Tiek uzskatīts, ka arhitektūra ir viena no visvairāk uz nākotni tendētajām nozarēm. Vienkāršākais pamatojums tam ir aspekts, ka arhitekti pašlaik projektē ēkas, kas tiks uzceltas pēc vairākiem, dažkārt pat pēc daudziem gadiem. Tātad ir jāspēj paredzēt nākotnes sabiedrības attīstības scenārijus, tās domas virzību, tehnoloģiju iespējas, aktuālo un nepieciešamo nākotnē. Taču pati arhitektu profesija ir viena no konservatīvākajām pasaulē. Nozare darbojas pēc gadsimtos iedibinātām tradīcijām un pati ļoti lēni un negribīgi absorbē aktuālo sabiedrībā notiekošo. Pārējās kultūras jomas mainošās kustības Black Lives Matter, #MeToo, neskaidras reputācijas profesionāļu atstādināšana un atcelšana arhitektūru pagaidām ir skārusi tikai fragmentāri. Arī dzimumu līdztiesība profesijā joprojām ir sāpīgs jautājums.
Pagaidām lielākoties tiek kārtoti vēstures parādi – var minēt 2021. gada Venēcijas arhitektūras biennālē īpašas In memoriam atzinības izteikšanu itāļu izcelsmes brazīliešu arhitektei Linai Bo-Bardi un diskusijas par arhitektes Denīzas SkotasBraunas devuma pārvērtēšanu viņas un viņas vīra Roberta Venturi kopējā profesionālajā darbībā. Vēstures parādu atdošanas ailītē var atzīmēt arī XX gadsimta 80. gadu britu feministiskās grupas Matrix darbības aktualizāciju.
Pret karalisko institūtu
Matrix tiek uzskatīta par vienu no pirmajām XX gadsimta arhitektu apvienībām, kas arhitektūru aplūkoja no feminisma pozīcijām un centās mainīt tās patriarhālo iekārtu. Sākotnēji tā bija daļa no tā sauktās Jaunās arhitektūras kustības Lielbritānijā, kas izveidojās 1975. gadā kā opozīcija Karaliskajam britu arhitektu institūtam (RIBA) un tā īstenotajai arhitektūras politikai. Kustībā piedalījās kreisi noskaņoti arhitekti, studenti, pasniedzēji un pat būvindustrijas pārstāvji. Karaliskais institūts gan tolaik, gan mūsdienās galvenokārt pārstāv arhitektu biroju vadītājus, nevis tajos nodarbinātos arhitektus.
Karaliskajam institūtam un britu arhitektūrai kopumā tika pārmesta atrautība ne tikai no lielas daļas arhitektūrā nodarbināto, bet arī no tā pārstāvēto arhitektu projektēto ēku lietotājiem. Jaunās arhitektūras kustība savos ziņojumos uzsvēra, ka arhitektūra nevar neņemt vērā savas īstenotās politikas sekas un sociālo atbildību. XX gadsimta 70. gadu beigās kustībā pārstāvētās arhitektes sāka pamazām atdalīties no tās un pievērst uzmanību arhitektūras feministiskajam aspektam, kā arī sievietes lomai un vietai projektēšanas un būvniecības industrijā. Tā izveidojās apmēram divdesmit arhitektu grupa Feminist Design Collective, kas vēlāk sadalījās divās apvienībās: Mitra, kas fokusējās uz sieviešu pārstāvniecību arhitektu profesijā, un Matrix, kas darbojās plašāk. Par Matrix izveidošanās laiku tiek uzskatīts 1981. gads.
Bez līderes
Matrix darbojās kā kooperatīvs, kurā visas dalībnieces saņēma vienādu atalgojumu un kurā nebija hierarhiskas pārvaldes. Matrix dalībnieces strādāja grupās ar projektiem, kas viņas interesēja: konferenču organizēšanu, grāmatas izdošanu, citu publikāciju sagatavošanu, projektēšanu. Dalībnieču skaits bija mainīgs (parasti divpadsmit līdz sešpadsmit arhitektu), un apvienībā nebija izteikta viena vai dažas līderes. Tagad uzskaitīt visas arhitektes, kas īsāku vai garāku laiku, fragmentāri vai pastāvīgi ir darbojušās Matrix, ir sarežģīti.
Par pazīstamākajām Matrix dalībniecēm tiek uzskatītas Frānsisa Bredšova, Sūzana Frānsisa, Barbara Makfārlina, Anna Torna, Džūlija Dvaiere un Džosa Boisa. Viņas studēja arhitektūru Ņūkāslas Universitātē 70. gadu otrajā pusē. Tās ir sievietes, kas studiju gados no pasniedzējiem bija saņēmušas nievājošu attieksmi, ka viņas ir mazāk talantīgas nekā kursabiedri vīrieši, ka viņu izglītībā nav jēgas ieguldīt līdzekļus un laiku, jo jaunās arhitektes tik un tā apprecēsies un par profesionālajām ambīcijām aizmirsīs.
Arhitektūras studentēm tika atvēlēta virtuves iekārtotāju un dzīvokļa dekorētāju loma. Matrix pastāvēja, pateicoties Londonas pašvaldības finansējumam. To Matrix saņēma gan par konsultācijām, gan piedaloties pašvaldības finansētos projektos – lielākoties sociālo mājokļu, dienas aprūpes centru, komūnu tikšanās centru, seksuālo minoritāšu kopienu mājokļu un bēgļu centru projektēšanā.
Drošāk un ērtāk
Bieži vien Matrix arhitektēm nedaudz izsmējīgā tonī jautā: "Kā atšķiras vīriešu projektētā arhitektūra no sieviešu radītās?", prātā paturot gatavu atbildi, ka vīrieši projektē falliskas formas debesskrāpjus, savukārt sievietes – zemas vijīgu formu ēkas. Taču atbilde uz šo jautājumu nav tik vienkārša. Matrix arhitektes uzskata, ka kolēģi vīrieši par arhitektūru runā pārāk sarežģīti, abstrakti un atrauti no tās lietotāju ikdienas pieredzes. Viņu projektu rasējumi izskatās pārāk nesaprotami. Šādu komunikāciju Matrix aizstāja ar draudzīgu sarunu un arhitekta profesijas demistifikāciju. Glītu projektu maketu vietā viņas izgatavoja leļļu namiņiem līdzīgus maketus no kartona un dažādu materiālu atlikumiem. Rasējumu vietā izvēlējās ar roku brīvi vilktus zīmējumus. Tas viss tika darīts, lai novērstu sajūtu, ka arhitekta piedāvātajā projektā vairs neko nevar mainīt.
Matrix leļļu namiņiem līdzīgie maketi bija domāti, nevis lai prezentētu gatavu projektu, bet gan lai sarunā izspēlētu vairākus attīstības scenārijus, pielāgotu tos ēkas lietotājiem, iedrošinātu viņus izteikt savas idejas un vēlmes. Tālāk projektu īstenošanā Matrix labprātāk sadarbojās ar būvfirmām un galdniecības darbnīcām, kuras vadīja un kurās strādāja sievietes. Tā viņas jutās drošāk un ērtāk.
Ķieģeļu pikniks
Viena no pirmajām un pasaulē pazīstamākajām Matrix celtajām ēkām ir Jagonari Āzijas sieviešu centrs Vaitčepelā Austrumlondonā. XX gadsimta 70. gados bēgļi un iebraucēji no Āzijas bija sabiedrībā marginalizētas un izolētas grupas, viņi arī paši jutās ērtāk savā komūnā, tāpēc šajā laikā tika izveidots īpaši daudz šo iebraucēju grupu klubu un dažādu pārstāvniecības institūciju. Viens no tiem bija Jagonari Āzijas sieviešu centrs, kuru kā bērnu dienas centru, komūnas tikšanās vietu ar tālākizglītības iespējām iniciēja izveidot no Bangladešas iebraukušās sievietes. Nosaukums "Jagonari" ir atsauce uz kādu Bangladešas dzejnieka Kazi Nazrula Islama dzejoli.
