Evelīnas Deičmanes trešās personālizstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā pamatā ir autores dziļi personiska – jutīga un reizē procesu sabiedrībā motivēta interese pievērsties mākslai (iz)dzīvot.
Laikā, kad fiktīvie naratīvi un globālā realitāte uzspiež vienlaicīgas pārklājošās distopijas, Deičmanes Dejorgāns ir veidota kā teritorija, kur meklēt un rast personiskās brīvības robežu – vietu, kura nevienam nevar nodarīt kaitējumu. Apzinoties, ka, ignorējot savu ķermeni, nav iespējams nonākt pie miera stāvokļa un atklāsmes, izstādes tematika koncentrējas ap cilvēka iekšējām norisēm un vēstures traumatisko notikumu atstātajiem nospiedumiem tajā.
Saglabājot interesi strādāt ar "materiālu", kas ir dziļi personisks, tomēr vienlaikus var būt apslēpts un grūti tverams, Deičmane izceļ postpadomju reģionam piemītošo mentālo karti. Atsvešinātību no sava ķermeņa piedzīvo vairums Latvijas iedzīvotāju, īpaši paaudze, kas dzimusi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Deičmanes vecāku paaudzei pagātne ir zaudējusi savu spēju apgaismot tagadni. Tajā trūkst tagadnes, jo viss tiek skatīts un vērtēts caur pagātnes pieredzējumu, tādējādi kropļojot skatījumu un dzīves pieredzējumu šodienā.
Minētā iespaidota, Deičmane (re)konstruē iztrūkstošos/pagaisušos atmiņu/pieredzes momentus, lai ar mākslinieciskās iztēles un somatiskās/terapeitiskās analīzes elementu palīdzību veidotu Kim? telpas visaptverošu instalāciju. Izstādē iekļauti jaunradīti darbi gaismas un skaņas objektu, zīmējumu un tekstila, un metāla instalācijas tehnikās, kas vizuāli poētiskā/pastarpinātā veidā apsver idejas par starppaudžu traumu pārdzīvošanu, cilvēka ķermeni un cerības tehnoloģijām.
Ar Dejorgānu māksliniece it kā atgriežas savā un ieskatās citu pagātnē, lai uzlasītu trūkstošos elementus un sajustu brīvību, ko sniedz ķermeņa un prāta kā instrumentu veselīga mijiedarbe. Dejorgāna ietvaros izdzīvošanas nozīme sliecas daudz tālāk par izvairīšanos no nevēlamā, tā ir par dzīvi apliecinošas vīzijas izteikšanu, neskatoties uz apstākļiem, kas izsauc visas iespējamās bailes. Deičmanes Dejorgāns kustas un "dejo" virzienā cauri pašpieredzei un paver ceļu dziednieciskām transformācijām izdzīvotājas būtības esencē.
Izstādes kuratore ir Zane Onckule.
Evelīna Deičmane (dz. 1978) mākslas izglītību ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā 2007. gadā un pabeigusi Berlīnes Mākslas universitātes Vizuālās komunikācijas nodaļu un Eksperimentālo mediju nodaļu (2004; 2007-2009). Savos darbos izmanto jauktas tehnikas, eksperimentē ar skaņu un vizuālajiem elementiem. Viņas konceptuālā pieeja ietver eksistenciālas noskaņas un cilvēka pieredzi, radot vidi, kur skumjas saskaras ar laimi, bet dramatiskumu kliedē humors.
Viņa piedalījusies 15. Sidnejas Starptautiskajā biennālē (2006), 2. Maskavas Biennālē (2007), Eiropas Laikmetīgās Mākslas biennālē Manifesta (2008), 12. Starptautiskajā Kairas biennālē (2010). Deičmane pārstāvēja Latviju 53. Starptautiskajā Venēcijas Biennālē ar multimediālo projektu Pārejošās bēdas (2009). Deičmane ir vairāku nozīmīgu starptautisko radošo stipendiju ieguvēja, tai skaitā DAAD stipendijas Berlīnē (2011). Mākslinieces personālizstādes notikušas vairākās galerijās Vācijā un Čehijā, kā arī 2010. gadā viņas personālizstāde Lielais nemiers bija apskatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Māksliniece dzīvo un strādā Berlīnē un Rīgā.
