Iesākumā bija telpa. Kupola zāle Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā ir neparasta – fascinējoši baltas sijas veido ornamentu, instalāciju. Pēc rekonstrukcijas tā arī bija domāts – Kupola zāli aplūkot kā arhitektūras paraugu. Bet māksliniekos telpa raisīja fantāzijas, un Edgars Vērpe bija viens no pirmajiem, kurš iesniedza pieteikumu izstādei tieši šeit. Viņš saredzēja iespēju realizēt savu ideju – izstādīt nevis atsevišķas gleznas, bet gan tās demonstrēt kā vienotu objektu. "Ja kādam patīk statistika, tad izstādē ir 213 gleznu, bet tikpat labi tie ir četri darbi," skaita E. Vērpe un piebilst, ka piektais objekts ir pati zāle. Krustu šķērsu telpas baltās konstrukcijas ir vienā ritmā ar melnbaltajiem darbiem, ko mazliet skārusi arī rūsa.
Visai iespējams, ka šajā telpā pēc kara glabājās munīcijas kastes un ieroči. Zīmīgi, jo E. Vērpes izstādei Intereses. Konflikts, kas Kupola zālē skatāma līdz 22. oktobrim, ir smaga tēma – karš. Darbu tēli – šāviņi, patronas – viņam saistās ar bērnību, ko viņš pavadīja Priekulē Kurzemē. Otrā pasaules kara laikā tur notika ilgstošas kaujas, un vēl ilgi pēc tā meži un lauki bija pilni ar nesprāgušiem artilērijas šāviņiem un visu veidu kājnieku munīciju. "Tāpēc jau tie šāviņi tādā rūsas krāsā, tādus es tos bērnībā redzēju," par savos darbos redzamo saka E. Vērpe. Bet skarba ir arī tagadne un notikumi Ukrainā, kas devuši impulsu satraukumam. "Karadarbība kā tuvākas vai tālākas nākotnes fakts ir viena no mediju pirmajām ziņām. Šodien varam uzzināt precīzus skaitļus, cik kur ir krituši. Skaitļus nomaina skaitļi – arī ideālas vienības, kuras tiek sapakotas tikpat ideālās formās – līķu maisos. Pavisam lakoniski šo šķietami formālo "apmaiņu" izsaka Krievijas bruņoto spēku kravu apzīmējumi žargonā: munīciju sauc par GRUZ 100, bet kritušos – par GRUZ 200," skaidro E. Vērpe. Par to arī izstādes vēstījums – par cilvēka dzīvības vērtību. Tā ir vienas patronas vērta!
"Edgara Vērpes krāsās atturīgie, ārēji harmoniskie objekti liek saspringt domās par tādu nežēlīgu bezjēdzību kā ieroči un bojāgājušie. Katrs dēlītis viņa kompozīcijās simbolizē vai nu atsevišķu šāviņu, vai divreiz vairāk – nedzīvās mūmijas," tā izstādi piesaka mākslas zinātniece Dace Lamberga, kura ir autore tikko izdevniecībā Neputns iznākušajai grāmatai par Edgaru Vērpi un viņa mākslu. Grāmatā hronoloģiski apskatīti visi mākslinieka dažādie daiļrades periodi – kluso dabu, figurāli ekspresīvais un, protams, zivju laiks... Ota un audekls ar laiku tika nomainīti ar eksperimentālu autortehniku, kurā mākslinieks izmantoja speciāli apstrādātu papīru, eļļas krāsas lazējumus, nožuvušā slāņa slīpējumu un atkal lazējumus. "Bet šāviņi ir brutāli," saka E. Vērpe un min jaunās izstādes darbos izmantotos materiālus, kas nopērkami nevis māksliniekiem domātos salonos, bet gan būvniecības veikalos – finieris, papīrs, pergamīns (ar piķi piesūcināts kartons), akrila krāsa.