"Es jau bērnībā esot skrējis uz ceļmalu skatīties riepu nospiedumus, kad mūsu mājām aizbraukusi garām kāda automašīna, un pārzīmējis tos savā burtnīcā," saka fotogrāfs Gunārs Binde (1933), kura mātes pamanītā radošuma dzirksts savā dēlā ir uzšķēlusies vairāk nekā pusgadsimtu ilgā fotogrāfa daiļradē. Ieskatu tajā piedāvā mākslinieka jaunākā personālizstāde Noveles, kas līdz 10. martam ir skatāma Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Kopumā tajā ir eksponēti simt trīsdesmit darbu, kas pārstāv gan faktoloģisko, gan mākslas fotogrāfiju.
Zirgs uz tomāta
"Kad 1957. gadā es pabeidzu Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, man iedāvināja fotoaparātu, ar kuru es sāku fotografēt kā vairākums cilvēku – to, ko redzu," atminas Gunārs Binde, kura piecu gadu taustīšanās periods tolaik ir noslēdzies ar atziņu: nozīme ir nevis tam, ko tu redzi, bet tam, ko tu domā par to, ko tu redzi, un izteikt to savā darbā, izmantojot gan apkārtējās vides piespēlēto, gan arī paša inscenēto, lai radītu tēlu.
Par pagrieziena punktu ir kļuvusi fotogrāfija Psiholoģiskais portrets (1962). "Līdz ar šo darbu es sāku apzināties fotogrāfiju kā galaproduktu, kā pašvērtību, kā mākslas darbu," skaidro fotogrāfs. Kinorežisore Laima Žurgina uzskata, ka lielu lomu šajā pārmaiņu procesā ir nospēlējis scenogrāfs un Gunāra Bindes domubiedrs Arnolds Plaudis, kurš mēdzis citēt spāņu sirreālistu Salvadoru Dalī – tas nav mākslinieks, kurš nevar iedomāties auļojošu zirgu uz tomāta (oriģinālajā versijā tas skan vēl skarbāk)!
Tieši duetā ar Arnoldu Plaudi ir tapis fotogrāfa leģendārais Eduarda Smiļģa portrets, ko tikai retais nebūs redzējis uz Jaunā Rīgas teātra sienas un ko var aplūkot arī šajā personālizstādē. Jāatzīmē, ka vairākus gadus Gunārs Binde ir nostrādājis par gaismotāju, kuru ceļš no Alūksnes kultūras nama cauri Valmieras Drāmas teātrim ir atvedis uz toreizējo Jaunatnes teātri Rīgā. "Teātris man iemācīja kompozīciju," atzīst fotogrāfs.