"Rotu māksla ir ļoti taktila, jo tai ir tiešs kontakts ar materiālu. Godīgi sakot, reizēm neesmu pārliecināts, vai radīšanas procesā piedalās arī smadzenes, jo dažkārt ir sajūta, ka viss ir pirkstos, ka tie domā paši par sevi. Protams, tā ir mana iztēle, mans veids, kā sajust pasauli. Taču es uzskatu, ka mūsu rokas ir daudz gudrākas, nekā mēs domājam. Mums tām ir jāuzticas daudz vairāk, jo nekas nevar būt maģiskāks par pieskārienu. Arī pieskārienu viens otram. Mēs visi esam organiski un tāpēc acumirklī atpazīstam arī citus organiskus materiālus. Ir liela atšķirība, pieskaramies kokam vai plastmasai, un sajūtu, asociāciju gamma, ko šie materiāli mūsos izraisa, ir pilnīgi citāda. Manās attiecībās ar rokām ir nepārtraukta zinātkāre – ko tās man vēl varētu izstāstīt," saka Tanels Vēnre.
Nepastāv virsotnes bez kalna
Arī viņa rotas ir sava veida taktils dialogs. Pieskāriens – vai tas būtu jūras zilajos toņos nokrāsots austeres vāks, koks, sveķi, jūras zirdziņi, pludiņi, sirds, krusta motīvs, akmens – katru to uzlūkotāju/nēsātāju aizved paša sajūtu un pieredzes apcirkņos. Turklāt taktilajā valodā atšķirībā no verbālās nepastāv lingvistiski ierobežojumi. Tajā var sarunāties ikviens, nosacīto vārdu krājumu veido katra paša pieredze. "Simboli – sirds, krusts, saule – ir saprotami bez vārdiem, tāpēc man patīk tos izmantot," piebilst mākslinieks.
Pašlaik viņš veido grāmatu Handful/Sauja, kuras galvenais motīvs arī būs rokas. "Es palūdzu padsmit rotu māksliniekiem, kuru darbu ļoti cienu, atsūtīt man savu roku fotogrāfijas. Grāmatā būs astoņas lappuses, kurās nebūs nekā cita kā vien juvelieru rokas."
Tanelam Vēnrem ir 37 gadi, viņš ir absolvējis Igaunijas Mākslas akadēmijas Metālmākslas nodaļu, vēlāk gadu kā viesstudents studējis pazīstamajā Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā pie profesora Rūta Pētera. Šo dzīves periodu viņš dēvē par vērtīgāko un nepatīkamāko vienlaikus. "Es turp devos ļoti jauns 1997. gadā. Mēs joprojām vēl nebijām īsti izrāvušies no postpadomju telpas un bijām nožēlojami nabadzīgi. Kad ar kursa biedriem izgāju ielās un viņi pirka alu, es to nevarēju atļauties. Taču, kaut tik nelaimīgs kā togad es savā dzīvē vairs nekad neesmu juties, šis periods nenoliedzami bija grūdiens. Man apkārt bija lieliski cilvēki, ļoti spilgtas personības. Rūts joprojām ir spēcīgākais skolotājs laikmetīgajā rotā – superharismātisks, īstena bāka un vienlaikus ļoti emocionāls. Es domāju, ka identitāte savā ziņā ir refleksija. Un, lai par kaut ko reflektētu, jums ir nepieciešama pieredze. To tagad saku arī saviem studentiem – nepastāv virsotnes bez kalna, un vispirms jums ir jāuzceļ pats kalns."
Noskumušais sikspārnis
Tanels Vēnre ir Igaunijas Mākslas akadēmijas Dizaina fakultātes profesors, foto grāfs, lektors, daudzu starptautisku izstāžu dalībnieks. Viņa darbi pārstāvēti nozīmīgākajās Eiropas laikmetīgās rotas galerijās un prestižās privātkolekcijās. Mākslinieks stāsta, ka nesen esot lasījis spāņu režisora Pedro Almodovara grāmatu, kurā viņš apraksta nepieciešamību atrasties nemitīgā kustībā. "Tas ir tieši tas, kā es jūtos, man nepatīk skatīties atpakaļ, jo šodien es jūtos pilnīgi citādi. Manī ir vēlme nemitīgi doties uz priekšu. Iekšējs nemiers. Es nezinu, no kurienes tas nāk – tas ir kā mašīna, man ir svarīgi, lai manas rokas būtu nepārtraukti nodarbinātas..." Atšķirībā no dažiem kolēģiem viņš nesūkstās par laikmetīgās rotas joprojām grūti pozicionējamo statusu – vieni ambiciozi mēģina deķīti vilkt uz mākslas, citi uz amatniecības pusi.
