Inta Celmiņa pieteica sevi mākslā 20. gadsimta 70. gados, sasniedzot paliekošu vietu Latvijas kultūrvēsturē. Personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apkopo piecdesmit gadu daiļradi, atspoguļojot gleznieciskā rokraksta stilistisko mainību.
Intas Celmiņas iemīļotākais motīvs ir mūzika, ko viņa salīdzinājusi ar krāsu mākslu: "Ja mūziku uztver ar dzirdi, un tās skaņas, kas nonāk apziņā, ir pilnīgi abstraktas, tad tikpat viegli var vērot arī krāsu salikumus, tūdaļ nemeklējot skaidrību sižetā. Jābauda un jāgaida, līdz skaņu vai krāsu vijumi radīs atbalsi sajūtās un atklās mākslinieka ideju." Inta Celmiņa pēta iespējas audeklos attēlot skaņas iespaidu gan ar mūziku saistītās tēmās, gan ainavu motīvos, gleznojot mūziķus un diskutējot ar viņiem par klasiskās mūzikas un vizuālās mākslas sociāliem uzdevumiem un kompozicionālām kopsakarībām.
Mākslinieces 70. gadu kompozīcijas balstītas uz laukumu kontrastiem, uz tumša fona izceļot pelēkbaltos akcentus, taču pamazām rokraksts pietuvojas trauksmainajiem mūzikas ritmiem. 90. gados reizē ar triepiena ekspresiju glezniecība ieguvusi lielāku formu nosacījumu un spēcīgu krāsaino laukumu ekspresiju. Intas Celmiņas ieceres izriet no atziņas: “Pateikt nepasakāmo. Ir iespaidi no dabas, ir skices ar formas meklējumiem un mēģinājumi sadalīt tēmu sastāvdaļās, lai beidzot parādītu to vienā veselumā.”
Inta Celmiņa dzimusi 1946. gadā Rīgā, 1969. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Pedagoģijas nodaļu un sākusi piedalīties izstādēs. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1976. gada. Vecākā pasniedzēja LMA Pedagoģijas katedrā (1969–1970, 1976–1988), asociētā profesore Starptautiskajā Praktiskās psiholoģijas augstskolā (2003–2007). 2001. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu.
2020. gadā Intai Celmiņai piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija, 2011. gadā – Triju Zvaigžņu ordenis. Darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra, Tukuma, Madonas, Saldus muzeju, Zuzeum un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijās, kā arī Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Lietuvas Mākslas muzejā Viļņā un Ludviga Modernās mākslas muzejā Āhenē (Vācija).
Teksts: Dace Lamberga