Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Latvijas kolekcija un tās turpinājums. Malmes Mākslas muzejā atvērta izstāde Latvijas kolekcija

Malmes Mākslas muzejā atkal ir aplūkojama Latvijas kolekcija, kas bija izstādīta šā muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā līdz 1958. gadam. Tagad to papildina laikmetīgās mākslas darbi, kurus ir radījuši autori no dažādām valstīm

Malmes Mākslas muzejā Zviedrijā ir atvērta izstāde Latvijas kolekcija, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC). Tā būs aplūkojama līdz 16. aprīlim. Izstādes kuratores ir Inga Lāce un Lote Lēvholma, ekspozīcijas arhitekte – Līva Kreislere. Izstādē saistošā veidā atklāta Latvijas mākslas kolekcija, kuru Otrā pasaules kara sākumā, 1939. gadā, Malmes Mākslas muzejs saņēma dāvinājumā, lai izveidotu muzejā Latvijas tālaika aktuālās mākslas kolekciju. Tas bija iespējams, pateicoties muitas inspektora, mākslas kolekcionāra, ar Rīgu saistītā Oskara Elmkvista, ziedojumam 10 000 Zviedrijas kronu apmērā.

Lai atlasītu darbus, tika izveidota komisija, kurā darbojās mākslinieks Ludolfs Liberts un arheologs zinātņu doktors Francis Balodis. Kolekcijā ir pārstāvēti daudzi latviešu autori, to vidū ir Jāzeps Grosvalds, Niklāvs Strunke, Johans Valters, Vilhelms Purvītis, Kārlis Zāle, kā arī mākslas vēstures annālēs maz pieminētās mākslinieces Elza Druja, Erna Dzelme-Bērziņa, Otomija Freiberga, Milda Liepiņa un Marija Induse-Muceniece (pilns autoru saraksts ir pieejams LLMC mājaslapā). 

Vēsturiski Latvijas kolekcija bija skatāma Malmes muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā līdz pat 1958. gadam. Tagad ar to var iepazīties atkal.

Par kolekcijas nozīmi vēsturiskā griezumā vaicāju Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktorei, vadošajai pētniecei, vieslektorei Dr. art. Kristiānai Ābelei. Viņa uzsver: "Mani šī kolekcija ar savu tapšanas stāstu saviļņo kā 1939. gada beigu momentuzņēmums, liecība par Latvijas mākslu un māksliniekiem brīdī, kad Otrais pasaules karš jau bija sācies, Ribentropa–Molotova pakts starp nacistisko Vāciju un staļinisko PSRS parakstīts un sākusies Baltijas vāciešu izceļošana. Apliecinājusi Johana Valtera vēlā, Berlīnē radītā pašportreta autorību, no Latvijas kopā ar dēla ģimeni aizbrauca arī gleznotāja pirmā sieva. Zviedru presē ziņas par latviešu mākslas nodaļas atvēršanu bija apvienotas ar minējumiem par Baltijas valstu drošības situāciju. Kolekcijas parādīšanas veids izstādē asociējas ar šķērsgriezumā atvērtu šķirstu, kurā var ieiet, lai pētītu tā saturu, intensīvi domājot par dažādu paaudžu māksliniekiem vai dažos gadījumos viņu mantiniekiem, kuri no dzīves noteikti gaidīja pavisam citādu turpinājumu, nekā viņiem bija lemts pieredzēt. Raksturojot kopainu, kuratores Inga Lāce un Lote Lēvholma uzsvēra Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitikai raksturīgo etnogrāfiska un pastorāla tautiskuma glorifikāciju. Tomēr pietuvinājumā redzams, ka šai ievirzei vairāk vai mazāk atbilst tikai daži darbi, bet tai līdzās atrodamas atsauces uz citzemju vidi un kultūru, savukārt Latvijas lauku vides atainojumam līdzās izceļas urbānā idille, ko iemieso sieviešu tēli Augusta Annusa, Jāņa Cielava un Valdemāra Tones gleznās. Mākslas darbu radītāji un skatītāji noteikti cerēja, ka cīņas par brīvību, ko turpināja gleznot Kārlis Baltgailis, paliks tikai heroiskas pagātnes reminiscences, tomēr Latvijas mākslas dzīve kolekcijas izveidošanas laikā pieredzēja pēdējo mierlaika sezonu pirms totalitāro okupāciju virknes."

Svarīga izstādes daļa ir laikmetīgā māksla, ko radījuši astoņi mākslinieki no Latvijas, Zviedrijas, Ukrainas, Igaunijas, Dānijas un Lietuvas: Ieva Epnere, Ieva Kraule-Kūna, Santjago Mostins & Susanna Jablonska, Makda Embaje, Lada Nakonečna, Jānuss Samma, Asbjerns Skous un Anastasija Sosunova. Katrs no viņiem ir interpretējis kādu konkrētu mākslas darbu vai arī kopumā domājis par šīs kolekcijas nozīmi mūsdienu pasaulē. Viņu jaunradītie darbi turpmāk glabāsies Malmes Mākslas muzejā, tādējādi turpinot Latvijas kolekciju XXI gadsimtā. Daļu no Malmes muzejā aplūkojamās izstādes tuvākajos gados varēs ieraudzīt arī Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. Par izstādes tapšanu un kolekcijas nozīmi KDi stāsta izstādes veidotāji un mūsdienu mākslinieki.

Inga Lāce
Izstādes kuratore

Izstādes pieteikumā jūs uzdodat vairākus jautājumus, kas ir saistīti ar muzeju kolekcijām kā nacionālās identitātes veidošanas instrumentu. Kādu jūs ieraudzījāt šo kolekciju? Ko tā stāsta par mums? Kādi ir jūsu secinājumi?

Mēs varam skatīties uz kolekciju kā XX gadsimta 20. gadu avangarda norietu, arī mākslinieki, kas iepriekš eksperimentēja ar dažādiem stiliem, ir pievērsušies reālismam. Redzam ainavas un lauku idilles atainojumu. Mākslinieki ir pievērsušies arī folklorai un mitoloģijai, lai gan kolekcijā nav pārstāvēts daudz šādu darbu. Šīs tēmas, starp citu, kā vēlamas parādās arī Kārļa Ulmaņa laika kultūrpolitikā, taču redzams, ka mākslā tās ienākušas jau pirms 1934. gada un Ulmaņa apvērsuma, tas savā ziņā bija tāds laika gars visā Eiropā. Kolekcijā varam ieraudzīt arī kara un bēgļu tēmu un pieredzi. Mēģinājām ar tekstiem izcelt visas šīs tēmas.

Rodas jautājums, kāpēc tobrīd iepirkumā neizvēlējās 20. gadu modernismu. Mūsuprāt, atbilde slēpjas tajā, ka nodoms bija ar šo kolekciju reprezentēt tā laika aktualitātes. Tas ir tā laikposma – 30. gadu beigu – laikmetīgums. Latvijas nacionālās glezniecības skolas pamatlicēji – Valters, Rozentāls un Purvītis – gan ir iekļauti, kā arī Grosvalds ar 1916. gada darbu.

Kāda ir šī kolekcija no mākslinieciskās kvalitātes viedokļa?

Daudzi, it īpaši Zviedrijas un ārvalstu apmeklētāji, prasa, vai tā ir laba māksla, izvaicājot katra darba māksliniecisko kvalitāti. Mums šķita svarīgi skatīties uz šo kolekciju kā fenomenu kopumā. Tā ir kā instruments, kas palīdz raudzīties uz tā laika notikumiem Latvijā un kā tie tika prezentēti uz āru. Interesanti ir arī domāt par to, ka Latvija ir maza nācija, kas ir izveidojusi savu valsti 1918. gadā, pēc Pirmā pasaules kara, kad sabruka vairākas impērijas – Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērija. Izšķīlās daudzas jaunas valstis, tomēr mākslas centri saglabājās citur – Parīzē, Vīnē, Maskavā utt. Kolekcijas un autori no ne tik centrālām vietām ir zināmi tikai mums pašiem. Ir svarīgi domāt par šo sociālpolitisko kontekstu, kāpēc šie mākslinieki nav zināmi, kā ģeopolitiskā realitāte atbalsojas mākslas vēsturē.

