Sākoties un turpinoties Krievijas uzbrukumam Ukrainai, bezjēdzīgas sāka šķist jebkādas ikdienas gaitas, kur nu vēl kultūra, izklaide, koncerti, izstādes. Tas viss likās vien blāva kādreizējās īstenības atblāzma, triviāla dekorācija, kam nav nekāda sakara ar patiesi būtisko. Taču māksla nav tikai notikumu atspoguļotāja, agri vai vēlu tā pati kļūst par daļu no realitātes neatkarīgi no tā, vai rīkojas un izturas pret notikumiem aktīvi vai pasīvi. Arī klusēšana ir izvēlēta rīcība, iespējams, tieši tagad vēl vairāk nekā jebkad agrāk.
Radošo cilvēku vēlme mākslas valodā runāt par kara pieredzi (tiešu un netiešu) ir kaut kādā ziņā neizbēgama, jo par ko gan citu šobrīd vispār ir vērts runāt? Taču tēma pieprasa sevišķi spēcīgus izteiksmes līdzekļus, simbolus un līdz niansēm pārdomātus vēstījumus, jo tik sensitīvām tēmām vajadzīga tikpat jūtīga mākslinieciskā valoda. Jebkura paviršība ved pie neizdošanās, kas paveiktajam pat ar vislabākajiem nolūkiem liek izskatīties neizteiksmīgam un muļķīgam. Nemaz nerunājot par mākslas pasaules tendenci bieži vien liekulīgi ekspluatēt aktuālās ciešanas tirgus sensāciju radīšanai.
Šīs sarežģītās attiecības starp realitāti un mākslu pašreizējā ģeopolitiskajā katastrofā aktualizē arī Mākslas stacijas Dubulti vadītāja kuratore Inga Šteimane, jautājot, vai mākslas institūcija šajos apstākļos var efektīvi izmantot savu praksi un neizskatīties infantila. Kā atbildi varam uztvert kuratores uzaicinājumu šveiciešu māksliniekam Tomasam Hiršhornam veidot mākslas akciju Art=Shelter, Māksla=patvērums Mākslas stacijā Dubulti. No 21. aprīļa līdz 5. maijam mākslinieks katru dienu uzturējās Dubultos, un viņa vadībā notika dažādas radošās darbnīcas, lekcijas, diskusijas, iesaistot vietējos iedzīvotājus un kultūras darbiniekus. Akcija izstāde bez mākslinieka klātesamības būs aplūkojama līdz jūnija beigām.
Izteikti sociāla funkcija
Tomass Hiršhorns ir viens no pēdējo desmitgažu svarīgākajiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem pasaulē, un šāda mēroga slavenības Latvijas mākslas dzīvē piedalās ārkārtīgi reti – visbiežāk jau ar gataviem produktiem, kas vienkārši šeit tiek eksponēti reprezentatīvos nolūkos. Tiesa, vārds "slavenība" Tomasa Hiršhorna gadījumā šķiet nepiedienīgs, jo ir klajā pretrunā ar viņa absolūti demokrātisko mākslas praksi – piekarināt tai popkultūras terminoloģiju ir klajā pretrunā ar Tomasa Hiršhorna gadiem realizēto mākslas un sabiedrības elitārisma kritiku. Taču šoreiz šķiet svarīgi izcelt viņa nozīmi Rietumu mākslā, jo Tomasa Hiršhorna vēlme un gatavība realizēt savu jaunāko mākslas projektu tieši šeit iepriecina kā apliecinājums, ka Ukrainas karš nav tikai dažu Krievijas mazo kaimiņvalstu problēma, kā gatavība būt šeit un tagad Austrumeiropas mazpilsētā, kas ir tik tuvu kara konflikta zonai gan ģeogrāfiskā, gan mentālā nozīmē. Tā ir izvēle būt klāt, nevis no droša attāluma bārstīt politkorektas atbalsta frāzes vai nosūtīt kādu savu mākslas darbu vietējās publikas izglītošanai, kas ir visbiežāk Latvijā piekoptā Rietumeiropas mākslas slavenību izstādīšanas stratēģija.
Vēl viens pārsteiguma patīkamības iemesls bija Tomasa Hiršhorna izstāde The Purple Line, kas pērn bija skatāma Romas XXI gadsimta mākslas muzejā MAXXI, – tieši par tajā redzamo visbiežāk iedomājos kā teju par vienīgo reto piemēru laikmetīgās mākslas spējai politiskos procesus tvert un ar tiem rezonēt jēgpilni, nesentimentalizējot un neekspluatējot tajos ietverto problemātiku. Vienlaikus caur mākslas darbiem parādot jaunu skatpunktu, no kura uzlūkot un pārdomāt apstākļus, kuros eksistējam, – nepārstāstot jau zināmo un pašsaprotamo. Izstādē The Purple Line lielizmēra attēlu kolāžās tika "depikselizētas" nemākslinieciskos nolūkos aculiecinieku fiksētas smagas vardarbības un slepkavību ainas, kas tika konfrontētas ar neskaidros pikseļos izplūdinātiem modes foto. Izstāde nepārbaudīja skatītāja spēju skatīties uz šausmām, tā bez ideoloģiskiem zemtekstiem apliecināja to, cik lielā mērā vardarbība ir pārvērtusies par kārtējo plakano bildīti mūsu ikdienas attēlu plūsmā. Ukrainas karš Tomasa Hiršhorna izstādē redzētās šausmu reportāžas atmiņā atdzīvināja ar dubultu jaudu, vienlaikus pati varēju vērot, kā arvien ātrāk pierodu pie vardarbības ainām savā ziņu plūsmā.
Latvijā redzamā un piedzīvojamā akcija kara un vardarbības tēmu tiešā veidā neatspoguļo, bet sasaucas ar citiem Tomasa Hiršhorna instalāciju projektiem, kas veidoti kā satikšanās telpa vietējām kopienām ārpus ierastās, sterilās mākslas aprites vides. Apvienojot kopradi, sadarbību, tekstus un tēlniecību, Tomasa Hiršhorna projekti rada jaunas telpas struktūras, kuru funkcija ir izteikti sociāla. Mākslas darbs ir satikšanās iespēja, kas situacionistu tradīcijās īslaicīgi aktualizē konkrētas vietas un tai piederīgiem cilvēkiem svarīgās nozīmes. Mākslas stacijā Dubulti izveidotais patvērums pirmajā brīdī droši vien pārsteigs ikdienišķos stacijas apmeklētājus, kas dodas uz kasi pēc vilciena biļetes vai uz labierīcībām, – pie laikmetīgās mākslas darbiem šajā stacijā visi šķiet pieraduši, bet pie milzu kartona bunkura visdrīzāk ne.
Tomasa Hiršhorna daiļradē tik svarīgā sociālā telpa Dubultu gadījumā ir īpaši aktīva, jo ikdienā to intensīvi izmanto plašas sabiedrības grupas. Stacijas telpas pārklāšanās ar mākslinieka radīto telpu šajā gadījumā to padara vēl interaktīvāku, neparedzamāku, māksliniekam nekontrolējamāku.
Telpiskas kolāžas
Kā jau vācu kultūrai piederīgas izcelsmes māksliniekam, Tomasa Hiršhorna mākslas pamatā ir spēcīga teorētiski filosofiskā bāze. Atsauces uz sev svarīgu domātāju idejām viņš interpretē vai pat turpina savā mākslinieciskajā praksē. Viens no viņa pazīstamākajiem projektiem ir pieminekļu sērija filosofiem Delēzam, Batajam, Spinozam, Gramši. Arī šie pieminekļi veidoti kā satikšanās telpa, aktualizējot un iedzīvinot viņu filosofijā svarīgos aspektus. Dubultos izcelts filosofes Simonas Veilas teksts Apspiešana un brīvība.
Tomass Hiršhorns ir saņēmis virkni svarīgu laikmetīgās mākslas balvu, to vidū Jozefa Boisa vārdā nosaukto. Abus māksliniekus vieno, pirmkārt, sociālās tēlniecības, sociālās plastikas paņēmieni, ar kuriem paust sava laika sabiedrisko norišu komentārus, nedidaktiskus vērtējumus. Otrkārt, tā ir īpaša materialitātes un procesualitātes izjūta, māksliniecisko jēgu meklējot abu neparastajās attiecībās. Viņu darbos nav nekā dekoratīva un nejauša.
Darbu radīšanā Tomass Hiršhorns lielākoties izmanto lētus, vienkāršus pašrades materiālus un priekšmetus, kas raksturīgi protestu kultūrai. Tehnoloģiski viņa instalācijas var dēvēt par telpiskām kolāžām. Kolāža kā viena no vienkāršākajām mākslas tehnikām, kuras pārvaldīšana neprasa īpašas zināšanas, sasaucas gan ar Tomasa Hiršhorna vēlmi radīt demokrātisku mākslu, gan ar XX gadsimta avangarda mākslas tradīcijām, kurās kolāžu māksla bija cieši saistīta ar politiski kritiskiem vēstījumiem. Mākslas stacijā Dubulti redzam un apdzīvojam telpas kolāžu no daudziem izdruku, uzrakstu, priekšmetu fragmentiem, kas savstarpēji pārklājas un apaug cits ar citu kā milzu organisms. Tā ir satikšanās struktūra, kuras izveidē bija un joprojām ir iesaistītas vietējās kopienas, ikvienam ļauts piedalīties telpas papildināšanā.
Tomasa Hiršhorna pieeja ir apzināti un kategoriski pretēja kultūras institucionālismam, kas tiecas veidot notikumus "no augšas". Tajos parastais cilvēks labākajā gadījumā ir tikai mākslas izstāžu apmeklētājs, pasīvs skatītājs, kuru no fiziskās tuvības mākslai sargā signalizācijas sensori. Tomasa Hiršhorna darbi bieži vien "notiek" urbānā perifērijā, kurā mākslas publika lielākoties neapgrozās un kuras pamatiedzīvotāji, visticamāk, nekad neapmeklē izstādes. Tomasam Hiršhornam viņi nav tikai apmeklētāji – cilvēks un cilvēciskais, ikviens individuālais apmeklētājs un saskarsme ar viņu ir Tomasa Hiršhorna mākslas būtība.
Jaunrades palīdzība
Tomasa Hiršhorna mākslas antielitārisms ietverts arī Dubultu akcijas sauklī Enerģija=Jā! Kvalitāte=Nē!. Izjaucot ierasto mākslas hierarhiju, vēlmi pēc dizainiski skaistā, priekšmetiskā, komerciāli konvertējamā, Tomass Hiršhorns kritizē plašākas sociālās nevienlīdzības norises, kuru pamatā ir kapitālisma vēlme pēc peļņas un nemitīgas izaugsmes, nīcinot individuālās dzīvības nozīmi. Arī mākslinieka izveidotās telpas atsaucas uz mūsdienu informatīvo pārblīvētību caur tēlu, veidolu, nozīmju pārklāšanos totālās instalācijas formās, ko pārsātina milzums detaļu un fragmentu. Arī skrejlapas, manifesti un literatūra kā neatņemama Tomasa Hiršhorna darbu sastāvdaļa. Tās ir bezgalīgi papildināmas un nesaglabājamas telpas formas, monumentālas un trauslas vienlaikus – droši vien tāpat kā lielākā daļa patvērumu kara apstākļos? Protams, tas nav burtisks patvērums kā aicinājums pazust mākslā, norobežojoties no skarbās ikdienas. Tas ir atgādinājums, ka māksla savā būtībā ir uz humānismu vērsts akts, kas stiprina mūsos cilvēcisko – īpašību, kas ir tik pretēja slepkavošanas un karošanas instinktam. Un vismaz man tā ir atbilde uz jautājumu par mākslas jēgu ģeopolitiskās un eksistenciālās krīzes apstākļos.
Tradicionālo estētisko vērtību cienītāji droši vien steidz jautāt – kāds Ukrainas karam, tā radītajām ciešanām ir sakars ar līmlentēm un kartonu? Kā šīs kartona instalācijas var palīdzēt nest mieru, pārtraukt bezjēdzīgo vardarbību, atjaunot dzīvi? Pēdējās nedēļās slavenā Rīgas pašvaldības izveidotā fotogrāfiju izstāde Slava Ukrainai! Varoņiem slava! pie Pārdaugavas pieminekļa daudziem droši vien šķiet pareizāka reakcija vizuālās mākslas valodā, jo ir burtiskāka un funkcionālāka – atgādina par tagadnes šausmām un izglīto tos skatītājus, kuri lielākoties informāciju smeļas Krievijas propagandas kanālos. Tomēr māksliniekam obligāti nav jābūt reportierim un pretpropagandas aģentam, un Jūrmalā aplūkojamā akcija konceptuālā līmenī krietni pārspēj galvaspilsētas izpratni par mākslas uzdevumiem kara apstākļos. Kā mākslinieks filosofs Tomass Hiršhorns ir kopradījis māksliniecisko struktūru, kas pasaulē notiekošo tver dziļākās kopsakarībās – vēstot par vispārpieņemto vērtību sairumu, pasaules mūžīgo nepastāvīgumu, kurā pastāvīga ir tikai apdraudējuma sajūta. Tomass Hiršhorns to fiksē savos darbos un piedāvā telpu, kas tam pretojas ar dialoga, domapmaiņas, jaunrades un cerības palīdzību.
TOMASS HIRŠHORNS
Akcija Art=Shelter, Māksla=patvērums
Mākslas stacijā Dubulti līdz 29.VI