"Līdz šim Vilipsōns perfekti izkopis līniju, tagad savas domas, izjūtas licis uz papīra ar tonālo zīmējumu. Skaidru redzējumu un vingru roku prasa abi, taču, iespējams, ka gaismēnu uzbūve, gaišā un tumšā gradācijas prasa tomēr lielāku iedziļināšanos, augstāku meistarības pakāpi, jūtīgumu un izpratni par telpu, laiku. Prieks par virtuozitāti un zināmām dekorativitātes iespējām vairs nav noteicošais, zīmējums savā veidā top par tēlniecību.
Tēmu ziņā izstāde ir ļoti savlaicīga. Laikā, kad sabiedrības lielākā daļa vārda tiešā nozīmē ir slima – politiski, ekonomiski, arī kultūras notikumos, veidos, vērtējumos, izpaudumos – nozīmīgi, ka mākslinieks uzrāda kaites cēloņus. Ja mēģinu tulkot viņa pārdomas, tad palieku pie sāpīgās atziņas, ka kāpjošā drudža līnija nolasās kā vēlme, nekautrība, atļaušanās – publiski urbināt savus degunus un bāzt pirkstus citu degunos. Varētu arī teikt – pašcieņas trūkums, individualitātes neaizsargātība, visa veida intīmo robežu neievērošana.
Jauninājumi uztverē un atveidē, manuprāt, ļauj saredzēt, ka mākslinieks no dzīves baudītāja, skaistuma cildinātāja, romantiķa pārtapis par dzīves analizētāju, pieredzes sūro atziņu komentētāju, brīdinātāju. Loģisks attīstības ceļš, ko ne katrs var un uzdrošinās iet," par Vilipsōna jaunākās izstādes darbiem saka mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
Diagnosis ir Vilipsōna sestā personālizstāde galerijā Istaba (vienc.vilipsōnc.vienc. (2009.), Niff-niffs, Naff-naffs, Nuff-nuffs u.c. (2010.), Sievietes–tilti (2011.), Why ne?! (2013.), (3 in1) x 2 (2014.)).
Izstāde skatāma līdz 21. maijam.