Arī izstādes nosaukums Latvijas kolekcija paplašina to, kas vispār tā ir, kā tajā var iekļauties arī mākslinieki no citām valstīm, kas šajā gadījumā parādās tieši pašlaik aktīvi strādājošo mākslinieku pienesumā. Mūsu mērķis bija domāt par Latvijas identitāti, kas tomēr ir ļoti noslēgta, daudz plašāk un kopā ar māksliniekiem no dažādām vietām, konteksta un ar atšķirīgu pieredzi.

Kā pats Malmes Mākslas muzejs uztver šo kolekciju?

Sākotnēji Malmes muzeja pārstāvji, tiekoties ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālistiem, izvaicāja, kas no šīs kolekcijas ir vērtīgākais. Viņi īsti nesaprata, kā šo kolekciju ievietot savā mākslas kontekstā, un tad pieņēma lēmumu, ka vēsture ir jāaktualizē, aktivizējot tieši šo sazaroto kolekcijas stāstu. Ir lieliski, ka no jauna veidotie mākslas darbi, kas komentē vēsturisko Latvijas kolekciju, tās veidošanos un plašākus jautājumus par nacionālo identitāti, tiek iekļauti pašreizējā Malmes Mākslas muzeja kolekcijā. Turpmāk es priecātos redzēt, ka muzejs šos darbus aktīvi izmanto ne tikai Latvijas un mazo nācijvalstu stāstu stāstīšanā, bet ka tie iekļaujas arī lielākos naratīvos muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā vai tematiskajās izstādēs par dažādām tēmām.

Līva Kreislere
Izstādes arhitekte

Pastāstiet, lūdzu, kāda bija jūsu koncepcija, kā veidot ekspozīcijas arhitektūru, kā izstādīt šo kolekciju?

Tā kā bija pieejami foto no oriģinālās kolekcijas iekārtojuma, es iedvesmojos no tā laika salona tipa izkārtojuma, kas pie viena arī ļāva mums ar kolekciju strādāt nepiespiestāk. Lielajā mākslas darbu blīvumā akcents mazāk ir uz konkrētiem mākslas darbiem, bet vairāk uz kolekcijas kā kopuma fenomenu. Vēlējos veidot telpu telpā, kurā apmeklētājs justos Latvijas mākslinieku ieskauts.

Mani visvairāk fascinēja tas, kā vispār attīstījās kolekcija. Visemocionālākais brīdis tās vēsturē ir tas, ka to sadala un demontē politisku apstākļu dēļ. To es gribēju parādīt, būvējot šo lauzto konstrukciju, kurā katrs nogrieznis ir veltīts konkrētiem mākslas darbiem un saturiski arī laika posmam Latvijas vēsturē. Katrs lauziens sienā ir pagrieziens Latvijas vēsturē, piemēram, Kārļa Ulmaņa apvērsums 1934. gadā. Man bija svarīgi, lai zviedru skatītājs šeit varētu uzzināt par šiem notikumiem un mūsu valsts veidošanos. Tas palīdz izprast pašu kolekciju. Uz sienas ir izcelta ne tikai darbu hronoloģiskā secība, bet arī tematika.

