Jūnija vidū Tallinā ar lūgto viesu rindu pie durvīm tika atklāta starptautiski pazīstamā laikmetīgās fotogrāfijas centra Fotografiska filiāle. Līdz šim plašu popularitāti bija iemantojis muzejs Fotografiska Stokholmā, kas durvis vēra 2010. gadā un ar fotomākslas zvaigžņu Enijas Leibovicas, Ērvinga Penna, Helmuta Ņūtona, Sāras Mūnas un Nika Branta izstādēm ik gadu pulcē vairāk nekā pusmiljonu apmeklētāju. Tallina ir pirmā pilsēta ārpus Stokholmas, kur atvērta muzeja filiāle. Šogad plānots atklāt vēl divas – Ņujorkā un Londonā. Jaunatklātais vērienīgais fotogrāfijas centrs populārajā Telliskivi radošajā kvartālā sešos stāvos apvieno izstāžu zāles, pasākumu telpas, kafejnīcu, suvenīru un grāmatu veikalu un restorānu ar jumta terasi, no kuras paveras skats uz Tallinas vecpilsētu.
Jaunajā centrā aplūkojamās pirmās četras izstādes liecina, ka Tallinas Fotografiska vēlas izpatikt plašai publikai – samērā neliela telpa atvēlēta pāragri mirušās igauņu mākslinieces Annas Stīnas Treumundas politiskajiem, feministiskajiem darbiem. Turpat blakus izstādītas somu klasiķa Penti Sammallahti melnbaltās fotogrāfijas ar nevainojamās kompozīcijās notvertiem mirkļiem un norvēģu mākslinieces Anjas Niemi līdz vissīkākajai detaļai iestudētie, glancētie, kinematogrāfiskie pašportreti, kas, sekojot mākslinieces Sindijas Šērmenas pēdās, ar kostīmu un dekorāciju palīdzību konstruē fiktīvus naratīvus. Visplašākās telpas atvēlētas vizuāli iespaidīgajai, taču ļoti problemātiskajai britu fotogrāfa Džimija Nelsona izstādei, kurā portretēti dažādu cilšu pārstāvji. Viņam var pārmest gan neprecizitāti, gan pārlieku portretējamo romantizēšanu un eksotizēšanu, Džimijs Nelsons turpina ekspluatēt koloniālisma uzspiestos stereotipus un ignorē fotogrāfijas problemātisko lomu to veidošanā.
Par Fotografiska Tallinn darbību un plāniem intervijā KDi stāsts viens no centra dibinātājiem igauņu investors Rains Tamms.
Kā radās ideja atvērt Fotografiska filiāli Tallinā? Vai esat iesaistīts kopš paša sākuma?
Šim stāstam ir dažādas puses. Es pats esmu bijis aktīvs fotogrāfs. Biju amatieris, taču man bija izstādes un pats apmeklēju izstādes visur pasaulē. Esmu pabijis daudzās galerijās un muzejos, bet Stokholmas modelis ir apbrīnojams – tā nav tikai izstāžu telpa, bet arī tikšanās vieta.
Manai kolēģei, vienai no Fotografiska Tallinn līdzdibinātājām Mārjai Lorencai, nebija nekādas biznesa pieredzes, taču arī viņai tik ļoti patika Fotografiska, ka viņa vēlējās to atvērt Tallinā. Viņa sāka sarunas ar Fotografiska ģenerāldirektoru un vienu no dibinātājiem Janu Bromanu. Zviedri, kuru plānos jau bija tādas lielpilsētas kā Ņujorka, Londona un Šanhaja, atbildēja – kāpēc gan ne. Mārja mani uzrunāja kā investoru, taču arī man patīk fotogrāfija, un es teicu – darām! Tā esmu iesaistīts kopš paša sākuma, taču ideja atvērt Fotografiska Tallinā pieder Mārjai Lorencai.
Cik aktīvi plānojat iesaistīties Fotografiska darbībā?
Mans galvenais uzdevums bija to atvērt un sākt darbību, savākt finansējumu, tagad būšu iesaistīts arī kā atbildīgais par izstāžu saturu, savukārt Mārja Lorenca vairāk rūpēsies par organizatoriskiem jautājumiem. Katrai izstādei būs savs kurators.
Centrā svarīga loma ir arī ēdienam. Mūsu šefpavārs Pēters Pihels ir viens no labākajiem pavāriem ne tikai Igaunijā, bet visā Ziemeļeiropā, strādājis Parīzē un vienā no Zviedrijas labākajiem restorāniem Fäviken Magasinet, trīs reizes atzīts par labāko šefpavāru Igaunijā. Tas, ko viņš dara virtuvē, arī ir brīnumaini – vienkāršs ēdiens, nekā pārāk sadomāta, bet ļoti sabalansēts un garšīgs.
Šogad Fotografiska filiāles tiks atvērtas arī Ņujorkā un Londonā. Negribu jūs nekādi aizvainot, tomēr Tallinu nevar gluži uzskatīt par tāda paša mēroga kultūras lielpilsētu, turklāt tā atrodas samērā tuvu Stokholmai. Kāpēc bija svarīgi atvērt Fotografiska filiāli Tallinā?
Tas ir reģionāli svarīgi, jo mēs to neesam veidojuši tikai Igaunijai. Vēlamies aptvert plašāku reģionu. Viena no atklāšanas izstādēm ir igauņu mākslinieces Annas Stīnas Treumundas ekspozīcija. Ilgtermiņā vēlamies izstādīt ne tikai igauņu, bet arī krievu, citu Baltijas valstu un somu māksliniekus. Viena no atklāšanas izstādēm ir somu mākslinieka Penti Sammallahti ekspozīcija, viņš ir globāla zvaigzne, nevis reģionāls spēlētājs.
Teiksim tā, mēs vēlamies būt Fotografiska Baltijas jūras austrumu daļai. Mums ir svarīgi parādīt arī globālas zvaigznes, kas šeit reti tiek prezentētas. Mūsu mākslas muzejs tās ik pa laikam aicina, bet pie mums tās būs nepārtraukti, to vidū – slavenākie vārdi fotogrāfijas vēsturē. Plānojam aptuveni 15 izstāžu gadā. Tās sāks mainīties augusta beigās, un līdz septembra beigām jau būs nomainītas visas četras atklāšanas izstādes. Aptuveni gada laikā plānojam ieiet ritmā, kad katru mēnesi būs viena divas atklāšanas. Taču muzejs būs vienmēr atvērts, jo nemainīsim visas izstādes vienlaikus.
Vai esat ieplānojuši arī kāda latviešu mākslinieka izstādi?
Mums ir pieņemts nerunāt par plānotajām izstādēm, kamēr neesam pietuvojušies to atvēršanai.
Minējāt, ka Fotografiska ir arī tikšanās vieta. Vai varat pastāstīt vairāk par savu šī centra vīziju?
Stokholmā Fotografiska tiek saukts par visvairāk atvērto muzeju pasaulē. Arī centrs Tallinā ir atvērts katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, no ceturtdienas līdz sestdienai – līdz pat vieniem naktī. Mēģināšu to ilustrēt ar mūsu draugu programmu: katru mēnesi samaksājot noteiktu summu, varēsiet mūs apmeklēt tik daudz reižu, cik vēlēsieties. Mūsu labākie draugi šeit iegriezīsies ļoti bieži, iedzers kafiju vai glāzi vīna pirmajā stāvā, pēc tam dosies apskatīt izstādes. Sestajā stāvā atrodas restorāns ar jumta terasi, cilvēki paēdīs tur vakariņas, iegriezīsies vēl kādā izstādē un, dodoties lejup, izdzirdēs mūziku, jo regulāri rīkosim koncertus un ballītes. Tātad tā nav tikai fotogrāfija, bet laika pavadīšana.
Kā jūs redzat (mēs sēžam Fotografiska pirmā stāva kafejnīcā – E. G.), cilvēki šeit izbauda laiku, nevis pēc izstādes apskatīšanas uzreiz dodas projām. Mēs apzināti izvēlējāmies šo vietu, jo Telliskivi radošais kvartāls ir jaunais pilsētas centrs, ļoti dzīvīgs, pilns ar radošiem cilvēkiem, ārzemnieki to salīdzina ar Kopenhāgenas Kristiāniju, tāpēc cilvēki šeit pulcējas jebkurā gadījumā, tagad viņiem ir vieta, kurp doties arī tad, kad līst lietus.
Ieejas maksa izstādēs ir 14 eiro. Vai tas nav dārgi mūsu reģionam?
Jā, taču pastāvīgajiem apmeklētājiem, ja reģistrējaties ar igauņu identifikācijas karti, kas ir pieejama arī šeit dzīvojošajiem ārzemniekiem, biļete maksā desmit eiro. Bērniem līdz 14 gadu vecumam ieeja ir bez maksas. Studentiem un pensionāriem – septiņi eiro. 14 eiro izklausās dārgi, bet biļetes daudzos Igaunijas muzejos maksā tikpat, dažos vēl dārgāk. Protams, ja salīdzinām tikai ar mākslas muzejiem, mēs esam dārgāki, bet uzskatām, ka mums ir arī vairāk un biežāk ko parādīt.
Ko jums nozīmē laba fotogrāfija? Ko uzskatāt par svarīgu parādīt?
Tas ir atkarīgs no katra individuālās gaumes, mēs nevaram vispārināt, tāpēc vēlamies piedāvāt dažādu izstāžu kombināciju. Visas četras atklāšanas izstādes ir ļoti atšķirīgas, un varbūt dažiem apmeklētājiem nepatīk šīs visas, bet katrs var atrast kaut ko, kas viņam patiks. Vēlamies, lai vienmēr būtu izstādes, kas ir vieglāk pieejamas, jo dažkārt māksla cilvēkam, kuram nav specifiskas izglītības šajā jomā, var būt par sarežģītu.
Mums būs sarežģītas izstādes, bet vienmēr būs arī viena divas izstādes, kas ir pieejamas, saprotamas jebkuram. No atklāšanas izstādēm Anna Stīna Treumunda varbūt ir sarežģītāka, bet, ja izlasīsiet tekstu, arī kļūs saprotama, savukārt Džimija Nelsona pasaulē nokļūsti uzreiz, tiklīdz ienāc pa durvīm.
Daži Igaunijas kolēģi un mākslas profesionāļi sarunās minēja, ka, tā kā Igaunijā mākslu diezgan lielā apmērā finansē valsts, ir grūti piesaistīt privātus investorus, jo tie uzskata, ka atbalstīt mākslu ir tikai valsts pienākums. Kāpēc, jūsuprāt, privātās investīcijas ir vajadzīgas?
Protams, tās ir svarīgas, jo mākslā nekad nav pietiekami daudz naudas. Muzejs Fotografiska Stokholmā kopš atvēršanas 2010. gadā nav zaudējis naudu. Šajā ziņā mēs to varam salīdzināt ar kinoteātru biznesu. Tas ir jādara ar vērienu, tad cilvēki nāks. Ja atvērsiet kinoteātri ar vienu zāli, naudu, visticamāk, zaudēsiet. Ja atvērsiet daudzzāļu kompleksu, varēsiet uzņemt tik daudz cilvēku, lai nosegtu izmaksas.
Fotografiska ir tieši šāds projekts, ko var īstenot bez valsts atbalsta. Igaunijā valsts vairāk atbalsta vietējos māksliniekus – tas ir svarīgs uzdevums, bet mazāk līdzekļu aiziet, lai uz šejieni atvestu pasaules līmeņa mākslu. Domāju, ka mēs esam labi aizpildījuši šo nišu.
Lasīju, ka pats esat mākslas kolekcionārs. Kā tas aizsākās?
Jau 90. gados. Manu labāko draugu vidū vienmēr ir bijuši mākslinieki un pirmām kārtām fotogrāfi. Vispirms viņi sāka dāvināt man mākslas darbus dzimšanas dienās, tad sāku iegādāties darbus, arī gleznas, taču fotogrāfija joprojām ir nozīmīga manas kolekcijas daļa. Kaido Ole, kura izstāde patlaban ir skatāma Rīgā, reiz teica, ka sauc par kolekcionāriem cilvēkus, kuriem mājās un darbavietā pie sienām visiem darbiem vairs nepietiek vietas. Tādā ziņā, jā, esmu kolekcionārs, man ir vajadzīga vieta, kur uzglabāt pārējos darbus. Taču es cenšos tos izīrēt bez maksas vai par nelielu samaksu uzņēmumiem, jo dažkārt ir žēl, ka tie vienkārši glabājas bez iespējas tikt izstādītiem.
Kā izvēlaties darbus savai kolekcijai? Vai atbalstāt Igaunijas māksliniekus, interesējaties par kādu konkrētu tēmu? Vai mākslas darbu iegāde ir vairāk emocionāla?
Galvenokārt tie ir igauņu mākslinieku darbi, taču ir arī daži ārzemju mākslinieki. Vairāk sekoju emocijām, pērku, kas patīk, manai kolekcijai nav konkrētas ideoloģijas vai tēmas, taču tā ir saistīta ar māksliniekiem, kurus pazīstu un ar kuriem biežāk komunicēju. Kaut arī lielākoties iegādājos laikmetīgo mākslu, manā kolekcijā ir arī 60., 70. gadu un 80. gadu sākuma darbi, kuri saistās ar manas bērnības estētiku, atmiņām un kuros ir mazliet nostalģijas.
Ja nav noslēpums, kuru darbu esat iegādājies pēdējo?
Domāju, tas nav tik svarīgi. Būtiskāk – manā kolekcijā ir darbi, kurus vēlētos iegādāties arī valsts mākslas muzeji Tallinā un Tartu. Esmu teicis, ka vēl kādu laiku papriecāšos par šiem darbiem un tad varam turpināt to apspriest. Tie, piemēram, ir Laurentsius darbi, varbūt arī kāds no pēdējiem jaunumiem manā kolekcijā ir viņa darbs.