Daudzi vēlas uzkāpt pa baltajām kāpnēm, kas stāv vienā no galerijas Serpentine zālēm, bet nedrīkst. Šīs ir vēsturiskas kāpnes, kā jau gandrīz visi eksponāti Joko Ono izstādē. Apmeklētāji labi zina, ka šīs trepes, daļa no instalācijas Ceiling Painting/Glezna pie griestiem, satuvināja Joko Ono un Džonu Lenonu. 1966. gada novembrī grupas The Beatles mūziķis atnāca uz Joko Ono izstādi Londonas galerijā Indica.
Glezna pie griestiem piesaistīja Džona Lenona uzmanību, kad viņš jau grasījās atstāt galerijas telpas. Mūziķis uzkāpa pa kāpnēm, paņēma rokās pie griestiem piekārto palielināmo stiklu un izlasīja uzrakstu uz baltās lapas, kas mazā bilžu rāmīti bija piestiprināta pie griestiem. Tur bija rakstīts tikai viens vārds - Yes/Jā. Vēlāk Džons Lenons stāstīja, ka juties atvieglots, pamanot gleznā tieši šo vārdu, nevis kaut kādus «negatīvus mēslus», kurus mūziķis asociēja ar tā laika mākslas avangardu. «Tas vārds Yes man lika uzkavēties un palikt,» viņš teica.
Runājot par instalāciju Glezna pie griestiem, pati Joko Ono akcentē, ka viņai 60. gados ļoti pietrūcis vārda «jā»: «Tas bija ļoti grūts periods manā dzīvē, un es nolēmu, ka man ir vajadzīgs vārds «jā» - vienkārši, lai uzlabotu savu dzīvi. Lai izdzīvotu.»
Gaisma kustas zem ūdens
Galerijā Serpentine tiek demonstrēts šīs instalācijas oriģināls, kuram pieskārusies Lenona kāja un roka. Izstādē 1966. gadā visiem apmeklētājiem tika atļauts uzkāpt pa kāpnēm, lai izpētītu minimālistisko gleznu, taču šoreiz vairs ne. Joko Ono skaidro, ka autentiskās trepes nu jau ir pārāk trauslas - pat transportēšana var tās sabojāt. Māksliniece ilgus gadus atteikusies eksponēt šo darbu muzejos. «Fiziski jūs vairs nevarat uzkāpt pa šīm kāpnēm, taču varat uzkāpt konceptuāli, savās domās,» viņa uzsvēra tikšanās reizē ar skatītājiem, kas notika par godu ekspozīcijas atklāšanai. Sarunā blakus Joko Ono bija viņas un Džona Lenona dēls Šons Lenons.
Džona Lenona klātbūtne izstādē ir spēcīga, taču šis nav mūziķa memoriāls. Joko Ono neizvairās no jautājumiem par Lenonu, kurš joprojām ir viņas dzīves un mākslas daļa. Joko Ono pat apstiprina baumas, ka viņas iemīļotākā The Beatles kompozīcija ir Yellow Submarine: «Šī ir fantastiska dziesma. Man patīk ideja, kā krāsa un gaisma kustas zem ūdens. Šī ir dziesma par gaismu, un gaisma var palīdzēt mums visiem.» Joko Ono izstādes nosaukums ir To the Light/Uz gaismu.
Iepazīstoties ar Joko Ono, Džons Lenons daudz runāja par beļģu sirreālisma klasiķi Renē Magritu. «Džonam šķita, ka viņš ir līdzīgs Magritam,» piebilst Joko Ono. Drīz pēc pirmās tikšanās Džons Lenons uzaicināja mākslinieci uz savām mājām Kenvudā. «Es domāju, ka būs ballīte. Es ierados, taču nekādas ballītes tur nebija - mēs bijām divatā. Džons pajautāja, vai es varu uzbūvēt bāku viņa mājas pagalmā. Es atbildēju, ka nevaru, jo esmu konceptuāla māksliniece. Viņš teica - cik žēl! Tas bija mūsu pirmais dialogs par manu darbu, un tas ir tik interesanti, ka pirmā lieta, ko viņš bija pamanījis manā darbā, bija gaisma,» - tik fascinējošās atmiņās Joko Ono dalījās savas jaunākās izstādes atklāšanā.
Viņas grandiozākais veltījums Džonam Lenonam ir 2007. gadā atklātā bāka - gaismas skulptūra Imagine Peace Tower Īslandes salā netālu no Reikjavīkas. Ik gadu Džona Lenona dzimšanas dienā 9. oktobrī Joko Ono svinīgi iededz šo gaismas torni, kas staro katru vakaru līdz 8. decembrim - dienai, kad mūziķis tika nogalināts Ņujorkā. Skulptūra darbojas arī Ziemassvētkos un Jaungadā.
