Publicitātes foto

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ceturtajā stāvā un Kupola zālē atvērtajā izstādē viena krāsa nomaina nākamo. «Zaļā krāsa var būt gan priecīgi veselīgi pacilājoša, gan toksiski reibinoša, gan arī bezgaumīgi šķebinoša," raksturo Barbara Gaile, kura uzgleznojusi vairākus zaļās krāsas darbus. To vidū ir arī latviskā glezna, kurā māksliniece vēlējusies caur rakstītā vārda formas un paša darba krāsas izvēli radīt kaut ko tādu, kas būtu kā priežu vai egļu jaunās skujas, kas izdzītas pavasarī – kaut kas dzīvespriecīgs un nevaldāms.

Glezna kā flīģeļa vāks ar burtiem. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā - Barbaras Gailes personālizstāde Krāsas

Mākslinieces Barbaras Gailes pētījums par gandrīz monohromas glezniecības simbiozi ar rakstīto vārdu.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāvā un Kupola zālē aplūkojama Parīzē dzīvojošās latviešu mākslinieces Barbaras Gailes personālizstāde Krāsas, kuras idejas pirmsākumi meklējami urbānās vides šķietami haotiskajos grafiti, ieskrāpējumos, uzrakstos. Savukārt poētiskais impulss burtiskā nozīmē bijis franču dzejnieka Artūra Rembo dzejolis Patskaņi, kurā viņš katram patskanim piešķīris noteiktu krāsu. Izstāde tapusi trīs gadu laikā īpaši šīm muzeja zālēm, kuras mākslinieci piesaistījušas ar savu gaismu un raisījušas viņā sajūtas par atrašanos mākoņos. "Sākumā bija ideja pievērsties rakstītajam vārdam un meklēt kaut ko tādu, ko būtu būtiski uzgleznot. Maz pamazām nonācu līdz tam, kas ir būtiski man pašai – un tās ir krāsas," saka māksliniece, kura pievērsusies ilgstošai krāsu pētniecībai un to vēstures līkločiem. Izstāde strukturēta kā vairāku ciklu kopums, kurā katrai krāsai veltīta sava mikrosērija.

Asociāciju lauki

4. stāva vienā mazajā zālē dominē melnie darbi. "Prioritāte bija uzgleznot maksimāli melni intensīvas gleznas – kā flīģeļa vāku vai katafalka sānu, kā izslēgta datora ekrānu vai matētu tušas traipu, kā svaigi darvotu jumtu vai melno caurumu kosmosā, vai pat pekli," izstādes aprakstā atklāj Barbara Gaile un jau sarunā piebilst, ka tas bijis diezgan apgrūtinoši redzei – strādāt tikai ar melno, kas ir gan ļoti eleganta, gan arī ļoti piesātināta krāsa, kuras nosaukumu savās gleznās viņa ierakstījusi dažādās valodās un līdz ar to arī devusi jaunu telpu mūsu uztverei un iztēlei gluži kā visa šī izstāde. Otrās mazās zāles uzmanības centrā ir balto un melno darbu satikšanās un braila izmantošana. "Mani vienmēr fascinējis šis rakstības veids, kas reizē ir ļoti skaists un reizē ietver kādu ziņojumu," norāda māksliniece un vērš uzmanību uz to, ka braila izmantošana viņas darbos ietver sevī arī lielu pretrunu, jo gleznas nav domātas pieskārieniem un glāstiem. Savukārt lielākais darbs šajā telpā (ar nosaukumu Noir) ir sava veida atsauce uz gadījumu, ka savulaik kāds skatītājs ieskrāpējis kādu vārdu vienā no viņas gleznām – tagad Barbara Gaile to ir izdarījusi pati.