Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas ceturtā un piektā stāva izstāžu zālēs skatāma mākslinieces Ievas Jurjānes personālizstāde Gals & sākums. Tās centrālajā daļā eksponēti pilna auguma sirmgalvju portreti, kas gleznoti no dabas lielformāta akvareļos. Pirmā portreta tapšana savā ziņā ir saistīta ar mākslinieces darbu pie spēlfilmas Melānijas hronika (2016).
"Tas bija liels pārdzīvojums vairāku gadu garumā – faktiskais darbs, izpēte, saskaršanās ar tik daudzu cilvēku likteņiem – milzīga visa veida paģēroša intensitāte. Iekšēji tā lika arī pārdomāt un sajust, cik ļoti mēs visi esam saistīti. Filma bija tikko samontēta, kad pēkšņi mūžībā aizgāja mana mamma. Lieli notikumi, kas atstāj savu iespaidu. Arī tāds kā kritiens, vakuums apziņā. Es laikam instinktīvi meklēju spēku. Man bija jārada savs spēka rituāls, kuru es varēju piepildīt tikai darbībā, ne prātuļošanā," sarunā ar laikrakstu Diena atminas Ieva Jurjāne. Par pirmo portretējamo personu kļuva Venija Vēvere, kuru māksliniece satikusi Melānijas hronikas filmēšanas laukumā epizodiskā lomā un kuru viņa iepazinusi kā sirsnīgu un atklātu cilvēku.
Bezdibeņa pārvarēšana
Gleznošanas procesā Ieva Jurjāne ir ierakstījusi portretējamo personu stāstus. Kopā ar Radio žurnālistu Eduardu Liniņu izvilktā esence klausāma ceturtā stāva lielajā izstāžu zālē iepretim katram varonim. Līdz audio austiņām izritināti balti paklāji, kas daļēji aizsedz stiklu, zem kura redzama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas atgādina par iepriekšējo paaudžu klātesamību un vienlaicīgi ļauj pārvarēt instinktīvās augstuma bailes – kā attiecību bezdibeni cilvēku starpā.
Savu nākamo soli, izvēloties modeli, Ieva Jurjāne spērusi pretim lībietei Edrom Melitai Veldei, kuru savulaik iepazinusi mākslinieces mamma Aija Jurjāne, vedot Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņus vasaras plenērā uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, Lībiešu sētu. Ārēji Edrom Aijai atgādinājusi pašas vecomāti, ģimenē sauktu par Tamiņu.
Starp mākslinieces portretētajiem varoņiem ir arī cilvēki, kurus viņa personīgi iepazinusi tikai nesen. To vidū latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina, kura portretā tieši noraugās uz izstādes apmeklētājiem un glabā savā atmiņā satricinošus dzīves notikumus, mierīgi sakrustojusi klēpī rokas. "Ja ir jāpozē tik ilgas stundas, tad nokrīt jebkura formālās attieksmes vai izlikšanās maska, turklāt šie cilvēki, varbūt gadu dēļ, ne par ko neizliekas. Tas patiesības moments ir atbruņojošs," uzskata Ieva Jurjāne, kura Lidiju uzrunājusi komponista Pētera Vaska kamermūzikas koncertā, kas noticis Latvijas Nacionālās bibliotēkas spicē. Par iepazīšanās kodu kalpojis Melānijas Vanagas vārds (viņām abām vienlaicīgi ticis piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, no kura vēlāk Lidija Lasmane-Doroņina atteikusies).