1995. gadā, uzturoties Berlīnē, Leonards Laganovskis Barbara Weiss galerijas telpās inscenē fotogrāfiju sēriju, kurā tiek izspēlēts "mūsdienu vācu galeristes" tēls. Ieinteresēts tolaik sev jaunatklātā tipāžā-profesijā, kurā mākslas un naudas savstarpējās attiecību/atkarības dinamika līdzpastāv noteiktai izpratnei par paštēla, jaunības, garīgās un fiziskās veselības uzturēšanai nepieciešamo režīmu/aktivitātēm, Laganovskis, šķiet, šo sēriju varētu būt uzņēmis arī tagad.
Sekojot iepriekš sagatavotam scenārijam un pieaicinot profesionālu modeli, Laganovskis vienas dienas laikā veic fotosesiju, kurā atspoguļo ar industrijas darbību saistītas epizodes-mizanscēnas. Modele pārvietojas no telpas uz telpu un pozē galerijā, ofisā, noliktavā, virtuvē, uz balkona. Sērija uzskatāma par pabeigtu darbu, autoram attēliem pievienojot naratīva daļu – brīvi angliskotu un vietumis (pa)mainītu tekstu, aizgūtu no tolaik Vācijā populāriem sieviešu un biznesa žurnāliem, piemēram Cosmopolitan, L'Officiel, Harper’s Bazaar, Vogue u. c.
Nesenās vēstures skatījumā daļa no mākslas darba ir mākslinieka žests, jo pilna darbu sērija pirmo reizi tika eksponēta 1996. gadā tieši tajā mākslas galerijā Berlīnē, kuru šī sērija komentē. Šobrīd Kim? apskatāmās ekspozīcijas kontekstā darbiem ir institūcijas noteikts papildu naratīvs.
Ekspozīcija Galeristes portolio tapusi, Kim? galerijas sieviešu komandai atlasot fotogrāfijas no Laganovska oriģinālsērijas, balstoties uz to estētiskajām un konceptuālajām kvalitātēm, kā arī subjektīvu un emocionālu saistību ar ikdienas realitāti, strādājot mākslas institūcijā.
Skatīts vienlaicīgi, Galeristes portfolio no vienas puses ir pragmatiski reālistisks, no otras - ciniski pašironisks.
Ko galeristei nesīs nākotne?
Leonards Laganovskis (dz. 1955) ir viens no redzamākajiem konceptuālistiem Latvijā. Viņa darbi ir mīklas prātam, kas ir balstītas zinātnē, literatūrā, atmiņās, asociācijās. Laganovskis strādā dažādās mākslas jomās – zīmējumā, grafikā, glezniecībā, fotogrāfijā, veido objektus u.c. 20. gs. 90. gadu pirmajā pusē mākslinieks pievērsās atsevišķu arhetipu dekonstrukcijai, kas bieži ietver gan ironiju, gan humoru. Viņa radošās intereses skar sociālpolitiku, patērētājsabiedrību un kultūru. Laganovskis studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Interjeru un iekārtas nodaļā, absolvējis Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē (1979). Mākslinieks guvis plašu starptautisku pieredzi, vairākus gadus (1988–1994) dzīvojot Vācijā un aktīvi piedaloties tās mākslas dzīvē, organizējot personālizstādes un piedaloties grupu izstādēs ārvalstīs. Leonarda Laganovska darbi atrodas publiskās kolekcijās: Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (Rīga, Latvija), topošā Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja kolekcijā (Rīga, Latvija), Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejā, Rutgersas universitātē (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV), Neue Berliner Kunstverein (Berlīne, Vācija), Kupferstich Kabinett (Brēmene, Vācija), Kunsthalle Bremen (Brēmene, Vācija), Reha-Klinik Lubben (Brandenburga, Vācija), Artphilein Foundation (Vaduca, Lihtenšteina), Igaunijas Mākslas muzejā (Tallina, Igaunija), Eesti Pank (Tallina, Igaunija), Nacionālajā Laikmetīgās mākslas centrā (Maskava, Krievija), S.P. Djagiļeva Laikmetīgās mākslas muzejā (Sanktpēterburga, Krievija). Laganovskis dzīvo un strādā Rīgā, Latvijā.