Dizainers Rihards Funts ir viens no retajiem radošajiem cilvēkiem, kas joprojām strādā Andrejsalā. Viņa studija ir darbnīca, nevis smalks birojs ar datoru rindām. Pie raupjās, zili krāsotās sienas piestiprināti vingrošanas rīki no pilsētas labiekārtošanas projekta Vingrotava. Riharda Funta dibinātā studija Rijada ir izstrādājusi Sarkandaugavas Alekša skvēra labiekārtojumu ar ielu vingrošanai nepieciešamajām iekārtām. Plauktā un uz galda stāv pa kādam Rijadas radītajam bērnu rotaļlietu Ģimene koka figūriņu komplektam – koka cilvēciņiem, kuriem dzimumu, vecumu un lomu ģimenē bērni paši var iztēloties.
Mūsu saruna notiek pie tenisa galda, mēs sēžam uz Riharda dizainētajiem krēsliem, kas izmantoti restorāna Kolekcionārs interjerā, fonā klusi sīc viens no 3D printeriem, ar kuru tika izdrukāts apmēram tūkstotis atsevišķu detaļu izstādes You’ve Got 1243 Unread Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze iekārtojumam, ko Rihards izstrādājis kopā ar Tomu Lucānu un Robertu Fišeri. Rihards Funts ir nominēts Dienas gada balvai kultūrā 2017 par šīs izstādes dizainu un Starptautiskās dizaina vasaras skolas MAD rīkošanu.
"Ik pa laikam esmu interesējies arī par nemateriālo dizainu – dizaina domāšanu, pakalpojumu dizainu –, bet vienmēr atgriežos pie taustāmiem priekšmetiem," intervijā KDi saka Rihards Funts. "Man patīk darbs ar formu, materiāliem. Lietu materialitāte man ir ļoti svarīga. Strādāt nepastarpināti ar kādu no materiāliem ir skaistākais dizainera darbā. Tas ir interesants un pat meditatīvs process. Lielākoties strādāju ar dabiskiem materiāliem, līdz ar to darbs ar tiem ir arī pasaules izziņas process. Man ļoti patīk tēlniecība, un kāda priekšmeta veidola izstrāde līdzinās šim mākslas veidam."
Dizaina nozarē tu nonāci nejauši. Mēģināji iestāties dažādās Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļās, līdz beidzot izvēlējies Funkcionālā dizaina nodaļu ar domu, ka tajā būs vieglāk tikt.
Agrāk man likās, ka dizaina izvēle manā dzīvē bijusi nejaušība, bet, gadiem ejot, es vairs neesmu tik drošs, kas ir nejauši un kas ir mērķtiecīgi. Tagad šķiet, ka nokļūšana dizaina nozarē ir likumsakarīga – ka tā vajadzēja notikt un citādi nemaz nevarētu būt. Dzīvē esmu visu kaut ko pamēģinājis, neesmu apstājies un tā atradis to, ko man patīk darīt vislabāk. Manas dzīves dinamiku lielākoties var sadalīt piecu gadu ciklos, kad kaut kas būtisks mainās personībā, profesionālajā darbībā. Studiju laiks ir straujāks – viens līdz trīs gadi, kad dzīvē kaut kas šķietami nozīmīgs mainījās.
Vai likumsakarīga tavas profesionālās darbības attīstība ir arī Starptautiskās vasaras dizaina skolas MAD izveidošana?
Jā, desmit studijas Rijada darbības gados esmu uzkrājis zināšanas un pieredzi, iepazinies ar tik daudziem cilvēkiem. To visu varu apkopot, organizējot vasaras skolu. Tā varu popularizēt lietas un tēmas, kas mani pašu aizrauj. Mums ir daudz iespēju mācīties, kā sākt veiksmīgu komercdarbību, ir daudz padomu, kā gūt peļņu, bet dizainers reti var pilnveidot sevi kā radošu personību, savu māksliniecisko pusi.
Vasaras skolas programma ir ļoti blīva. Skolas pirmajās dienās tiek lasītas dažādas lekcijas. Studenti tiek iepazīstināti ar amatniekiem un darbnīcām. Dalībnieki sākumā pat nevar saskatīt sakarības, kāpēc dažas tēmas tiek skartas priekšlasījumos. Trešajā dienā tiek dots darba uzdevums, ko studenti veic grupās. Pēc sešām dienām skolas dalībniekiem izstādē jārāda pabeigts darbs. Ideju ģenerēšanai ir atvēlēts tikai pusotras dienas. Tad jāķeras pie pašas lietas izgatavošanas. Skolā lielu uzmanību pievēršam tam, lai dalībnieki paši izgatavotu iecerēto, apspriežoties ar amatniekiem, mācoties viņu prasmes un apvienojot tās ar mūsdienu tehnoloģijām.