Šo puzli mēs veidojām mēnešiem. Es atstāju tukšus laukumus sienā darbiem, kuri ir pazuduši. Atsevišķiem darbiem ir atklāta aizmugure, jo arī tā bieži vien stāsta mākslas darbu sarežģīto vēsturi. Dažnedažādi numurējumi, uzlīmes un zīmogi stāsta par darbu ceļiem no Latvijas, tad pa Malmes pašvaldības institūcijām un vēlāk – arhīvu. Piemēram, kuriozs ar Jaņa Rozentāla vārdu, kas gleznas aizmugurē atributēts kā Juris Rozentāls. Arī Kārļa Zāles darbs ienāca izstādē tikai pāris nedēļu pirms atklāšanas, jo sākotnēji to nevarēja atrast. Beigās uzzinājām, ka tas ticis reģistrēts muzeja kolekcijā kā Kārlis Jāle.

Man liekas emocionāli skaisti, ka laikā, kad kolekciju veidoja, tas bija organiski, bija svarīgi noturēt šīs līdzvērtīgi attīstīto valstu attiecības. Šobrīd ir grūti iztēloties, ka kāds starptautiski vēlētos sev veidot tik apjomīgu Latvijas mākslas kolekciju, turklāt apmierinoties ar darbiem, kas ne visi ir spožākais šo mākslinieku veikums.

Ieva Epnere

Māksliniece izstādei radījusi videoinstalāciju Kolekcija, kas kopumā stāsta par kolekcijas likteni Malmes Mākslas muzejā

Kāda, jūsuprāt, ir šīs kolekcijas nozīme? Kā jūs veidojāt savu jaundarbu?

Es redzu būtisku un apjomīgu tā laika redzamāko un zināmāko autoru kolekciju. Tajā ir daudz vērtīgu priekšmetu, īpaši gribas izcelt scenogrāfijas metus un grafikas. Ir brīnišķīgi, ka kādā citas valsts muzejā vienkopus atrodas šāda Latvijas mākslas kolekcija. Man liekas, ka lielākajai daļai sabiedrības šis ir nezināms fakts.

Kad pirmo reizi atbraucu iepazīties ar kolekciju, mani piesaistīja Niklāva Strunkes ilustrācija Kārļa Skalbes pasakai Bendes meitiņa, ar kuru sākotnēji vēlējos strādāt. Tomēr pēc tam sāku domāt par šīs kolekcijas problemātiku. Sarunājoties ar izstādes arhitekti Līvu Kreisleri, mēs nonācām gandrīz vai pie pienākuma apziņas aktualizēt, kāpēc šī kolekcija toreiz tika izņemta no muzeja ekspozīcijas un kas ar to notiks tālāk. Apstākļu sakritības dēļ šobrīd kolekcija ir aktualizēta, bet kas notiks tālāk, kādā statusā tā būs, vai tā tiks rādīta arī Rīgā? Kam tas ir nozīmīgi? Es sāku šķetināt vēsturisko pusi, noskaidroju, ka pirmais dāvinājums bijis no Liberta 1938. gadā, un izrādās, ka viņam ir bijusi arī cieša radošā saikne ar Zviedriju.

Pirmajā reizē, kad devos uz Malmi izpētes braucienā, Malmes pilsētas arhīvā atradu tā laika preses aprakstu, ka Liberts ir uzņemts ar stāvovācijām par Karmenas scenogrāfiju Stora Teatern Malmē un pēc pirmizrādes uznests uz skatuves uz rokām. Vēlāk jau viņš bija tieši tas, kurš strādāja komisijā, kas atlasa darbus. Domājot par Libertu kā pirmo autoru, kura darbs ir nokļuvis Malmes muzeja kolekcijā, man radās doma, ka būtu jāstrādā tieši ar viņa darbiem. Malmes muzeja kolekcijā ir arī viņa mets Karmenas scenogrāfijai. Attīstot tālāk sava darba ideju, ļoti ilgi domāju, kā simboliski un vizuāli runāt par pašas kolekcijas likteni. Skatoties Liberta scenogrāfijas darbus, skices, ļoti iedvesmojos un vēlējos arī savā darbā izmantot kādu scenogrāfijas elementu. Videodarbā izspēlēju kolekcijas stāstu.