Joko Ono un Džons Lenons apprecējās 1969. gadā un bija kopā līdz pat viņa nāvei 1980. gadā. Daudzi The Beatles fani joprojām ienīst Joko Ono, uzskatot, ka tieši viņa paātrinājusi grupas izjukšanu. «Lieliski bija tas, ka mēs ar Džonu varējām būt kopā, taču viņam regulāri nācās dzirdēt: «Esi uzmanīgs! Viņa pārgriezīs tev rīkli!» Tas Džonu ļoti sāpināja,» Joko Ono atceras.
Skulptūras planētas mērogā
«Visslavenākā nezināmā māksliniece pasaulē,» par Joko Ono teicis Džons Lenons. Tiešām - kurš nezina Joko Ono? Bet kurš ir redzējis viņas mākslas darbus? Joko Ono ir ne tikai slavenība, leģenda un vēsturisks popkultūras personāžs, viņa ir arī viena no svarīgākajām konceptuālās mākslas pārstāvēm, kura sāka karjeru ilgi pirms nonākšanas Džona Lenona un The Beatles slavas orbītā. Izstādē Londonā apkopoti mākslinieces darbi no 1960. gada līdz pat šogad tapušajiem.
«Joko Ono darbību var apskatīt superstīgu teorijas kontekstā,» Kultūras Dienai saka galerijas Serpentine direktors Hanss Ulrihs Obrists. «Viņas daiļradē ir tik daudz dažādu elementu. Joko Ono ir gan kustības Fluxus pioniere, gan neatkarīga māksliniece. Kopš 50. gadiem viņa ir ļoti nopietna komponiste, kura ietekmējusi mūsdienu skaņu kultūru. Kopš 60. gadiem viņa uzņem filmas. Viņa ir izcila dzejniece, to pierāda viņas teksti. Viņa ir arhitekte. Viņa veido sociālās skulptūras, kuras ir mūsu planētas mērogā: projektā Smilesfilm Joko Ono vāc cilvēku smaidu kolekciju - tas notiek gan internetā, gan šajā izstādē Londonā. Viņa vāc laba vēlējumus - savas zīmītes var piestiprināt pie Vēlējumu kokiem/Wish Trees. Joko Ono darbi iziet ārpus galerijas telpām, un tiem ir potenciāls izveidot pilnīgi jaunu sociālo mākslas kontraktu,» saka Hanss Ulrihs Obrists.
Galerijas Serpentine direktore Džūlija Peitone-Džonsa piebilst: «Māksliniecei ir gandrīz 80 gadu, un viņa joprojām ir aktīviste. Politika viņas darbos ir klātesoša tikpat spēcīgi kā pašā karjeras sākumā.»
Debesu fragmentiņi kabatā
Joko Ono dzimusi 1933. gada 18. februārī Tokijā turīgā baņķieru ģimenē, viņas tēvam bija radniecīgas saites ar Japānas imperatora dzimtu. Joko Ono guvusi labu izglītību, viens no viņas klasesbiedriem bija Akihito - pašreizējais Japānas imperators. Bērnību un jaunību Joko pavadīja starp Japānu un ASV, kur banku sektorā strādāja viņas tēvs. Pirmo reizi uz Ameriku Joko Ono atbrauca vēl pirms Otrā pasaules kara, taču kara laikā visa ģimene bija Japānā.
50. gadu vidū Joko Ono pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā. «Es ilgi jutos kā svešiniece. Amerikā man teica, lai es nelietoju sojas mērci, jo cilvēkiem nepatika tās smarža. Savukārt, kad atgriezos Japānā, es smaržoju pēc sviesta. Es vairs nezināju, kā būt īstai japānietei,» māksliniece atklāja sarunā Londonā.
Kara sekas vienmēr bijušas nojaušamas Joko Ono mākslā. Par karu viņa runā arī pašā izstādes Uz gaismu sākumā. Vācu karavīru ķiverēs salikti puzles gabaliņi, kurus apmeklētāji var paņemt līdzi. Puzles gabaliņos atveidotas gaišas debesis. Joko Ono cer, ka visi cilvēki, kuri būs paņēmuši debesu fragmentiņus, kādreiz obligāti satiksies un saliks kopā šo zīmējumu. Viņas mākslai ir raksturīgs šāds naivi optimistisks, utopisks skatiens. Senāk Joko Ono rīkoja performanci Promise Piece/Solījums, kurā sasita gabalos vāzi un lauskas izdalīja skatītājiem, aicinot visus sanākt kopā pēc desmit gadiem, lai atkal saliktu kopā sasisto objektu. Joko Ono māksla sniedz kopības un cerības sajūtu: vēlēšanās piepildīsies, vajag domāt labas domas. Svarīgākais ir kolektīvais domu spēks, ideju spēks.
Instalāciju ar ķiverēm papildina trīs zemes kaudzes ar norādēm: valsts A, valsts B un valsts C. Brāļu kapi, vardarbīgi atņemta zeme - domā, ko gribi. Pie galerijas sienas piestiprināts plakāts ar uzrakstu «War Is Over (if you want it). Happy Christmas from John & Yoko/Karš ir beidzies (ja tu to vēlies). Priecīgus Ziemassvētkus - Džons un Joko». Šis ir Joko Ono un Džona Lenona 1969. gada mākslas hits, tā gada Ziemassvētkos viņu kopīgi iecerētās un visā pasaulē īstenotās pacifisma kampaņas daļa. Savu vēstījumu viņi izplatīja Vjetnamas kara, studentu protestu un pretkara aktīvistu demonstrāciju laikā.
Šedevrs, kuru vajag sabradāt
Virzoties tālāk, uz grīdas pamanīsiet parastu melnu lupatu. Šis ir absolūti ikonisks, interaktīvs darbs, kuru Joko Ono izdomāja 1961. gadā. Tā nosaukums ir Glezna, kurai var uzkāpt virsū/Painting to Be Stepped on. To es arī daru, intensīvi mīņājoties uz audekla gabala. Lupatu nevajag žēlot, to vajag kārtīgi sabradāt - skatītājs aicināts piedalīties mākslas darba veidošanā, bez viņa līdzdalības tas nebūs pilnīgs. Šai gleznai ir sava vēsture un nozīme.
1961. gada jūnijā Ņujorkā avangarda kustības Fluxus dibinātāja lietuviešu izcelsmes mākslinieka Džordža (Jurģa) Mačūna galerijā AG Joko Ono izstādīja 13 savu tā saukto instrukciju gleznu. Šis projekts iemiesoja konceptuālās mākslas būtību: uzmanības centrā nonāca nevis objekts, bet ideja.
Joko Ono sagatavoja tekstus, pēc kuriem izstādes apmeklētājiem pašiem vajadzēja «pabeigt» gleznas. Joko Ono skaļi lasīja šīs instrukcijas, un mākslas mīļotāji varēja iesaistīties darba veidošanas performancē. Dūmu glezna bija gatava tikai tad, kad skatītājs bija sadedzinājis audeklu, no kura pāri palika vien pelnu čupiņa. Ēnu glezna tika radīta tajā brīdī, kad skatītāji bija noķēruši uz audekla, kas bija izvietots aiz loga, kādu ēnu.
Gleznai, kurai var uzkāpt virsū ir kultūrvēsturiska atsauce. XVI-XVII gadsimtā Japānā ieradās portugāļu un spāņu misionāri jezuīti, kas izplatīja kristietību. XVII gadsimtā tūkstošiem japāņu kristiešu piedzīvoja vardarbīgas represijas. Viņiem lika atteikties no savas ticības, uzkāpjot virsū Jēzus un Marijas attēliem. «Katolis nekad nekāps virsū Jēzum Kristum. Ja gleznā būtu attēlota viņa sieva, viņš to varētu izdarīt, teikdams - tā ir tikai glezna! Ja attēlots Jēzus Kristus - nekad,» stāsta Joko Ono.
Paradoksu pilnas partitūras
Kopš 50. gadu beigām Joko Ono raksta instrukcijas, partitūras un tekstus, kas atgādina japāņu dzejas pantus. Dinamiskajā Ņujorkas mākslas dzīvē tas bija novatorisks žests - radīt šādus scenārijus - poētiskus un iracionālus -, kurus var izmantot mūzikā, glezniecībā, dejā, arhitektūrā, performancē un kino. Joko Ono bija svarīgi, ka radīšanas procesu pabeidz nevis mākslinieks, bet skatītājs - tas padara darbu dzīvu un allaž mainīgu.
Par materiālu kļūst pati pieredze, katru reizi neatkārtojama, turklāt mākslinieces instrukcijas ir pamudinājums kaut ko darīt ne tikai realitātē, bet galvenokārt iztēlē. Šie teksti bieži vien ir īsi, paradoksu un humora pilni. Tie iedarbina fantāziju. «Sajauciet trīs gleznas savā galvā», «Skatoties filmu, neskatieties uz Roku Hadsonu, bet tikai uz Dorisu Deju.» Ideja, valoda un skatītāju līdzdalība ir gan kustības Fluxus, gan visas konceptuālās mākslas pamatā.
Agrīnās instrukcijas un epigrammas Joko Ono apkopojusi 1964. gadā iznākušajā grāmatā Grapefruit - tā bija «izstāde» grāmatas formātā. Instrukcijas drukātā veidā tiek demonstrētas arī galerijā Serpentine. «Es pārāk labi neprotu radīt taustāmas lietas un objektus. Man patīk radīt lietas konceptuāli, man patīk domāt. Ja man rodas laba ideja, es to pierakstu, lai neaizmirstu. Manas instrukcijas un mākslas partitūras ir tādas pašas kā muzikālās partitūras. To var nospēlēt ne tikai Šūberts, kurš ir sacerējis šo mūziku. To var interpretēt ikviens, kurš vēlas. Es vēlos radīt tādas pašas situācijas mākslā,» apgalvo Joko Ono.
Dibeni nebeidzamā kustībā
Agrā bērnībā māksliniece apguvusi klavierspēli: «Mūzikas izglītība man bija ārkārtīgi svarīga. Es sapratu, kas ir harmonijas, iemācījos pierakstīt notis. Mums uzdeva šādu mājasdarbu: visu dienu vajadzēja rūpīgi klausīties visas skaņas sev apkārt un pēc tam pierakstīt tās notīs. Mūzikas stundās mēs klausījāmies pulksteņa tikšķus, un skolotājs mums lika atkārtot šīs skaņas savā galvā. Tas ir ļoti sarežģīti, un tā arī bija mana pirmā iedvesma, kas pamudināja nodarboties ar mākslu.»
60. gadu sākumā Joko Ono sāka rīkot eksperimentālās mūzikas koncertus savos bēniņu apartamentos Ņujorkā Čembersstrītā. Šeit pulcējās viņas draugi un domubiedri - Džons Keidžs, Pegija Gugenheima, Marsels Dišāns, Makss Ernsts, Roberts Raušenbergs, Džaspers Džonss, Stefans Volpe, La Monte Jangs, Džordžs Mačūns un daudzi citi. Tie bija Ņujorkas avangarda mākslas pirmsākumi. 60. gadu vidū Joko Ono uzņēma minimālistiskas filmas, kas tiek uzskatītas par Fluxus klasiku: vienā filmā palēninātā režīmā viņa rāda degošu sērkociņu, otrā - mirkšķina aci. Vislielāko rezonansi izraisīja 1967. gada Filma nr. 4 (Dibeni), kurā tuvplānā tiek demonstrēti atkailināti vīriešu un sieviešu dibeni kustībā. «Visu šo bildi es uztvēru ļoti grafiski - man vajadzēja, lai dibens aizņem pilnīgi visu ekrānu, un es gribēju parādīt kustību, kas nebeidzas. Tā ir enerģijas zīme. Kustīgs grafisks attēls,» Joko Ono saka par šo filmu.
Skatīsimies, kā krīt sniegs
Izstādē skatāma mākslinieces slavenākās performances Cut Piece (1964) videodokumentācija: Joko Ono sēž uz skatuves, un performances vērotāji tiek aicināti nogriezt gabaliņu no viņas kleitas. Šo akciju viņa atkārtoja vairākas reizes dažādās pilsētās. Londonā uz diviem ekrāniem tiek demonstrēta 1965. gada (Ņujorka) un 2003. gada (Parīze) versija. Visinteresantākā un neparedzamākā ir cilvēku rīcība: daži pavisam kautrīgi nogriež kleitas malas gabalu, citi noskaņoti kareivīgi un griež audumu tur, kur tas vistuvāk pieguļ ķermenim. Drosmīgākie pat nogriež Joko Ono krūštura lencītes. Pat ierakstā šī ekstrēmā, ķermeniski un emocionāli uzlādētā performance ir ārkārtīgi spēcīga. Šis darbs ir ietekmējis gan Marinu Abramoviču, gan citus performances klasiķus.
Joko Ono performances, objekti un skulptūras atsauc atmiņā japāņu rituālus. «Tējas ceremonija, ikebana. Japāņiem pat dabas vērošana kļūst par mākslas darbu. Mums ir sniega vērošanas rituāls. Nāciet pie manis ciemos - skatīsimies, kā krīt sniegs. Pavasarī es dodos uz parku un vienkārši skatos uz ziediem,» stāsta Joko Ono.
Joko Ono izstāde Londonas galerijā Serpentine skatāma līdz 9. septembrim.