Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -4 °C
Apmācies
Trešdiena, 11. decembris
Valdis, Voldemārs, Valdemārs

Mēs apbrīnojam Džemmu. Pāri laikiem un kultūrām

Džemmas Skulmes (20.09.1925.–09.11.2019.) personā nebija šaubu, ka māksla ir spēks. Tā ir īpaša, nozīmīga un brīva pasaule.

Paldies, Džemma… Tas patiesībā būtu tas, kas jāsaka vispirms. Par mērogu domām un darbiem, par latviskuma celšanu saulītē, kad tas bija apdraudēts, par pasaules mākslas elpas klātbūtni, kad tā visiem nebija pieejama, par visiem redzamu padarītu šūpulī ielikto nepārtrauktības saiti ar laikmetīgās nacionālās mākslas pirmsākumiem, par neizsīkstošo radīšanas enerģiju un labestību. Par vērtību uzturēšanu. Par stāju un skaistumu, kas nāca tai līdzi.

Kad Džemma ieradās uz Jāņa Škapara rīkotajām prāta vētrām 80. gadu Literatūrā un Mākslā, pārstāvot Mākslinieku savienību, tas vienmēr bija skaists skats: dabiska iznesība, tērpi – viss tīra māksla. Viņas personā nebija šaubu, ka māksla – tas ir spēks. Tā ir īpaša, nozīmīga un brīva pasaule. Arī Mākslas dienu tribīnēs pāri ļaužu masām viņas blondo matu vainagotā stāva parādīšanās bija kā simbols mākslas misijai stāvēt pāri ikdienas robežām. Nez vai mēs dzirdējām runas. Tās kļuva nozīmīgas vēlāk. Mēs tvērām pašu atbrīvotību, kas bija gaisā visapkārt.

Ambicioza, ar spilgtu temperamentu un vērienu. "Vēriens" – tā nosaucu arī savu pirmo interviju ar Džemmu Literatūrā un Mākslā 1983. gadā, kad viņa brīnišķīgi tēlaini, pārsteidzoši izstāstīja savu darbu ideju avotus. Tajā pašā laikā Džemma vienmēr darbojusies kā ļoti praktisks, racionāli domājošs cilvēks, kurš apzinīgi nes visus pienākumus, ko dzīve, laiks un sabiedriskā daba uzliek.

Talantīga māksliniece, kaisla temperamenta gleznotāja, kuras īstā stihija bija brīvā žesta glezniecība, kas arī dabiski sakrita ar aktuālajām norisēm lielajā mākslas pasaulē. Ne velti viņa tik labi sapratās ar Edvīnu Strautmani – vēlāk Ņujorkā – un augstu vērtēja Edvarda Grūbes glezniecību pašu mājās. Lai arī padomju sistēmas apstākļu bremzes pēc viņas 1968. gada avangardiskās personālizstādes sita sāpīgi, savu ceļu iet Džemma nepārstāja un atrada arvien jaunus tēlus, kam izteikt vērtības, kuras viņai bija būtiskas. Tieši būt vērtību uzturētājai viņai bija svarīgi. Un ne mazāk svarīgi, ka tieši "glezniecība man dod pilnīgas atbildes uz visiem jautājumiem, visām problēmām", kā viņa teica kādā no sarunu reizēm pirms pieciem gadiem, kad tapa lielā grāmata par viņu (Džemma Skulme. Neputns, 2015).

Džemmas lielā personālizstāde 1976. gadā Viļņas plašajā, jaunajā izstāžu zālē (tagad Laikmetīgās mākslas centrs) pieteica laika gaitā plaši attīstītu tēlu un tēmu Kariatīdes. Simboliskas seno kultūru liecības. Vērtību balstītājas. Vēlāk tās ironiski pārtapa Putnubiedēkļos – ar domu, ka nolietoto, nederīgo vienmēr var izmantot no jauna…

Vēriens, temperaments, neatkarīga stāja – tās ir īpašības, kas ieliktas šūpulī un dod iespēju nepazust pūlī, taču dzīvi vieglāku nepadara. Dzīve pretrunu vējos no tām kaļ personību. Džemmas personības lielums, stāja un drastiskais temperaments ar laiku izrādījās daudz plašākā mērogā noderīgs ne tikai mākslinieku pasaulei viņas valdīšanas laikā Mākslinieku savienībā, bet arī nācijai nākamajā izšķirošajā tās eksistences posmā. Džemma ar sevi iedeva tēlu mākslas pasaules spējai būt īpašai, suverēnai, lepnai un sabiedrības likteņus ietekmējošai. Viņa daudz kam stāvēja pāri. Ne visam, bet daudz kam. Viņai bija spēks atļauties, ko citi nevarēja.

Protams, Džemma pati ir viena no kariatīdēm, uz kurām turas laiks. Tas laiks – XX gadsimta pēdējā trešdaļa. Kad daudz kas notika, daudz kas veidojās un noveda pie šodienas neatkarīgās Latvijas. Un, līdzīgi kā Borisa Bērziņa gadījumā, viņa ir kariatīde, kas notur mākslinieka personības pašvērtību, nesatricināmu nekādos laikmetu vējos, – mēs taču savu laiku neizvēlamies, dzīvojam to, kas mums iekritis Dieva aklajā loterijā. Bet – "Arī mans ceļš – katra diena patiesībā ir tāda sevis krustā sišana. Tu mirsti un atkal augšāmcelies".

Tomēr visdziļāk un patiesāk Džemma, manuprāt, ir nevis statiskā Kariatīde, bet viņas pirmā un laikam cauri dinamiski mainīgā identitāte – Tautumeita. Tā lepnā sava ceļa gājēja, "nevienam ceļu negriežot", kas devusi stājai mērauklu. Arī tā, izmisumā raudošā, kas noteikti piecelsies. Tā – ar lielu mīļumu dvēselē, bet ne bez asa, taisnīga vārda pie rokas. Tā, kas azartiski gatava piedalīties atkal jaunā spēlē, kas gatava izaicinošam dialogam pāri pasaulei, pāri laikiem un kultūrām.

Nu jau ar mūžību.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja