Kritiķi vērtē LNMM. Vilnis Vējš: Varenā kopa

Rotaļa un rotaļāšanās- ar deminutīviem. ārkārtīgi mīļi. Nav Zaļkalna CŪKA, bet mīļ-cūciņa, jo cūka norāda uz ko?, paši saprotat, bet cūciņa ir māsiņa, viņas bērni siventiņi pakaļ tek rukšēdami. Jauki. Maigi. Idilliski. Grandiozitāte ar samēru, labi, bez lieliem un liekiem gabaliem, vaļņiem un klučiem, smagnējības un megatonnām. Jauki, ka zaļums zaudējis smagnējību un pretenciozu pašmērķību. Dabā zaļais negāžas virsū ar blāķi, tur vēl ūdeņi, gaiss, mākoņi, saules gaisma nāk kā atsvars un samēra pamats. Ja tagad sakām "laupa jēgu stiklojumam", tad citkārt teiktu "acis ēd laukā no rāmjiem pārmēru saules starojums, pārgaismota, pārsiltināta bilde, citiem vārdiem. Video trūkumi novērsīsies līdz ar pieredzes apdzīvotību. Ir atrakcijas. Šovu dāvana jaunajam muzejam, šodienīgi tomēr ir, lai gan, cik ļoti pietrūkst nodīrāti, asiņaini locekļi, orgāni, skeleti no paša Brektes k-ga! Laime, ka dīrājumi vēl obligātajā kategorijā nav iekļuvuši, lai gan dažam jau ļo-oti gribētos. Kaut kam ļoti vērtīgam VARBŪT atradīsies vieta CITUR, bet ŠEIT piegrieziet vērību radu, draugu, biedru nezūdamajai, mūžīgajai saiknei. Lāces k-dze taču ir atbildīga un profesionāla līdz galam, citas labākas nav un arī nevar būt-pagaidām.Tad jau redzēs! Augsto un zemo žanru, manprāt, veiksmīgi varētu atrisināt kā krievu šovā"Poļe čuģes", kur kulminācija un spožums sāks, kad ūsainis dāsni nokliedzas- Dāvanas! Turklāt turpinājumā seko attieksme it kā viss būtu tikai ar viņa ziņu, no viņa personīgās kabatas. Izrādās, ka kautkas jau ielavās, t'tad slepenības oreola it kā ienaidnieka tēls kā kultūrvēsturisks fenomens ir sgalabājies, tradīcijas nav iznīdētas, ne gājuša bojā varoņa nāvē. Skaisti, cildeni, dzīvelīgumu apliecinoši. Sava daļa nostaļģijai, kuras iemesls ir sena un īsta mīla. padomjlaiku godalgotie triumfē un patiesi luminiscē ne tikai muzejā, bet arī teātri, literatūra. Ko darīt, ja jaunas personības ir dižos rāmjos, bet blāvas iz satura. Priecē, ka direktori un viņu sievas, tātad plauktu/ statusa princips, kas ir noteicošais visā mūsu sistēmā, valsts pārvaldē, kultūrā, izglītībā, mākslā, arī zinātnē. Uz ātro aizpildītais B. Bērziņš ir kvalitāte pati par sevi vispārākā pakāpe. Atklāti sakot, citu tādu, kas aizpilda un vēl uzrunā, pārliecinoši fascinē, būs grūti sameklēt/ kvalificēt kā līdzvērtīgu. Pret Miervalža Poļa darbiem, sauciet tos par retrospekcijām vai, manis dēļ, spektroekcijām, būtību nemaina. Mans viedoklis- pamatā fotogrāfijas, kuras apstrādātas ar dažādiem panākumiem. Poļa sieviņai (bijušai vai tagadējai arī, piedodiet, īsti nepārvaldu drēbi) kaut kas līdzīgs, arī uz to pašu šnitki. Palieku saintriģēts aktuālās konjunktūras un neglaimojošā veida sakrā, jo es tam īsti neticu, Toms esmu. Latvietim, kā man pieredze svilpj, bez glaimiem, cienības, spiedieniem, apliecinājumiem, reti kad izdevies BŪT! Rokas bučošana arī nav deficīts. Kad reiz būsim izkāpelējušies, ceru ka sāksim iet/ soļot staigāt stingrā gaitā, apliecinot savas tautas Lielās mākslas vērtības. Uz šo brīdi labi. Tas taču nav nemaz tik maz.