mūs ietekmē. Gaisma ir savādāka Itālijā un Francijā, un, protams, Ziemeļvalstīs, kur mēs vairāk runājam par krēslas zonu un pārejas periodiem, kad no gaismas aizejam tumsā vai no tumsas – gaismā. Protams, tas viss ir ietekmējis arī māksliniekus, kuri ir strādājuši, veroties dabā un ievērojot visas nianses."
Atklājas citā gaismā
"Mēs ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju esam draugi, iepazināmies pirms pieciem gadiem. Šajā izstādē Itālijas un Latvijas māksla mijiedarbojas ļoti neparastā veidā. Mums ir vienas Eiropas saknes, un mūsu māksla, īpaši XX gadsimtā, ir piedzīvojusi vienus un tos pašus estētiskos virzienus, neraugoties uz atšķirībām katrā valstī," saka Piti pils Modernās mākslas galerijas XX gs. mākslas kolekcijas glabātāja, izstādes kuratore Dr. Vanesa Gavjoli. "Gribu pateikties visiem iesaistītajiem, kas šo izstādi padarīja iespējamu. Šī izstāde ir ļoti īpaša, jo Ufici galerija pirmoreiz deponē tik lielu skaitu XIX un XX gadsimta mākslas darbu. Tas ir divu kultūru dialogs. Ja staigājam pa šīm telpām, redzam, ka mūsu darbi ir izstādīti citādāk un mijiedarbojoties tie parādās burtiski citā gaismā. Izstādes atslēgas vārds ir gaisma. Ainavas un portreti tiešām rāda, ka tie pieder pie vienas un tās pašas Eiropas kultūras," secina Piti pils Modernās mākslas galerijas vadītāja Dr. Elena Markoni.
"Mēs stāvam un runājam laika līnijas priekšā. Tā mūs aizved divu Eiropas valstu estētikas un arī politisko notikumu vēsturē. Mēs gribējām būvēt šīs estētiskās un politiskās attiecības, balstoties uz to, ko mēs atklājām. Šajā laika līnijā ir savijušās divu valstu divas mākslas vēstures. Izstādē varam redzēt, ka Eiropas mākslas kustība – no naturālisma līdz simbolismam un avangardam – šeit ir pārstāvēta labākajā veidā. Mēs nekoncentrējāmies uz lieliem vārdiem, bet būtiskiem, nozīmīgiem mākslas darbiem, kas ir radījuši šos vārdus. Vēlos pateikties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Ufici galerijas radošajām komandām, ka mēs patiešām dziļi iegājām vēsturē, meklējot tiltus gan estētikā, gan vēsturiskajos notikumos. Šī izstāde bija iespējama tikai tāpēc, ka daudzu cilvēku enerģija strādāja vienā virzienā. Gribējām parādīt, ka mūsu sadarbība nesākas šodien, mēs tikai turpinām jau senāku, iesāktu mijiedarbību," saka biedrības Nuova Artemarea prezidents, mākslas pētnieks, kurators Dr. Gvičardo Sasoli, kurš ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārstāvis Itālijā.
Izstādes nosaukums Itālijas gaisma atspoguļo XIX gadsimta vidus un beigu tendenci – gaisma kļuva par svarīgāko elementu vairāku mākslas virzienu uzskatu sistēmā. Ne velti XIX gadsimta nogali dēvē par vizuālās mākslas "gaismas gadiem", kad notika fundamentālas izmaiņas mākslas mērķī, saturā un formā. Māksliniekus kā Itālijā, tā Latvijā aizrāva risinājumi, kā izmantot gaismu vai tās trūkumu, lai pastāstītu stāstu un panāktu īpašu noskaņu.
Ufici galeriju krājumu izstādē reprezentē daudzi spilgti itāļu mākslinieki, tostarp Džovanni Fatori, Telēmako Sinjorīni, Silvestro Lēga, Federiko Dzandomenegi, Džovanni Boldīni, Medardo Roso, Frančesko Džoli, Plīnio Nomellīni, Antonio Dongi, Viktors Grubiči de Dragons, Džino Severīni, Džordžo de Kiriko, Elizabete Šaplīna, Aldo Karpi, Gvido Marusigs, Leonardo Dudrevills, Karlo Karrā, Italo Grizelli un Džordžo Morandi. Itālijas sadaļu papildina Neno Mori, Alberto Saljeti un Filipo Marfori-Savīni mākslas darbi no LNMM kolekcijas – XX gs. 30. gados Rīgas pilsētas mākslas muzejs tos iegādājās pēc Latvijā notikušajām itāļu mākslas izstādēm.
Džovanni Fatori (Giovanni Fattori). Saulriets virs jūras. 1895. Koks, eļļa. Piti pils Modernās mākslas galerijas kolekcija, Florence, Itālija. Publicitātes foto
No Latvijas puses mākslas dialogā iesaistās Kārlis Hūns, Jūlijs Feders, Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Johans Valters, Jāzeps Grosvalds, Voldemārs Matvejs, Pēteris Krastiņš, Teodors Zaļkalns, Gustavs Šķilters, Niklāvs Strunke, Aleksandra Beļcova un Jānis Liepiņš.
"Izstāde ir daudzu cilvēku kopdarbs. Komandas centrālā ass bija A komanda – tajā ir gan Aija Brasliņa, gan Aija Zandersone, gan Aija Remerte, gan Arta Vārpa, gan Artūrs Analts, gan Astrīda Rogule. Visu pētījumu līdere, kamertonis un mugurkauls ir mākslas zinātņu doktore Aija Brasliņa," stāsta projekta kuratore, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule. Zinātniskie konsultanti: Marita Bērziņa, Eduards Dorofejevs, Nataļja Jevsejeva, Luīze Frančeska Dakša. Izstādi pavadīs plaša pasākumu programma, kuru vidū īpaši jāizceļ zinātniskie lasījumi Itālijas gaisma trīs sesijās. Turpinot martā aizsākto stāstījumu, jūlijā un novembrī pazīstami itāļu un latviešu mākslas pētnieki piesātinās ekspozīcijas saturu ar jaunām niansēm. Sadarbībā ar Ufici galerijām un biedrību Nuova Artemarea vadošajā Itālijas mākslas izdevniecībā Treccani top arī bagātīgi ilustrēts katalogs latviešu, itāļu un angļu valodā.
Florences epizode
"Ar šo izstādi mēs atkal nostiprinām vienu ārzemju sadarbības virzienu. Šis laikmets ir tik trauksmains, un, kad mēs runājam par vienotu kultūrtelpu un cik lielu lomu tajā var spēlēt kultūra, tradīciju parādīšana un izvērtēšana jaunā gaismā (lai arī cik daudz mēs šo vārdu izstādes sagatavošanas laikā būtu lietojuši), – tā ir vērtība pati par sevi. Astrīda ar Gvičardo, itāļu komandu un itāļu vēstniecību kopā strādāja trīs gadus, bet kolekcijas glabātājas, man gribas teikt – latviešu ziemeļmeitas, pieslēdzās pagājušā gada beigās. Mūsu pienesums ir iespēja pievērst uzmanību vēsturiskām saiknēm un sakarībām. Ja laika rāmis pavirzītos vēl atpakaļ laikā, mēs varētu pieminēt arī Karlu Gothardu Grasu – šo Eiropas kultūras telpā svarīgo un Romā uz mūžu palikušo ceļotāju. Mums ir sava agrīnā Florences epizode ar Teodoru Zaļkalnu, mums ir savs itāļu futūrists Niklāvs Strunke. Kultūrdiplomātija, kas šeit, muzejā, iemiesojas starpkaru laikā ar vairākām izstādēm, šodien notiek citā līmenī, arī sadarbībā un abpusējā mijiedarbē ar itāļu pusi tajā līmenī, kur mēs paplašinām kontekstus. Nešaubos, ka mums ir iespēja šos dialogus turpināt," izstādes atklāšanā sacīja LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas (XVIII gs.–XX gs. 1. puse) vadītāja Dr. art. Aija Brasliņa.
Vaicāta pastāstīt par izstādes sagatavošanas neredzamo pusi un abu pušu mākslas zinātnieku diskusiju galvenajiem mezglu punktiem, Aija Brasliņa stāsta: "XIX–XX gs. mijā un XX gadsimta sākumā Itālija bija daudzu latviešu mākslinieku iedvesmas avots, kuri šeit guva neaizmirstamus mākslas iespaidus – studējot vecmeistarus, apgūstot prasmes un pat iesaistoties Itālijas mākslas procesos. Šim savstarpējās bagātināšanās laikam ekspozīcijā ir veltīta atsevišķa sadaļa, kas vēsta ne tikai par latviešu mākslinieku pieredzi Itālijā, bet arī par dažādām sadarbības formām Itālijā un Latvijā. Itāļu kuratori sāka sadarbību ar Astrīdu Roguli, vairāk sliecoties uz acīs krītošu vizuālu paralēļu meklēšanu – atšķirību starp dienvidu un ziemeļu gaismu, gleznojumu un gleznotāju iespaidiem. Apstaigājot mūsu pastāvīgo ekspozīciju, protams, viņi aizķērās pie Johana Valtera diplomdarba vai Rozentāla Arkādijas. Kad itāļu pētnieki sāka pie mums braukt vairākās tūrēs, mēs no savas puses piedāvājām vēsturisku saikņu pamatu. Likās svarīgi izcelt momentus, kur bija kādi ceļojumi uz Itāliju vai ilgstošāka uzturēšanās, kur ir bijuši gan sakari ar itāļu māksliniekiem, gan kādas tiešākas ietekmes. Izvirzījās arī kultūrdiplomātijas aspekts."