Matrix arhitektes pēc iespējas vairāk centās iesaistīt Āzijas sievietes objekta arhitektoniskā veidola izstrādē. Viņas sarīkoja īpašu tā saukto ķieģeļu pikniku. Arhitektes uzaicināja kopienas sievietes pastaigā pa Londonu, lai aplūkotu tās ēku dažādos ķieģeļus un izvēlētos, no kāda toņa materiāla kopienas sievietes vēlētos centra mājvietu. Sākotnēji arhitektes nebija paredzējušas Āzijas tradicionālās arhitektūras elementus, bet darba un sarunu gaitā centra ēkas arhitektūrā – gan telpu plānojumā, gan dekorā – tie ienāca arvien vairāk. Centra pagalms ieguva mošejai līdzīgu izskatu, savukārt ēkas ielas fasādes logi – Dienvidāzijai raksturīgos metālkaluma režģus. Tā centra nams kļuva par Anglijas un Dienvidāzijas kultūras hibrīdu un saskarsmes punktu. Vēlāk gan Āzijas sieviešu centra pastāvēšanai trūka pašvaldības finansējuma, tas kļuva par privātīpašumu un savu sākotnējo komūnas centra lomu zaudēja.
Mārgaretas Tečeres valdīšanas laikā un viņas īstenotās politikas rezultātā dažādiem sociālajiem projektiem atvēlētais valsts un pašvaldības finansējums saruka. Naudas trūkuma dēļ 1994. gadā Matrix savu darbību beidza. Daļa apvienības dalībnieču, nogurušas no nemitīgās cīņas par dzimumu līdztiesību arhitektūrā, profesiju pameta, bet aktīvākās kļuva par pasniedzējām augstskolās. Viņas arī pēc Matrix pastāvēšanas beigām uzstājās konferencēs un publicēja rakstus par rasu un dzimumu nevienlīdzību arhitekta profesijā.
Atdzimšana
Mūsdienās Matrix darbība tiek aktualizēta kopš 2019. gada, kad tika sākta sieviešu kolektīva Part W akcija, kas aicināja Karaliskā britu arhitektu institūta pasniegtajai zelta medaļai nominēt arhitektes sievietes (Part W cīnās par dzimumu līdztiesību arhitektūrā). Institūts zelta medaļu pasniedz kopš 1848. gada. Līdz 2019. gadam to bija saņēmusi tikai viena sieviete – Zaha Hadida. Part W ir izveidojis medaļas saņēmēju alternatīvo sarakstu ar arhitektēm sievietēm, kas darbojušās dažādos laikos kopš 1848. gada un būtu pelnījušas saņemt atzinību.
Šajā alternatīvajā sarakstā ir iekļauta arī apvienība Matrix, kurai Karaliskā institūta zelta medaļu Part W pasniegtu 1985. gadā. Part W apvienību Matrix Karaliskā institūta goda apbalvojumam ir izvirzījis arī mūsdienās – 2019. un 2020. gadā. Pēc šīs iniciatīvas oficiālajā zelta medaļas saņēmēju sieviešu sarakstā līdzās Zahai Hadidai 2020. gadā pievienojās biroja Grafton Architects vadītājas Ivonna Farela un Šellija Maknamara.
Matrix piedzīvo jaunu popularitātes un atzinības vilni. 2020. gadā Londonas Universitātes Bārtleta inovāciju fonds piešķīra finansējumu Matrix atvērtajam feministiskās arhitektūras arhīvam, kas digitāli pieejams ikvienam. Šo projektu vada viena no Matrix dibinātājām, pašreizējā Bārtleta Arhitektūras skolas pasniedzēja Džosa Boisa.
