Marinas Abramovičas bēru process būšot viņas pēdējā performance ar dzīvo mūziku, krāsainiem tērpiem un ierastās melnās krāsas trūkumu kompensēšot melnais humors.
Savā runā Sidnejā Abramoviča, nolasīja sanākušajiem interesentiem savu manifestu, kura beigās paziņoja, ka "māksliniekam būtu jāmirst bez bailēm un pie pilnas apziņas", kā arī pieminēja, ka "bēres ir mākslinieka pēdējais mākslas darbs pirms aiziešanas".
"Es gribu, lai būtu trīs Marinas," māksliniece atbildēja, kad kāds no klausītājiem interesējās par pašu bēru norisi. "Protams, tikai viena būs īstā, cilvēkam nav trīs ķermeņu. Es vēlos šīs trīs Marinas apglabāt tajās trīs pilsētās, kurās esmu nodzīvojusi visilgāk: Belgradā, Amsterdamā un Ņujorkā," viņa paskaidroja, piemetinot, ka "neviens nezinātu, kurā no trim apbedījuma vietām atrastos īstais līķis."
Abramoviču uz šāda lēmuma pieņemšanu rosinājušas viņas draudzenes Sūzenas Sontāgas bēres 2004. gadā Parīzē. "Tās bija visskumjākās bēres, kādās vien esmu bijusi. Viņa bija viens no vislieliskākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu satikusi. Sūzena bija dzīvespriecīga, zinātkāra un neticami laba rakstniece," stāstīja Abramoviča. "Atgriežoties Ņujorkā es uzreiz devos pie sava advokāta, sakot, ka manām bērēm jānotiek pēc mana prāta. Tad es radīju savu bēru scenāriju."
Sērotājiem būtu jāģērbjas mākslinieces ierastajā melnajā krāsā. "Kā prusakiem," Abramoviča pajokoja, pirms atklāja, ka patiesībā liktu visiem ģērbties spilgti gaišās krāsās, pat rozā.
"Es vēlos, lai uzstātos Antonija Hegartija no Antony and the Johnsons. Viņa ir izcila dziedātāja, kā arī mana tuva draudzene. Vēlos, lai viņa nodziedātu Frenka Sinatras I Did It My Way. Antonija gan vēl nav teikusi "jā", bet domāju, ka viņa būs tik ļoti apbēdināta par manu nāvi, ka gan jau viņa tāpat to izdarītu."
"Tagad, kad mana karjera ir sasniegusi 45 gadu stāžu, es vairos no skatīšanās atpakaļ," viņa pavēstīja klausītājiem Sidnejā. "Es cenšos skatīties tikai uz priekšu, jo, kad es skatos atpakaļ, pārņem domas, ka man jau sen būtu jābūt zem zemes."