Ieva Kraule-Kūna

Māksliniece izstādei radījusi darbu Čūska kā ceļš: pat izirusi bezgalība ir mūžīga

Kā jūs skatāties uz savu darbu kolekcijas kontekstā?

Latvijas kolekcijā ir iekļauti darbi, kas pārstāv arī tolaik Latvijas mākslā tik populāro tautiskā romantisma stilu. Izstādes kuratores mani uzrunāja, jo savos darbos bieži izmantoju tradicionālās daiļamatniecības tehnikas, bet saturiski atsaucos uz mitoloģiskiem motīviem. Līdzīgi kā 30. gados tika radīts mitoloģiskais latviskums, es nolēmu izstādei radīt pati savu dziļi personīgu mītu. Mītu par mātes un meitas attiecībām, par pasaules būvēšanu no jauna un atgriešanos sabiedrībā – par to, kā vienlaikus būt māksliniecei un mātei.

Darbs veidots, izmantojot pirmatnējas tehnoloģijas: lina un kokvilnas audumi krāsoti ar dziednieciskiem augiem, kas ievākti ap manu darbnīcu, skaloti garām tekošajā upē, savukārt keramikas objekti dedzināti pilnmēness naktī turpat blakus izraktā bedrē, tā uzsverot mākslas darbu radīšanas procesu rituālo dabu un piešķirot šai jaunradītajai mitoloģijai autentisku sasaisti ar vietu un laiku.

Kas jums šķiet interesants šajā kolekcijā?

Man visinteresantākais šķiet stāsts par to, kā šī kolekcija tika aizmirsta un pavisam nesen "atklāta" no jauna. Tāpēc darbu izstādei veidoju kā mnemonisku ierīci. Tā ir metode, kas plaši izmantota jau pirms rakstības, lai atcerētos leģendas. Šīs ierīces var būt ļoti dažādas – rotātas plāksnītes, kuru reljefa izmaiņas tiek sasaistītas ar noteiktām atmiņām, iedomātas telpas, kurās novietotie objekti palīdz atminēties, vai pat muļķīgi pantiņi un dziesmas, kas palīdz bērniem atcerēties.

Šajā gadījumā attēls uz tekstila veidojas no divdesmit nelieliem linoleja atspiedumiem, katrs no tiem saistās ar noteiktu stāsta daļu. Atspiedumos saskatāmie motīvi man saistās ar noteiktām stāsta daļām. Izstādē ir pieejams izdales materiāls, kurā skatītāji var iepazīties ar numurēto attēlu atšifrējumu.

Jānuss Samma
Igauņu mākslinieks izstādei radījis tekstilmākslas darbu Broša, kas atsaucas uz Jāņa Kugas gleznu Teātra dekorācija

Kāpēc izvēlējāties tieši Kugas darbu?

Mani interesē, kāda ikonogrāfija, objekti un simboli tiek rādīti, lai stāstītu mūsu stāstu, parādītu, kas mēs esam. Mani interesē, kā šī izvēle tiek izdarīta, kurš to izdara, – tā zināmā mērā ir fikcija. Nacionālās identitātes konstruēšana parādās arī Kugas darbā, kas ir skice lugas Pūt, vējiņi! scenogrāfijai. Gleznā ir redzams latviešiem raksturīgais tekstils, skatuve ir ierāmēta ar milzīgām tradicionālām saktām. Igaunijā ir līdzīgs stāsts. Šajā laikā Igaunijas mākslā bieži tiek izmantots tautas eposs Kalevdēls, kas ir ietekmējis Igaunijas nacionālās apziņas attīstību, tāpēc es to arī nolēmu izmantot un kritiski izvaicāt savā darbā.

Kāda, jūsuprāt, ir šīs kolekcijas nozīme un vērtība?

Šī izstāde paver vairākus svarīgus aspektus, kas skar muzeoloģiju un kolekcionēšanu kopumā, – cik liela loma tajā ir politikai, iespējai, subjektivitātei, nejaušībai. 

Informācija: malmo.se, lcca.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja