Ēriks Ellers (1924-1994) bija Rīgas Porcelāna rūpnīcas galvenais mākslinieks laika posmā no 20. gs. 60.–80. gadiem. Savā darba mūžā viņš ne vien koordinēja rūpnīcas Mākslinieciskās laboratorijas darbu un pārskatīja produkcijas vizuālo tēlu, bet arī pats radīja dažādu trauku formas un dekorus. Piedalījies vairākās rūpnieciskajās izstādēs un guvis augstus apbalvojumus.
Ēriks Ellers dzimis 1924. gada 18. maijā Maskavā, Padomju Krievijā. 1928. g. kopā ar vecākiem Paulīni un Pēteri pārcēlies uz Rostovu. 1940. gados dienējis Padomju armijā, 1944. g. guva smagu ievainojumu, kā rezultātā tika atbrīvots no dienesta. 1950. g. beidzis Rostovas mākslas skolu (tagad Mitrofana Grekova vārdā nosauktā mākslas skola Rostovā), kur ieguvis zīmēšanas skolotāja profesiju. Skola tieši šajā laikā kļuva par nozīmīgu mākslas centru Padomju Krievijas dienvidos. Vēlāk Ellers pārcēlās uz Latviju, iestājās un 1957. g. absolvēja Valsts Mākslas akadēmiju (tagad Latvijas Mākslas akadēmija), Keramikas nodaļu, Georga Kruglova vadībā izstrādājot diplomdarbā vāzi. Ar akadēmijas profesoru, izcilo keramiķi Georgu Kruglovu viņu saistīja arī agrākās militārās gaitas.
Pēc akadēmijas beigšanas Ellers gadu strādāja kombinātā Māksla un avotos tiek minēts arī kā komandas loceklis Maskavas metro stacijas Rižskaja (Rīgas, pabeigta 1958. g.) interjera izstrādē, iespējams saistībā ar dekoratīvo blūvplastiku, kas tika tehniski izpildīta keramikā. 1958.-1960. g. Ellers strādāja Valsts Elektrotehniskajā fabrikā (VEF) par maiņas meistaru skalu iecirknī. Tur kopā ar kolēģiem izstrādāja un ieviesa zīdspiedi skalu izgatavošanā, kas ievērojami paātrināja ražošanu un uzlaboja uzņēmuma produkcijas estētiku un kvalitāti. 1960. g. Ellers atgriezās keramikas nozarē un sāka strādāt Rīgas Porcelāna fabrikas (RPF) Mākslinieciskajā laboratorijā, kurā viņa kolēģes bija mākslinieces Zina Ulste, Beatrise Kārkliņa, Ilga Dreiblate, Aina Mellupe u.c.
Drīz vien 1962. g. Elleru iecēla par galveno mākslinieku Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikā (RPFF) un šajā amatā viņš strādāja līdz 1981. g., kad veselības dēļ darbu pameta. Ellers ļoti atbalstīja jaunu risinājumu ieviešanu, jo īpaši viņš centās attīstīt un pilnveidot zīdspiedes dekolu tehnoloģiju, ko porcelāna rūpnīcā bija ieviesis Elmārs Kalniņš. Viņa personīgā interese visticamāk bija saistīta ar darba pieredzi VEF. Kolēģi atceras, ka Ellers vēl arī pēc 1981. g. nāca uz rūpnīcu, lai strādātu ar porcelānu.
Rūpnīcas galvenā mākslinieka pienākumos ietilpa uzņēmuma produkcijas tēla veidošana – atbildība par dekolu cehu, mākslinieku darba plāni un to pienācīga izpilde, Mākslinieciskās padomes koordinēšana un arī savu dizainu izstrāde. Savā darba mūžā Ellers izstrādāja gan sīkplastiku, gan dažādus trauku komplektus un servīzes. Lielāko popularitāti ieguva viņa 1970. gadu plānsienu porcelāna servīzes Marianna un Sigulda, ko ražoja vēl ilgi pēc mākslinieka aiziešanas no rūpnīcas. Arī mūsdienās šie komplekti sastopami plašā skaitā ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un citās republikās, kas ir bijušas Padomju Savienības sastāvā. Cilvēkos sajūsmu rada materiāla smalkums un vieglums, apvienojumā ar grezniem dekoriem, ko radījušas mākslinieces Maija Zagrebajeva, Aija Mūrniece, Vija Zaļeškeviča, Antoņina Paškēviča, Zina Ulste, Beatrise Kārkliņa, Ilga Vanaga, Ilga Dreiblate un citas.
Izstādē būs apskatāmi gan iepriekš eksponēti vai publikācijās ietverti Ellera darbi, gan skatītājiem vēl neredzēti priekšmeti un dizaina paraugi. Tā būs iespēja plašā laika diapazonā novērtēt ne tikai autora rokraksta mainību, bet arī kopējo porcelāna stilistisko tendenču attīstību 20. gs. otrajā pusē, laikā, kad Latvija bija okupēta un atradās Padomju Savienības sastāvā. Ekspozīcijā būs pārstāvēti ne tikai Ellera izstrādāti plaša patēriņa priekšmeti, bet arī īsu laiku ražota produkcija un mazāk zināmi dekori, kas būs interesanti Rīgas porcelāna gardēžiem.