Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Izstādes Svaiga gaļa kritikai recenzija. Jaunie un pieklājīgie

Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu diplomdarbu izstāde Svaiga gaļa kritikai liek domāt par tradīciju apguvi, nevis vēlmi šīs tradīcijas pārkāpt

Bijusī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte kopš 2016. gada vismaz reizi gadā kļūst par laikmetīgās mākslas izstāžu vietu. No 3. līdz 28. jūnijam tajā bija aplūkojams šīgada Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu veikums. Arī iepriekšējos gados bija vērojama tendence Mākslas akadēmijas audzēkņu diplomdarbus eksponēt publiski, piemēram, nelielās personālizstādēs vai atsevišķu nodaļu ekspozīcijās. Izstāde Svaiga gaļa kritikai tika pieteikta kā festivāls un pirmo reizi ļāva vienkopus redzēt pilnīgi visus šīgada diplomdarbus.

 

Kvalitātes amplitūda

Eksponēt to visu vienuviet ir ērtāk nekā rīkot vairākas atsevišķas izstādes, taču tik lielam dažāda rakstura darbu apjomam būtu nepieciešama mazliet citāda izstādīšanas metode. Dažādu nodaļu darbi izkaisīti pa visu plašo fakultātes ēku, lai gan racionālāk būtu bijis tos sagrupēt pa nodaļām – tas palīdzētu skatītājiem orientēties un pašiem darbiem ļautu kļūt saprotamākiem. Mākslas akadēmijas nodaļas ir ļoti atšķirīgas, tās ietver gan pavisam funkcionālas dizaina nozares, gan konceptuāli ievirzītas mākslas prakses, un, ja tik atšķirīgu jomu darbi tiek eksponēti cits citam blakus, tie ir spiesti konkurēt savā starpā ar pārāk atšķirīgiem kontekstiem, kas izstādes viesim atšķirībā no akadēmijas mācībspēkiem var nebūt saprotami. Specialitātes, kuru radītais nav paredzēts eksponēšanai un parasti funkcionē ārpus pasīvā izstāžu formāta, piemēram, scenogrāfija un dizaina nozares, šādā formātā ir grūtāk uztveramas nekā tradicionālie mākslas veidi, kurus pierasts aplūkot.

Katrai nodaļai ir sava individuālā vēsture, tradīcijas, kā arī diplomdarbu uzdevumi, un šie izglītības nosacījumi festivālu neļauj uztvert kā parastu izstādi. Festivālā eksponēti pilnīgi visi studentu darbi, nevis atlasīti "labākie", tādējādi neuzspiežot skatītājam izpratni par to, kas akadēmijas mācībspēkiem šķitis veiksmīgāks vai vērtīgāks, tāpat arī nav iespējams redzēt, kādi ir bijuši darbu vērtējumi. Skatītājam tiek piedāvāta visnotaļ objektīva kopaina, nevis atsevišķi izcēlumi, konstruēti priekšstati par mūsdienu akadēmisko mākslas izglītību vai kāda kuratora ģenerēta perspektīva uz jaunāko mākslu.

Skatītājs ir atstāts bez atskaites punktiem un mākslas darbus uztver bez konkrētiem priekšstatiem par to, vai redzamais ir labs, slikts, rūpīgi izstrādāts vai diletantisks. Darbu kvalitātes amplitūda ir ļoti plaša, bet diemžēl arī grūti saprotama, jo kādas gan parastam skatītājam var būt zināšanas par akadēmijas mācību uzdevumiem un izvirzītajām prasībām? Izstādei nāktu par labu diplomdarbu kritēriju, uzdevumu uzskaitīšana, izglītības virzienu paskaidrošana publicitātes materiālos, citādi var rasties iespaids, ka nekādu konkrētu nosacījumu akadēmijas studiju procesā vispār nav. Paskaidrojumi palīdzētu pietuvoties darbiem un saprast tos, nevis vienkārši apskatīt, kā arī veicinātu to "diskusijām atvērto formātu", kas kā mērķis pieteikts izstādes preses relīzē.

 

Pasniedzēju ietekme

Līdzīgi kā mākslā kopumā, arī akadēmijas absolventu izstādē lielāko daļu veido normāli vidusmēra darbi. Interesanti, bet ne aizraujoši. Daži šķiet pavisam vāji, neatbilstoši mākslas akadēmijas kritērijiem, daži savukārt – izcili un profesionālajā ziņā atstāj iespaidu, kas krietni pārspēj to, ko varētu gaidīt no studenta, – tiesa, šādi izvērtēt spēju tikai tās nodaļas, kuru darbības jomu ir iespējams salīdzināt ar redzēto izstāžu zālēs. Atšķirīga kvalitāte novērojama arī, ja salīdzinām nodaļas kopumā, piemēram, glezniecības nodaļas absolventu veikums šķiet daudz vājāks nekā tie meklējumi, ko piedāvā grafiķu diplomdarbi. Turklāt lielākā daļa glezniecības darbu eksponēti ļoti nepiemērotos apstākļos un brīžam liekas vienkārši izmētāti, piekārti pie sienas.

