Māris Subačs 2011. gada 16. augustā sarunā stāstīja: "1995. gada 17. aprīlī lasīju katoļu poļu mūķenes Faustinas Kovalskas dienasgrāmatu Dieva žēlsirdība manā dvēselē. Viņa pierakstījusi, kā vīzijā parādījies Jēzus viņai saka: "Paņem lapu un vienā pusē uzraksti: "No šīs dienas man vairs nav manas brīvās gribas", uzvelc krustu un otrā pusē uzraksti: "No šīs dienas es pildīšu Dieva gribu vienmēr visur un visā". Es arī paņēmu lapu un uzrakstīju to pašu. No tā brīža manī radās pastāvīga Dieva klātbūtnes sajūta. Beidzās ar to, ka 1995. gada rudenī sāku dzirdēt eņģeļu balsis."
Marija Faustina Kovalska (1905–1938) ir pazīstama kā Svētā Faustina, kurai vīzijās parādījies Jēzus un runājis ar viņu; tas aprakstīts dienasgrāmatās (Saint Maria Faustina Kowalska. In: The Divine Mercy [online]).
Garīgo meklējumu vēsture
Māris Subačs (1963) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (1982) un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1982–1988). Veidojis krāsainus linogriezumus, sietspiedes, akvareļus, tušas zīmējumus, plakātus, pastkartes, kolāžas, grāmatu grafiku, apgleznojis porcelānu, veidojis objektus, sienas gleznojumus, piedalījies performancēs un mākslas akcijās.
Perestroikas laikā, pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, Latvijā radās avangarda mākslinieku grupa LPSR Z. Spēlējoties ar savu uzvārdu pirmajiem burtiem, Normunds Lācis, Juris Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks un Vilnis Zābers izveidoja abreviatūru, kas automātiski tika lasīta kā "Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika", nācās tikai pievienot Z. Grupa ar savu darbību, kā jau raksturīgi perestroikas laika mākslai, piedalījās sairstošās padomju valsts vēl lielākā sairdināšanā. Kad 1994. gadā autokatastrofā gāja bojā Zābers, grupas darbība apsīka.
Tie, kuri šodien zina Subača zīmējumus par cilvēka un Dieva attiecībām un viņa garīgo ievirzi, bet neatceras 80. gadus, varētu būt pārsteigti, ka Subačs kādreiz bijis politisks mākslinieks. No 80. gadu beigām līdz 90. gadu vidum Subačs galvenokārt strādāja krāsainā linogriezuma tehnikā; šajos darbos nereti bija redzami politiski zemteksti, sociāla aktivitāte, nonkonformistiski uzskati, agrīni Latvijas mākslas konceptuālisma eksperimenti.
Mākslinieka skatījums uz 80. gadiem ir tāds, ka māksla viņam bijusi pasaules uzskata meklējumu veids, viņš mēģinājis atrast sev pieņemamu ideoloģiju, reliģiju vai filozofiju: "Sociālisms man ir bijis tas laiks, kad mana reliģija bija māksla. Tāpat kā daudziem, man likās, ka sociālisms ir ačgārna iekārta. Es mēģināju meklēt mierinājumu mākslā. Meklēju mākslā atbildes uz to, kas ir esība, kā man pašam dzīvot mākslā saistībā ar reliģiju, filozofiju. Man likās, ka tā ideoloģija, kas ir apkārt, ir kaut kāda nepareiza un ir vajadzīga kāda cita, pareizāka domāšana. Un tā mani meklējumi sākās ar Austrumiem, budismu."
Pēc būtības visa Subača dzīve sastāv no garīgo meklējumu vēstures.
Prāta disciplinēšana
Subača budisma periodu aizsāka pirmais Indijas apmeklējums 1989. gadā, lai piedalītos jaunatnes festivālā, sekoja ceļojumi 1990. un 1995. gadā. Indijā viņš iegādājās vairākas grāmatas, kuras iepazīstināja ar budisma filozofiju un praksi. Mākslinieks atceras: "Mēģināju pēc tās [grāmatās izlasītās] teorijas disciplinēt savu prātu. Pēc pusotra gada šādas prakses ar prātu notiek pārmaiņas..."
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā šobrīd ir astoņi Subača krāsainie linogriezumi: trīs no sērijas Apaļais akmens un piecas kompozīcijas ar melniem plankumiem, kas radītas 1989. un 1990. gadā, tieši budisma un "prāta disciplinēšanas" periodā. Šajos un citos tā laika linogriezumos (Kompozīcija ar nogrimušu laivu, Ainava ar kaķi, Degošā laiva, Vīrs ar ordeņiem, Kompozīcija ar Dāvida zvaigzni, Ainava ar diviem kokiem u. c.) mākslinieks virsmas veidošanu sāka ar nejaušām abstraktu melnbaltu plankumu attiecībām, kurās tikai beigu posmā, ļaujoties haosa pašorganizācijai, tika iezīmētas kādas tēlojošas līnijas. Daļēji abstraktais, daļēji figuratīvais tēlojums, attēla frontalitāte, kaligrāfiskais un automātiski radītais fons sasaucas ar abstraktā ekspresionisma paņēmieniem, kuros manifestējas arī dzena ietekmes, paužot orientālisma uzplūdus Rietumos XX gadsimta 50.–60. gados.
"Sākumā ar melnbalto tehniku ir haoss, bet zemapziņas sajūtas apstājas pie attēla, kurā prāts nofiksē to, ko grib. No haosa parādās bilde. Kad sāku, nekad nezināju, kas beigās sanāks. Sajūta ir tāda, ka zemapziņa kaut ko nofotografē. Ja tajā laikā gaisā bija politiskas noskaņas, zemapziņa tās fiksēja," mākslinieks komentē attēlus, kas atrodami abstraktajā virsmu ņirboņā. Subača ļaušanās brīvai apziņas plūsmai tuvina darbus dzenbudistiskai atvērtībai pieņemt nejaušību, nodoties prāta vērošanas stāvoklim, to viņš turpināja arī 1993.–1994. gada tušas, guašas un akvareļa tehnikas ciklos Jūra diviem un Erotika, eksperimentējot ar kaligrāfiju.
No Budas pie Kristus
Tomēr budisms neizrādījās pietiekami stabils pamats zem kājām. 1994. gadā Subačs nokristījās pie luterāņu mācītāja Jura Rubeņa Torņakalna baznīcā. Vēlāk viņš pievērsās katolicisma studijām Romas katoļu Rīgas Garīgā semināra Katehētikas institūtā (1996–1998), taču mākslinieku aizraidīja pārāk brīvās pieejas konfesionālajām dogmām dēļ. Par konflikta iemeslu kļuva Subača un Jura Rubeņa kopīgi veidotā grāmata Viņš un viņa: stāsti par mīlestību (1998). Nepilnu divdesmit gadu sadarbības rezultātā Subačam kopā ar Juri Rubeni tapušas vairāk nekā divdesmit grāmatu.
1994.–1995. gadā Subačs radīja Bībeles sižetu ciklu, ap 30 krāsaina linogriezuma lapu, kuras reproducētas divās grāmatās – Ceļš uz Emavu: 365 pasakas pārdomām katrai gada dienai (1998) un Debesu ainavas (2003). Bībeles ciklā Subača grafikas lapās sižetu izklāsts ir minimāls, figuratīvie elementi – cilvēks, kalns, ceļš, koks u. c. – lakonizēti līdz elementārai struktūrai – līnijai, aplim, trīsstūrim, taisnstūrim. Zīmējums veidots ar smalku līniju, tēlojums novests līdz minimālistiskas zīmes vienkāršojumam. Katrai cikla lapai izvēlēts atšķirīgs tonis, virsmas lielākā daļa atvēlēta telpai – tukšumam, un tukšumam daudz lielāka nozīme ir budismā nekā kristietībā. Subačs atzīst, ka, kļūdams par kristieti, no budisma tā arī nekad nav atteicies.
Mākslinieks stāsta, ka, radot šos darbus, veicis "svētuma mērījumus" – ar speciālu metāla rāmīti mēģinājis noteikt, vai tie izstaro enerģiju: "Darbos mēģināju nofiksēt enerģiju: meditēju, skaitīju rožukroni un pēc tam taisīju darbu. Gribēju izmērīt, vai drukātajā darbā paliek enerģija, to mērīju ar rāmīti. Piemēram, darbā Ceļš uz Emavu ir divi cilvēciņi – iedomājos, ka viens no tiem esmu es, otrs – Jēzus. Jēzum bija lielāka enerģija!" Galu galā mākslinieks nonācis pie secinājuma: "Dieva klātbūtnes sajūta ir neattēlojama. Tā ir vairāk kā smarža, gaiss. Kristieši zīmē Dievu, bet tas ir garām. Kā var uzzīmēt to, ko tu jūti? Visu kristietības laiku jutu Dieva garu, ko nevar uzzīmēt, bet es mēģināju zīmēt un saprast, mēģināju attēlot neattēlojamo. Beigās tika zīmēts starojums – tukšajam fonam ir jāstaro."
1995. gadā Subačs sāka attēlot Dievmāti ar bērnu, ar to tapušas krāsaina linogriezuma lapas, grāmatu ilustrācijas, zīmējumi tušas vai flomāstera tehnikā, kā arī sienas gleznojums Rīgas lidostas kapelā. "Ikonās mani interesēja Dieva attēlošana, bet tās nav klasiskas ikonas. Es mēģināju zīmēt un izrunāt savas problēmas, un tad no parastas sejas parādījās shematisks tēls. Sapratu, ka sejai nemaz nav jābūt reālistiskai, shematiskā ir labāka. Ikonas zīmēt izvēlējos, jo man likās, ka klasiskajās ikonās meistari arī ir nodarbojušies ar Dieva attēlošanas problēmu."
Artikulētas atklāsmes
Šķiet, ka populārākās tautā ir Subača un mācītāja Rubeņa grāmatas. Šajās grāmatās ir ne tikai Subača zīmējumi, par konceptuālām grāmatu ilustrācijām kļuvuši arī Subača teksti. Šo tekstu rašanās ir sava veida fenomens, par ko mākslinieks saka: "teksti man noskan", "bieži tas ir man nezināms teksts, kas skan", "kaut kāds eņģelis runā un skan", "es dzirdu tos kā skolā diktātu". Ticībai metaempīrisku būtņu pasaulei – eņģeļiem –, augstāku garīgu būtņu pastāvēšanai ir nozīme reliģisku ticējumu sistēmā vispār. Piemēram, New Age aprindās valda uzskats, ka balsu dzirdēšana ir čenelings un tā ir dabiska spēja, kas latentā formā piemīt ikvienam.
Adepti šādas parādības uzlūko pašsaprotami un nesaista ar pārdabiskiem stāvokļiem, bet aplūko kā "iekšējo diktēšanu, kuras laikā medijs dzird balsis, kas diktē ziņas, kuras viņš vai viņa pieraksta pilnīgi apzinātā stāvoklī" (Hanegraaff, Wouter Jacobus. New Age Religion and Western Culture: Esotericism in the Mirror of Secular Thought. Leiden; New York: Brill, 1996, pp. 23–42). Ar nolūku radītā čenelingā esot iespējams izraisīt un kontrolēt šo fenomenu. Pēc Subača stāstītā vairāk liekas, ka viņa dzirdētās eņģeļu balsis attiecināmas uz čenelingu, kas radīts ar nolūku un ko Rietumu ezoterisma pētnieks Vauters Hanegrāfs nosaucis par "artikulētām atklāsmēm".
Subača pierakstīto tekstu ievirze nav pārsteidzoša. Tekstos ir noteikts apgaismotības līmenis, vērīgums un gudrība. Subačs nodala tekstus, kurus viņam "diktējuši eņģeļi", no paša domu pierakstiem. Pirmie teksti un zīmējumi, kurus mākslinieks izdzirdēja un pierakstīja no eņģeļu balsīm, kas sāka skanēt 1995. gadā, ir publicēti grāmatā Es ticu, Dievs, ka Tu mani saproti. Pieredze. Lūgšanas. Meditācijas teksti (2000). Pirmajā grāmatā, kas publicēta kopā ar Juri Rubeni, – Paskaties! Pasakas par Dievu un pasauli lieliem un maziem – ietvertas eņģeļu diktētās pasakas, bet teksti pie zīmējumiem ir Subača paša rakstīti, paskaidro mākslinieks. Nākamajā grāmatā Eņģeļu pasaule (1997) mākslinieks esot ietvēris tikai eņģeļu diktētos tekstus. Šo grāmatu klāstā par populārāko izdevumu kļuva Dievs ir tepat. Pirmā iepazīšanās ar kristietību (1997). Tajā savukārt neesot eņģeļu tekstu, tikai mākslinieka paša iedvesmoti pieraksti. Būtu, protams, interesanti pētīt, kā un vai atšķiras eņģeļu un mākslinieka paša izteikumi.
Daudzas Subača prātulas risina sevis paša un kādas augstākas realitātes psiholoģiskās attiecības. Sākotnēji teksti un minimālistiskie zīmējumi top uz A4 lapām, kuras tālāk tiek izmantotas, kā nu vajag. Simtiem maksimu viņš pierakstījis plakātu sērijā Plakāti un domas (1998–2010). Piemēram: "Jo tuvāk Dievam, jo mazāk kaut ko ar viņu var izdarīt", "Pasauli vada ilgas pēc paradīzes, nevis progresa", "Revolūcija beidzas ar pieminekli tam, kurš to negribēja", "Es nespēju saprast visu, ko spēju apspriest" utt.
Paradoksālā loģika sasaucas ar koanu uzbūvi un parāda Subaču vairāk kā budisma nekā kristietības metodes praktizētāju. Mākslinieks spēj rakstīt šos tekstus it kā automātiski, to esmu ne vienreiz vien vērojusi, kad viņš savā pilsētas apgaitā kā tāds mūslaiku Irbīte ienāk ciemos Arsenālā un, daudz nedomājot, uzraksta par piemiņu kādu viedu domu, kas nav vis sarežģīti izdomāta, bet it kā paņemta, nolasīta no sazin kurienes.
Senās Ēģiptes maģija
Ap 2009. gadu Subača mākslā parādījās hermētiska ezoterisma pavērsiens, kas balstās uz Senās Ēģiptes simboliem un numeroloģiskām sakarībām. Šajos darbos teksti netiek lietoti, bet figurē anks, ortodoksālais krusts, svastika, trīs vertikālas līnijas, trīs vai četri maģiskie nezināmie vai zināmie elementi. No A4 zīmējumiem tiek drukātas atklātnes, plakāti, apgleznots porcelāns.
Zīmju kombinācijas esot izkārtotas pēc Senās Ēģiptes maģijas sistēmas, kuru Subačs arī esot uzzinājis no eņģeļiem. Kombināciju pamatā ir numeroloģiskas attiecības – trīs plus viens. Piemēram, pēc Subača uzskata, trīs rindā uzzīmēti anki piesaucot Dieva klātbūtni.
Ēģipte kā ezoterisko mācību dzimtene ietekmējusi arī kristīgā misticisma attīstību, taču hermētismā lietotā maģisko zīmju sistēma mūsdienās nav pieejama, ja nu vienīgi pieņemam, ka iespējamas ziņas no metafiziskās realitātes, kādas saņem Subačs.