Fiziski strādājot un nonākot nepastarpinātā saskarsmē ar materiālu, tu vislabāk apjaut savas idejas vājās vietas. Budistu teiksmas par vajadzību izgatavot simt māla bļodiņu, lai kaut ko saprastu, nav bez patiesības grauda. Fiziskam darbam un tā kvantitātei ir nozīme. Liela daļa vasaras skolas dalībnieku netic, ka tik īsā laikā iespējams nonākt līdz gatavai lietai, bet mēs no sava plāna neatkāpjamies. Vasaras skolas programma ir laikā saspiests dizaina tapšanas process. Mēs, pasniedzēji, no pieredzes zinām, cik daudz var paveikt arī īsā laikā, ka sevi ir jāpiespiež un jāizdara. Studenti to vēl neapzinās. Skolā piesakās ne tikai studējošie, bet arī profesionāļi, kuri ikdienā strādā, piemēram, fotogrāfijā, grafikas dizainā, arhitektūrā vai ir mākslinieki. Viņi vēlas izmēģināt, ko spēj dizaina laukā, un pastrādāt ar dažādiem materiāliem.
Arī tavs paveikto darbu portfolio ir ļoti dažāds. Vai strādāt amplitūdā no izstāžu dizaina līdz vienai bērnu rotaļlietai dizaineram ir neizbēgami?
Tas ir mans mērķis. Nav daudz tādu studiju, kas specializētos tikai vienā jomā. Dizainera darbā interesantākais ir tas, ka katrs nākamais uzdevums ir kā rēbuss, kas jāatrisina. Man patīk strādāt šajā jomā, jo es te neredzu robežas, visu laiku varu attīstīties un strādāt pats ar savām rokām. Izveidojot studiju, man šķita, ka idejas oriģinalitāte ir galvenais priekšnosacījums, lai to veiksmīgi īstenotu. tri sapratu, ka ideja ir puse no veiksmes, taču tagad man šķiet, ka tās nozīmīgums ir mērāms tikai 15–20% vērtībā. 90% ir darbs un treniņš. Iekšējais velns tevi dzen uz priekšu, un tu daudz strādā. Varbūt ir tādi dizaineri, kuri dzīves laikā ir uztaisījuši trīs darbus, un tie visi ir izcili. Taču šādi veiksminieki ir reti izņēmumi. Mums, pārējiem, ir daudz jāstrādā. Tikai kvantitāte un produktivitāte palīdz nonākt līdz labākam rezultātam.
Daudzo darbu vidū izkristalizējas labākie?
Ar katru darbu tu mācies. Tu kaut ko apgūsti un nākamajā projektā to vari izmantot un iet tālāk. Dizainera darbs ir nebeidzams attīstības process. Ir tādas ieceres, kuras pilnveidoju gadiem. Dizainers pēc savas izglītības un būtības ir atvērts pasaulei. Ikdienā ir jāsastrādājas ar daudziem cilvēkiem – ražotājiem, amatniekiem, inženieriem, kolēģiem no citām jomām, piemēram, grafikas dizaineriem. Tāpēc man ir svarīgi, ka vasaras skolā MAD sajaucas un saplūst dizains, māksla, zinātne un amatniecība, tad process un galarezultāts ir vērtīgs, esam izkāpuši no ierastās komforta zonas.
Tiek uzskatīts, ka dizaina domāšana spēj sakārtot visu, un dizaineriem šķiet, ka viņi var atrisināt pat tik sarežģītas problēmas kā, piemēram, ūdens pieejamība Āfrikā.
Mācību procesā tie ir ļoti interesanti domāšanas treniņi, kas dizainam dod plašāku dimensiju nekā tikai iespēja izgatavot vēl vienu krēslu. Sakot to, es nedomāju, ka uztaisīt labu, ergonomisku sēdekli ir mazsvarīgs uzdevums. Taču šie sociāla rakstura projekti mācību procesā attīsta dizainerā empātijas spējas. Tāda loma ir arī mācību programmās bieži izmantotajiem uzdevumiem, kas skar cilvēku ar īpašām vajadzībām un senioru ikdienu. Finansējuma un sabiedrības ieinteresētības trūkuma dēļ šos projektus ir grūti realizēt dzīvē. Taču dizaina izglītība dod apjausmu, kā uzbūvēta pasaule, cik ātri izsmeļami ir tās dabas resursi. Studiju laikā dizaineriem ir jābūt vēlmei izglābt vai mainīt pasauli. Arī man Latvijas dizaina leģenda Tālivaldis Gaumigs mācīja, ka dizainers ir mākslinieks supermens, kurš pārzina materiālus un tehnoloģijas, kurš vienmēr ir gatavs kalpot cilvēkiem.