Tā mēs dzīvojam
Līdz pagājušā gada beigām Londonas Bārbikena kultūras centra G līmeņa foajē bija skatāma izstāde Kā mēs pašlaik dzīvojam/How We Live Now: Reimagining Spaces with Matrix Feminist Design Cooperative, kas bija veltīta Matrix darbībai. Tās kuratori bija Matrix dalībniece un apvienības digitālā arhīva projekta vadītāja Džosa Boisa un Bārbikena kultūras centra kurators Džons Estberijs. Īpatnējā uzbūves dizaina dēļ izstāde bieži tika dēvēta par instalāciju. Ekspozīcija bija iekārtota patstāvīgā un pašpietiekamā koka konstrukcijā, kas izstādi nodalīja no pārējās foajē telpas un reizē bija gan izstādes stendi, gan telpiska konstrukcija, kurā vietām integrētas pat sēdvietas.
Iekārtojuma dizaina autores ir mūsdienu feministiskā dizaina kolektīvs Edit, savukārt koka konstrukcijas un mēbeles izgatavotas sieviešu vadītā galdniecībā Lady Wood. Šāda izstādes dizaina autoru un izpildītāju izvēle ir atsauce uz Matrix darbības principiem arī savu projektu realizācijā sadarboties ar citiem sieviešu kolektīviem. Pat konstrukcijas materiāla – koka – izvēle nav nejauša. Viens no Matrix projektiem bija sieviešu vadītas galdniecības un tās mācību telpu izveide.
Izstādes kuratori nevēlējās, lai Kā mēs pašlaik dzīvojam būtu tikai Matrix darbības retrospekcija. Protams, tajā bija izstāstīti Matrix svarīgākie darbības virzieni un projekti, izmantojot reti redzētas fotogrāfijas, dokumentus un videomateriālus no Matrix arhīva. Izstādē bija aplūkojami arī slavenie leļļu namiņiem līdzīgie maketi, kas tika restaurēti īpaši izstādei. Taču tikpat būtiska bija arī Matrix darbības sasaiste ar šī laika aktuāliem jautājumiem un problēmām. Izstādes noslēgumā bija apkopoti mūsdienās strādājošo feministisko arhitektūras un dizaina apvienību projekti, idejas un iniciatīvas.
No 6. maija līdz 23. jūlijam izstāde Kā mēs pašlaik dzīvojam nedaudz pielāgotā veidā būs skatāma Ņūkāslas laikmetīgās mākslas telpā.
Personiskie stāsti
1984. gadā apgādā Pluto Press iznāca Matrix grāmata Radot telpu. Sievietes un vīrieša veidotā vide/Making Space. Women and the Man-Made Environment. Arhitektūras augstskolu bibliotēkās tā joprojām ir populāra lasāmviela. Lielā pieprasījuma un Matrix otrā popularitātes viļņa dēļ grāmatu šogad atkārtoti izdevis Verso Books.
Radot telpu ir autorkolektīva darbs. Grāmatu sarakstījušas Džosa Boisa, Frānsisa Bredšova, Džeina Dārka, Benedikta Fo, Sjū Frānsisa, Barbara Makfārlina un Mariona Robertsa. Viņas nav tikai arhitektes – daļa no viņām ir specializējušās galdniecības darbos, daļa pievērsušās socioloģijas un sociālās politikas studijām. Grāmatas ievadā ir norādīts, kurām autorēm ir bērni. Matrix dalībnieces ne tikai kolektīvi sarakstījušas grāmatu, bet arī uzstājas ar lekcijām – parasti tajās ir pārstāvētas vairākas Matrix arhitektes, kuras cita citu papildina, izvērš atsevišķus Matrix darbības virzienus un paskaidro kolēģu teikto.