"Nesen, gatavojoties lekcijai Čīlē, atcerējos padomju laiku multfilmu par sikspārni. To stāstu par dzīvnieku un putnu ballīti. Sikspārnis vispirms devās uz pirmo – antilopes un žirafes tur laimīgi dejoja, bet viņu savā pulkā neņēma, sakot, ka viņš nepieder dzīvnieku ballītei, lai ejot pie putniem. Un, kad viņš bēdīgs ieradās putnu ballītē, tie viņam teica – tu neesi putns, ej uz dzīvnieku ballīti. Sikspārnis ārkārtīgi noskuma, līdz beigu beigās izdomāja, ka jārīko pašam sava ballīte. Un dejoja viens. Savā ziņā šī metafora ļoti precīzi raksturo arī laikmetīgo rotu. Tā izveidojās 60. gados – kā avangardisks klasiskās rotas atzars. Viss sākās Nīderlandē, pēc tam Vācijā un Lielbritānijā. Viens no ambiciozākajiem sapņiem bija, ka tā tiks akceptēta kā tēlotājmāksla, taču tas joprojām nav noticis. Patiesībā es esmu ļoti priecīgs, ka tā. Ir labi būt sikspārnim, jo tas piešķir brīvību un nedefinējamu eksistences veidu. Īpaši šobrīd, kad tēlotājmāksla ir kļuvusi ļoti ciniska un pati mākslas sistēma pārtapusi lielā burbulī – naudas un trokšņa mašīnā. Laikmetīgajā rotā, manuprāt, ir daudz satura, taču ap to nav tādas ažiotāžas. Vienlaikus tā nenoliedzami kļūst arvien populārāka – agrāk lielajās izstādēs bija 100, tagad ir ap 700 dalībnieku. Rotu pasaulē ienāk ļoti daudz jaunu cilvēku."
Jautāts, kā viņš izskaidro šo pēkšņo popularitāti, Tanels Vēnre nosmej, ka laikmetīgās rotas ir ļoti viegli radīt – tāpat kā laikmetīgo mākslu. «Ir cilvēki, kuri rada brīnišķīgas lietas, turklāt bez jebkādas pamatizglītības. Piemēram, paņem kurpi, izjauc, apliek ap kaklu – rezultāts dažkārt ir fantastisks. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem – laikmetīgā rota ir šķietami viegls un ātrs medijs, turklāt pietiekami iedarbīgs."
Esence. Sīrups. Inde
Būtībā laikmetīgā rota ir kļuvusi par tiešu laika, kuru raksturo ātrums un sadrumstalotība, refleksiju. Tanels Vēnre atzīst, ka, būdams pasniedzējs, viņš ir daudz domājis par izglītības lomu šodien. «Tas attiecināms ne tikai uz rotu mākslu, bet arī tēlotājmākslu kopumā – nekas nespēj aizstāt cilvēcisko saskarsmi. Būt skolotājam ir ļoti idejiska pozīcija. Ja jums ir 20 vai 23 gadi, ir nepieciešams kāds, kas palīdz jūsu idejām un impulsiem nobriest, kļūt pamatīgiem. Ja šī pamata nav, jūs salūzīsiet – turklāt ļoti viegli un ātri. To bieži var redzēt, arī mākslas studentu vidū."
Rotu mākslas aprindās igauņu skola šobrīd tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām un profesionāļu vidē ir acumirklī atpazīstama. "Mēs vairāk strādājam ar garīgām kvalitātēm un esam iekšpus vērsti. Jā, savā ziņā, iespējams, mazliet depresīvi, kas noteikti ir jūtams igauņu mākslinieku radītajās rotās. Mēs tomēr esam ziemeļnieki. Taču tas ir tas, ko mācu saviem studentiem – jums ir jāsāk no iekšpuses. No sevis."
Tanels Vēnre neslēpj, ka viņu pašu interesē viss spektrs – gan galēji konceptuālais rotu atzars, gan tā dēvētās modes un komerciālās rotas. "Es domāju, ka māksla ir kā esence. Kā sīrups, kā inde. Pasaulē ir tikai daži cilvēki, kuri var iedzert esenci, jo viņi ir pietiekami spēcīgi. Taču, lai padarītu šo esenci dzeramāku, jums ir jāpievieno desmit litru ūdens. Tad katrs to var dzert kā vieglo dzērienu. Tās ir tā dēvētās modes rotaslietas, ko ir ļoti viegli nēsāt. Taču vienlaikus tās nav zaudējušas savu vēstījumu. Valkājamība ir ļoti iracionāls termins, jo visas lietas savā ziņā nonāk kāda rokās. Jūs tām pieskaraties."
Tanels Vēnre
Izstāde Vienkārši pārāk natureski
Galerijā Putti līdz 15. novembrim