"Pēdējos desmit gados esmu kļuvis par laucinieku, bet visa mana iepriekšējā dzīve ir bijusi saistīta ar Pārdaugavu," sarunā ar laikrakstu Diena stāsta mākslinieks, kuram šīs Rīgas pilsētas daļas attēlošana ir kļuvusi par neatņemamu viņa daiļrades sastāvdaļu.
Šoreiz Andreja Bovtoviča radītajām gleznām ir nostalģiska nokrāsa – gluži kā atmiņām, atgriežoties savas bērnības un jaunības zemē. Šī izstāde sākusi veidoties pagājušajā gadā, jo dzīve māksliniekam piespēlējusi nepieciešamību biežāk braukāt uz galvaspilsētu. "Es izkāpu pie Atgāzenes dzelzceļa stacijas, devos pastaigā ar fotoaparātu un blociņu rokās un piefiksēju tās vietas, kuras vēlos attēlot savās gleznās, kas jau pēc tam tapa manās mājās Baldonē,» savu iestaigāto maršrutu ieskicē mākslinieks.
Andrejs Bovtovičs ir piefiksējis galvenokārt tās bērnības un jaunības vietas, kuras pa šiem gadiem ir palikušas nemainīgas, bet jau tuvākajā nākotnē varētu kardināli mainīties. Viņš iesaka šo ceļu gar sliedēm no Atgāzenes dzelzceļa stacijas līdz Akmens tiltam izstaigāt jebkuram un ik pa laikam ieklīst kādā no Pārdaugavas mazajām ieliņām – it īpaši pavasarī, kad visā savā krāšņumā uzzied ābeles un ķirši.
Mākslinieks piebilst, ka savos jaunākajos darbos mēdzis gleznot tos pašus rakursus, kurus ir gleznojis pirms daudziem, daudziem gadiem, un ar patiesu interesi vērojis, kā tie atklājas viņa jaunajā rokrakstā – jau dažus gadus Andrejs Bovtovičs no eļļas krāsām ir pārgājis uz akrilu, jo tas ātri nožūst un atvieglo mākslinieka dzīvi. Viņš ar savu sievu gleznotāju Ritu Pranču bieži vien piedalās dažādos plenēros gan Latvijā, gan arī ārvalstīs, un tajos šī krāsas raksturīpašība ir īpaši svarīga.
Taču pati pāreja no eļļas krāsas uz akrilu nav bijusi vienkārša. "Šo procesu var salīdzināt ar mācīšanos jāt ar zirgu, slidot ar slidām vai braukt ar skeitbordu. Tam ir nepieciešama ilga, nepārtraukta praktizēšanās, lai izjustu šo materiālu un iegūtu vajadzīgo vieglumu," norāda Andrejs Bovtovičs. Uz jautājumu, kas ir bijis visgrūtākais šajā procesā, viņš atbild, ka akrils savu patieso spilgtumu un izteiksmīgumu iegūst tikai nožūstot atšķirībā no eļļas krāsas. Māksliniekam ir jāzina, kad apstāties, lai glezna galarezultātā neizskatītos pēc daudzkārtaina apmetuma. Dažreiz pietiek ar dažiem otas triepieniem, lai sasniegtu vēlamo. "Tikai ar pieredzi tu spēj saprast, kā krāsa izžūs un ieskanēsies!" uzsver Andrejs Bovtovičs.