Latviešu mākslinieku sakari ar Itāliju XX gadsimta pirmajā pusē ir ļoti tieši un sazaroti. Sīkāk Aija Brasliņa šo ietekmju savijumu uzrāda savā 2016. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā izstrādātajā promocijas darbā Starptautiskie sakari Latvijas klasiskā modernisma pacēluma un jaunreālisma veidošanās posmā. Niklāvs Strunke Itālijā divreiz ilgstoši uzturējies 1923.–1927. gadā. Romā mākslinieks saistījās ar futūristu fotogrāfijas un kino pioniera režisora Antona Džūlio Bragaljas dibināto Casa d’Arte Bragaglia, kur sarīkoja personālizstādi (1924). Latviešu "itālis" skatīja avangardisku scenogrāfiju Bragaljas eksperimentālajā Teatro degli Indipendenti un publicējās periodiskajos izdevumos Index, Noi un Teatro, tostarp popularizējot krievu avangarda teātri. Strunke iepazinās ar Marineti, tikās ar otrās paaudzes futūristu līderi un internacionālo sakaru aktīvistu Enriko Prampolīni, satuvinājās ar Antonio Marasko un "futūristu mehāniskās mākslas" protagonistu Ivo Panadži, kura darbi 1924. gada vasarā tika eksponēti Rīgā. Romā radīta Strunkes kubistiski stilizētā Galvas konstrukcija (Ivo Panadži portrets, 1924, LNMM) un mets gleznai Cilvēks, kas ieiet istabā (1927, LNMM). Latviešu modernista apgalvojums, ka viņš un Zāle parakstījuši Marineti manifestus, pagaidām nav dokumentāri apstiprinājies. 1924.–1925. gadā Strunke dzīvoja futūristu iecienītajā Kapri, kur tapa kubistiski ģeometrizētas ainavas, kas arhitektonikā sasaucas arī ar Prampolīni darbiem un itāļu futūristu interesi par salas vernakulāro arhitektūru. Latviešu modernista aizraušanās pieminēta Kapri mēra arhitekta Edvīna Čerio apcerē Architettura minima di Capri, kas glabājas mākslinieka arhīvā. XX gadsimta 20. gados uz Itāliju ceļoja Arvīds un Marga Spertāli, Eliass, Varslavāns, Zāle, Dzirkals, Beļcova, Vidbergs, Liberts u. c. Florencē Strunke turpināja Zaļkalna pirmskara kontaktus ar itāļu grafiķi Filipo Marfori-Savīni, kurš bija Zaļkalna darbnīcas kaimiņš. Zaļkalns Florencē papildinājās marmora apstrādē un bronzas liešanā. Pie viņiem iegriezās arī Pēteris Krastiņš, kurš brauca pa Eiropu kā Štiglica skolas stipendiāts. Tajā brīdī Miķelis Valters, kurš kļūst par sūtni Itālijā, uzraksta savu pirmo mākslas vēstures studiju Florencē (Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas, 1909). Pēteris Krastiņš, būdams šajā laikā Florencē, šai grāmatai uzzīmē vāku.
Džordžo de Kiriko (Giorgio de Chirico). Metafiziskā kompozīcija. 1950–1960. Audekls, eļļa. Piti pils Modernās mākslas galerijas kolekcija, Florence, Itālija. Publicitātes foto
"Mēs gribējām vairāk piespēlēt itāļiem faktus, kurus itāļiem vajadzētu zināt.