Radot telpu ir eklektisks izdevums ne vien plašā grāmatas autoru loka, bet arī tematikas dēļ. Tajā ir XX gadsimta otrās puses laikmetīgās arhitektūras un publiskās telpas kritika, īss sieviešu radītās arhitektūras vēstures pārskats, kā arī izsekots britu mājokļa plānojuma attīstībai, to sasaistot ar sievietes lomu ģimenē un sabiedrībā, kā arī pavisam personiski dažādu XX gadsimta 80. gadu sieviešu stāsti – kā bērna piedzimšana ir mainījusi attieksmi pret dzīvojamo telpu, kā viņas to ir pielāgojušas vai pašas pielāgojušās telpas nosacījumiem jaunajā ģimenes situācijā.
Kritizējot modernismu
Matrix darbības laikā XX gadsimta pirmajā pusē un tā vidū radītā modernisma arhitektūra piedzīvoja skarbu kritiku. Arī Matrix tai pievienojās, asi nosodot modernisma arhitektūru un pilsētvidi kā tikai uz spēcīgiem vīriešiem orientētu telpu, kas ir neērta un bīstama ne vien sievietēm, bet arī bērniem, senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti. Modernisma arhitektūras un pilsētvides proporciju pamatā ir XX gadsimta 40. gados Lekorbizjē izdomātā un pieņemtā izmēru un proporciju sistēma, kas balstījās uz sešas pēdas gara vīrieša auguma proporcijām. Sākumā Lekorbizjē savai sistēmai bija izvēlējies nedaudz īsāku vidējā francūža augumu, bet tad ievērojis, ka britu detektīvromānos lielākoties glītie angļu policisti ir sešas pēdas gari.
Šādas auguma proporcijas bieži vien līdz pat mūsdienām nosaka durvju rokturu augstumu, kāpņu pakāpienu lielumu un daudzas citas ikdienas lietas. Matrix iebilda pret šādu unificētu arhitektūras un pilsētvides elementu sistēmu. Vēl skarbāk apvienības pārstāves grāmatā Radot telpu kritizē modernistu projektēto pilsētvidi. Matrix uzskata, ka šo arhitektu grandiozās teorijas neatbilst dzīvesveidam, kādu cilvēki sev labprāt izvēlētos. Modernistu radītā arhitektūra ir politiskā un ekonomiskā spiediena sekas, kas neatbilst sabiedrības sociālajām vajadzībām.
Matrix protestēja pret modernistu vidū tik populāro ideju par atsevišķu pilsētas funkcionālo zonu nodalīšanu – darbavietas vienuviet, dzīvesvietas vienkopus citur u. tml. Sieviešu dzīvesveids neiekļaujas vienkāršajā vīriešiem tipiskajā maršrutā "darbs un pēc tam atpūta mājās". Arhitektes uzskatīja, ka šāds pilsētplānojums ierobežo sieviešu mobilitāti. Modernistu izvēlētie pilsētvides risinājumi ar tumšiem gājēju tuneļiem, kāpnēm un nepārredzamām vietām sievietēm ir ne tikai neērta, bet arī bīstama vide. Matrix iebilda pret tolaik sabiedrībā izplatīto uzskatu – ja sievietei ir uzbrukts, viņa noteikti ir atradusies nepiemērotā vietā un laikā.
Grāmatas Radot telpu vākam ir izvēlēta fotogrāfija, kurā ir redzama viena no Matrix arhitektēm Anna Torna. Viņa augšup pa neērtām gājēju tuneļa kāpnēm nes bērnu ratiņus ar savu mazuli. Šis attēls ir kļuvis par vispārinājumu vīriešu radītai pilsētvidei, kurai sievietes cenšas pielāgoties. Mūsdienās ir dzīvas ne tikai Matrix idejas par draudzīgu pilsētvidi un mājokli dažādām sabiedrības grupām, bet arī pats kolektīva darbības modelis. Tieši Matrix nehierarhiskais pārvaldes modelis ir mūsdienu britu arhitektu kolektīva Assemble pamatā. 2015. gadā Assemble saņēma Tērnera balvu laikmetīgajā mākslā.