Vai mūsdienās, kad materiālu un dažādu tehnoloģiju ir tik daudz un viss tik strauji attīstās, visu pārzināt ir iespējams?
Profesionāls dizainers šajās jomās ir kā zivs ūdenī. Viņš pārredz darbalauku un zina, ka labākās materiālu bibliotēkas ir Zviedrijā, labākās 3D drukāšanas iespējas ir Beļģijā un osi Latvijā ieved no Baltkrievijas.
Man šķiet, ka mūsdienu dizainā ir par maz ideālisma. Dizains tiek izmantots tikai tāpēc, lai vairotu peļņu. Dizains bieži tiek uzskatīts par superinstrumentu, lai ar tā palīdzību pārdotu cilvēkam jebko. Dizaina domāšanas metodoloģija ir transformējusies par mārketinga instrumentu.
Mēs Latvijā gaužamies par rūpniecības neesamību, kas kavē pašmāju dizaina attīstību. Jā, dizaina studijām nav daudz rūpnieciskā dizaina pasūtījumu. Pāris man zināmās Latvijas dizaina studijas, kas sāka darbību, koncentrējoties uz rūpniecisko dizainu, ir pārprofilējušās. Nevajadzētu dzīvot ilūzijā, ka Latvijā rūpnieciskā ražošana atgriezīsies tādos apjomos kā PSRS laikā un mēs pēkšņi atkal sāksim ražot motociklus. Pasaule ir mainījusies. Jauna rūpnieciski ražota produkta izstrāde ir ļoti dārgs, ilgs process. Ir nepieciešami daudzi testi, daudzi prototipi, un ir jābūt drošam par noieta tirgu, kuram noteikti jābūt arī ārpus Latvijas.
Arī skandināvu lielajiem un tradīciju bagātajiem zīmoliem neiet viegli.
Esmu sen ticis vaļā no mīta, ka citur iet labāk un ka būt komerciāli veiksmīgam ir viegls bizness. Parasti tas ir smaga darba rezultāts. Sabiedrībā dažkārt valda priekšstats, ka dizaineri, piemēram, ar pašu dizainētu bļodu izgatavošanu, pelna vieglu naudu. Tas būtu skaisti, ja tu būtu izdomājis lietu, kas ir jēdzīga, noderīga, funkcionāla, skaista un ražošanas procesā nerada nekādu kaitējumu pasaulei kopumā, tā maksā lēti un to pērk miljoni, bet tā ir tikai pasaka. Mani interesē izgatavot vienkāršas un praktiskas lietas no dabiskiem materiāliem nelielā skaitā.
Tavs jaunākais darbs ir izstādes You’ve Got 1243 Unread Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze iekārtojums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Esmu laimīgs, ka dzīve man piespēlēja iespēju strādāt pie šādas izstādes. Kuratori mani iesaistīja pašā darba sākumā, kad notika eksponātu atlase. Es visu izstādes tapšanas laiku dzīvoju ar šo tēmu, un tad ir vieglāk izstrādāt ekspozīcijas dizainu. Izstādei savāktie privātie arhīvi ir tik trauslas lietas. Tie lielākoties ir stāsti par cilvēku dīvainībām un apsēstību, par cilvēkiem, kuri dzīvojuši sabiedrības ēnā. Man šķita, ka šie arhīvi jāpasargā no apmeklētājiem, bet ekspozīcijas dizains nedrīkst tiem traucēt vai tos nomākt. Turklāt izstādē ir gan uz ielas atrastas papīra lidmašīnas, gan mākslas darbi, kas apdrošināti par vairākiem simtiem tūkstošu.
Visiem eksponātiem bija jāveido vienots stāsts. Man bija svarīgi, lai, ienākot izstādē, apmeklētāji ar vienu skatienu var aptvert visu telpu, līdzīgi it kā tev rokās būtu jauna grāmata un tu, pirms to sāc rūpīgi lasīt, ātri pāršķir no sākuma līdz beigām. Skatoties vienu darbu, tu pamani citu un dodies to aplūkot. Kuratori ir rūpīgi pārdomājuši, kāpēc viens darbs atrodas līdzās kādam citam. Varbūt lielākā daļa cilvēku šīs sakarības un izstādīto eksponātu savstarpējās saiknes nenojauš, bet viņiem ir vienkārši patīkami uzturēties izstādē
Vairāk par Dienas gada balvu kultūrā - Diena.lv/DGBK.