Vakara ietvaros plkst. 17:30 norisināsies tūres izstādēs, piedaloties izstāžu māksliniekiem un kuratoriem.
Izstādes būs aplūkojamas līdz 8.oktobrim.
Rīgā dzimušā, Ņujorkā uzaugušā un šobrīd Berlīne dzīvojošā Iļja Lipkina izstādes kim? gadījumā šis saturs ir: grafiti uz Purvciema, kur mākslinieks ir piedzimis uz dzīvojis līdz 1989. gadam, namu sienām, tuvplānā kadrēts jauna zēna sejas foto, un supermārketu ķēdes RIMI iepirkumu maisiņš. Ir tiešām kārdinoši uztvert fotogrāfiju kā tehniski reproducētu un reproducējamu priekšmetu masu - nemitīgi pieaugošu īpašvārdu sarakstu, ko ir jāsaskaņo un jāsakārto. Savā praksē Iļja Lipkins regulāri pielieto dažādas fotografēšanas tehnikas saistībā ar saviem izvēlētajiem tematiem; šai gadījumā tas ir analogais uzņemšanas process un melnbaltā druka.
Līdzās ierāmētām fotogrāfijām izstādē būs pieejams arī dzīves stila žurnāla Esquire 1974. gada numurs. Normana Meilera rakstu žurnālā papildina Džona Nāra 70.gadu Ņujorkas grafiti fotogrāfijas, kas ir pārsteidzoši līdzīgas Lipkina darbiem.
Retina ir izstāde, kuras pamatā ir sarunas starp četriem tās dalībniekiem – Andreju Strokinu, Germanu Ermiču, Kasparu Vanagu un Ventu Vīnbergu - par laikmetīgās mākslas neskaidrajām attiecībām ar ar attēlu un vizuālo kā tādu. Tāpat arī par redzi un skatīšanos. Par ieraudzīšanu un neredzamo. Ekspozīcija veidojusies kā šo sarunu protokola atstāsti, katram no sarunu biedriem pašam pēcāk tiekot galā ar domu apmaiņas pēcgaršu vai diskusijās piesauktajiem vizuālās kultūras vēstures piemēriem.
Retina nepretendē uz mākslas izstādes statusu, jo katram no četriem tās veidotājiem attiecības ar mākslu var tikt interpretētas kā nekonkrētas. Andrejs Strokins ir vistuvāk apzīmējumam mākslinieks, bet sarunā iesaistas kā kolekcionārs, kurš tic atrastu fotomateriālu radošajam potenciālam. Vents Vīnbergs ir esejists un arhitektūras kritiķis, kuru fascinē arhitektūras kritika vēsturiskajā situācijā pirms fotogrāfijas, kad lasītāju iztēlē telpas piedzīvojumu nācāt uzburt vienīgi ar valodas paņēmieniem. Germans Ermičs ir dizainers un cita starpā eksperimentē ar spoguļiem, ļaujot domāt par atspulgu kā vienlaikus fizisku, fizioloģisku un ieaudzinātu konstruktu. Kaspars Vanags ir mākslas kurators, kuru neliek mierā doma par postmākslas utopijām attēlu inflācijas laikmetā.
Viņu sarunām bieži kavējoties pie attēlu pasaules kuriozitātēm, arī izstāde veidojusies kā kārtojums, kurā bildes un piebildes saplūst īsti nenošķiramā veselumā līdzīgi tam, kā acs tīkleni, jeb retinu pēc būtības nāktos uzskatīt par smadzeņu izaugumu.
Marko Meetamma personālizstādes I Am Only Streaming kurators Džonatans Votkinss (Jonathan Watkins), iepazīstinot ar izstādi, saka: “Igauņu mākslinieks Marko Meetamms specializējas cilvēku trauslumā. Viņš ir starptautiski pazīstams ar saviem ģimenes dzīves novērojumiem – (īpaši viņa paša) ģimenes dzīves politiku, taču pēdējā laikā savos darbos atklāti runā par situāciju pasaulē kopumā. Šī izstāde atspoguļo dziļās eksistenciālās bailes, ko mēs visi izjūtam, šūpojoties starp sīkām lokālas nozīmes ķibelēm un steidzami risināmām globālām problēmām: klimata pārmaiņām, Ziemeļkoreju, pasaules tirdzniecību, Ukrainu, masu migrāciju un nemierīgo situāciju Tuvajos Austrumos. Vēl ļaunāku šo situāciju padara nemitīgā sociālo mediju klātbūtne, kuru lieliski ilustrē asprātīgie/stulbie Donalda Trampa tvīti un kura mūs visus tur pastāvīgā trauksmē.”
Marko Meetamma mākslas prakse ir ļoti autobiogrāfiska – tās centrā ir ģimenes dzīve un sabiedrība. Mākslinieks pēta pelēko zonu starp privāto un publisko, izmantojot dažādus medijus, t. sk. fotogrāfiju, tēlniecību, animāciju, glezniecību un tekstu. Viņa darbi, par spīti to dažkārt drūmajam saturam, ir humora pilni. Tie ietver stāstus, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet ārkārtīgi personiski un intīmi, bet patiesībā ir par katru no mums, jo pieskaras cilvēces pamatinstinktiem. Bieži tie attēlo kaut ko tik tuvu mūsu pieredzei, ka to neatpazīstam; dažkārt mums ir neērti par to runāt.