Protams, Itālijas māksla ir skaista substance pati par sevi, nemeklējot konkrētus autorus un piederības. Tā ir valsts ar citu vēsturi, profesionālā māksla ir ar citu senumu. Tomēr konkrētajam periodam ir arī kopējas eiropeiskās attīstības tendences. Līdzīgi kā gadījumā ar Baltijas simbolisma izstādi Orsē muzejā. Franči arī gribēja saskatīt sev zināmo. Tas īsti nav iespējams. Divizionisma mums nav tādā izpratnē kā virziena. Māksliniekiem tas ir zināms, kaut kur jau tas sintezējas. Bija darbi, kurus itāļu puse gribēja likt pie impresionisma vai simbolisma, mēs – atkal citur," stāsta Aija Brasliņa.
Mākslai ir vajadzīgs laiks
"Darbi tika atlasīti, gadiem savstarpējā dialogā runājot, domājot, pētot. Šo komandu vieno absolūta mīlestība un cieņa pret mākslu. To varēja just uzbūves laikā, un to arī jutu pašā sākumā – ir cieņa. Tas bija mans absolūti sarežģītais uzdevums – izstādīt mākslu pavisam vienkāršā veidā. Ideja ir – izstādīt šos mākslas darbus ar cieņu, kādu šī māksla ir pelnījusi, lai darbi runā paši par sevi. Izstāde ir sadalīta periodos, bet tie ir caurskatāmi – skaidrs, ka mākslas darbi nav akmenī iekalti. Tie periodi mainās. To var redzēt arī šajā izkārtojumā – tu it kā esi vienā zonā, bet redzi citu. Tas ir ceļš, caur kuru mēs varam brīvi plūst un baudīt mākslu. Man pašam interesants šķiet piegājiens, ka neviens darbs nav izstādīts pie muzeja sienām. Mēs izstādām šos darbus uz paneļiem, līdz ar to katram darbam ir vēl savs ekstra rāmis un panelis, kas iedod monumentalitāti," savu ieceri atklāj izstādes dizainers Artūrs Analts.
Vaicāta, kas viņai kā profesionālei ir pats nozīmīgākais šajā izstādē – notikumā, kuratore Astrīda Rogule saka: "Tas, ka mēs pirmoreiz taisām izstādi ar vienu no lielākajiem un nozīmīgākajiem Eiropas muzejiem, ir milzīgs iespaids arī uz mūsu reputāciju. Tā ir uzticība no Ufici galerijas puses. Mēs sevi nostādām līmenī, ka varam rīkot šāda veida izstādes arī attiecībā uz visiem starptautiskajiem standartiem, kas ir ļoti stingri. Mēs esam izpildījuši visas prasības. Artūrs Analts atbalstīja manu ideju par tēlniecības izkārtošanu melnajā zālē. Gribu teikt mūsu iespējamiem skatītājiem – mākslai ir vajadzīgs laiks. Arī mūzikā mēs pēc pirmajiem akordiem nekad nevaram pateikt, vai tā ir laba mūzika vai slikta. Mēs mākslā dažkārt tikai uzmetam acis, paskatāmies, kas ir autors, un ejam tālāk, īpaši tēlniecībā. Šajā gadījumā es lūdzu visus skatītājus veltīt vismaz piecas minūtes, lai apskatītos visus darbus, kas ir melnajā zālē. No sākuma mums, protams, būs pārsteigums – kāpēc ir tik tumšs? Bet atcerēsimies, ka actiņām ir tāda īpašība – tās pierod pie tumsas, un viss tas, kas tumsā šķiet neredzams, pamazām atklājas ar citu sajūtu. Uzkavējieties šīs piecas minūtes, jūs redzēsit mākslas darbus, klausīsities mūziku, beidzot varbūt arī iepazīsit un izpratīsit tēlniecības skaistumu."
Ir gan tik tumšs, ka ir bail uzskriet virsū kādam miljonus vērtam Ufici galerijas dārgumam vai uzgrūsties citam mākslas baudītājam. Kad ieslīgstu dziļajā vērojumā, vienai skulptūrai atvēlētais laiks beidzas, tā satumst un pazūd, un mana uzmanība pret manu gribu tiek pārslēgta uz kādu citu tēlniecības darbu. Tā kā izstāde ilgs līdz novembra beigām, tajā būs iespēja iegriezties vēlreiz, gan lai baudītu mākslas kluso, cieņpilni pasniegto mākslas dialogu, gan lai dotu otru iespēju tēlniecības melnās zāles idejai.
Izstādes laikā notiks arī plaša pavadošo pasākumu un izglītības programma.
Sīkāk: lnmm.lv.
IZSTĀDE ITĀLIJAS GAISMA: NO FATORI LĪDZ MORANDI
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Līdz 30. novembrim