Glezniecības diplomdarbos izteikti manāma pasniedzēju ietekme, jo gandrīz katrai gleznu sērijai pēc rokraksta un stilistikas ir iespējams noteikt, kurš gleznotājs bijis darba vadītājs – Aleksejs Naumovs, Kristaps Zariņš vai Andris Eglītis. Kā ierasts, interesantākos radošos meklējumus piedāvā Vizuālās komunikācijas un Vides mākslas nodaļas absolventi, piemēram, Alises Sondores instalācija lieliski konkurētu ar savu pasniedzēju vai citu instalāciju žanra klasiķu veikumu. Tiesa, arī šajās nodaļās ir manāma zināma vienveidība formāta ziņā, joprojām dominē ironiski ikdienišķu pārdomu un redzējumu izvērsumi, kas strukturēti attēlu un objektu grupās, balstoties uz asociācijām un nejaušām, asprātīgām atsaucēm un paralēli apgūstot jauno un ne tik jauno tehnoloģiju iespējas.

Līdzīgi kā glezniecības nodaļas gadījumā, arī konceptuālāk un laikmetīgāk ievirzītās Vizuālās komunikācijas nodaļas diplomdarbi liek domāt par tradīciju apguvi, nevis vēlmi tās pārkāpt, ienākt ar kādu radikāli jaunu skatījumu. Bet vai no studentiem vispār vajadzētu gaidīt jauno un radikālo? Varbūt viņiem paredzētā loma akadēmiskās izglītības sistēmā atļauj būt tikai pieklājīgiem un centīgiem, apgūt normālo un tikai pēc akadēmijas pievērsties tam, kas iziet ārpus šīs normalitātes robežām?

 

Birokrātiskais lakonisms

Kā jau minēju, profesionālais un radošais vēriens darbos ir ļoti atšķirīgs, taču pārsteidzoša vienotība dominē darbu idejiskajā piezemētībā. Lielākoties diplomdarbu vēstījumu raksturo vēlme rakņāties savās emocijās, pseidofilosofiskos un pseidopsiholoģiskos prātuļojumos – izteiktā vērstība pašiem uz sevi ir teju narcistiska. Arī darbu apraksti, ko veido daži formāli teikumi, drīzāk atgādina lietošanas instrukcijas. Protams, arī atzītiem māksliniekiem bieži ir grūti formulēt savas idejas, skaidrot un izteikties, taču jauno autoru pasāžās manāmais birokrātiskais lakonisms drīzāk aizšifrē, nevis paskaidro darbu būtību vai to iekšējo dzinuli, kas licis aizrauties ar mākslu un veltīt tai studiju gadus.

Aizraušanās ar savas iekšējās pasaules apvāršņiem nav nekas nosodāms, un sevis izziņai mākslā ir klasiskas vērtības statuss. Taču gandrīz nevienā izstādes darbā nav manāma interese par politiskiem, sociāliem jautājumiem, vēlme reflektēt vai kritiski analizēt ārpasaules fenomenus. Dominē glīts formālisms un dizainiski formu risinājumi, tas rada iespaidu, ka visus četrus vai sešus mācību gadus studenti pavadījuši slēgtā cellē bez iespējas lasīt ziņas. Kā izņēmumu varētu minēt Miķeļa Mūrnieka darbu, kurā spēļu zāļu tīkla Fēnikss logo pārveidots par mākslas centru Zuzeum, šādā veidā tiek apspēlēti kultūras finansējuma un mecenātisma tradīciju ētiskie aspekti, taču šī tēma jaunā mākslinieka darbā arī ir tikai iesākta, nevis izvērsta un paliek garāmejoša komentāra līmenī kā vizuāla asprātība, nevis aktīva mākslinieciska kritika.

Šī konformistiskā gaisotne disonē ar izstādes nosaukumā minēto "svaigumu" – arī apzinoties, ka šis ir 2019., nevis 1968. gads, es no studentu izstādes gaidu daudz kritiskāku domāšanu, atvērtību un uzdrošināšanos. Vismaz daži darbi vieš cerību, ka drīzumā manas gaidas varētu piepildīties un mākslas nākotne nav tikai normālo un pieklājīgo censoņu rokās.

Top komentāri

Itamars Toledano
Brīnišķīgi būtu, ja izstādē Svaiga Gaļa arī jauno mākslenīcu gaļa tiktu eksponēta, jo tas būtu ļoti orientējoši un ļoti saprotami, pie tam, izstāde būtu ILGĀK eksponējama.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja