Re, kur viņa ir – ar sānos saliktām rokām uz koka dēļa "laipiņas" virs savas gleznas fotogrāfa Gunāra Janaiša 1968. gadā mākslinieces darbnīcā Mežaparkā uzņemtajā fotogrāfijā īsi pirms viņas pirmās personālizstādes atklāšanas. Ceļojums gleznotājas mākslas pasaulē sākas ceturtā stāva mazajās zālēs.
Pirmajā koncentrēti darbi, kurus var dēvēt par Džemmas Skulmes dialogu ar sistēmu – no gleznas Fabrikas ēdnīca (1961), kas demonstrē mākslinieces nepārspējamo koloristes talantu, līdz darbam Vjetnamas māte (1971), kas radīts viņas īpašajā tehnikā – reljefs zīmējums līmes un akrila masā, uz kura lej jeb, autores pašas vārdiem izsakoties, uzšlandarē šķaidītu eļļas krāsu. Otrajā mazajā zālē var iepazīties ar Džemmas Skulmes spītīgo un brīvo mākslu, ko ievada viņas glezna Tautasdziesma (1969) ar zemē notriektu tautumeitu, kurai pretim raugās mākslinieces Kariatīde (1967), kas tapusi uz šīfera pamatnes un kurā var saskatīt intuitīvas atsauces uz franču Art Brut, padomju skarbo stilu un trīsvalstu mākslas virzienu CoBrA.
Savukārt gleznotājas plikņi Guļošā un Guļošā pie zemes (abi 1968) veido saspēli ar viņas darbu sēriju Modelis kā komentāru par šīm gleznām. "Gatavojoties savai personālizstādei Rīgas mākslas telpā (2008), Džemma Skulme pārcilājusi arhīvus un atradusi savas meitas zīmējumus. Kad māksliniece gleznojusi šos aktus, sešgadīgā Marta sēdējusi blakus un radījusi savas interpretācijas, ko mamma saglabājusi un pēc četrdesmit gadiem izmantojusi kā sižetu savai jaunajai darbu sērijai, stāsta Inga Šteimane un piebilst, ka 1968. gada nopietnās gleznas ar rotaļīgo komentāru par tām vieno biešu krāsa, tipizēti tēli un vispārīgs vēstījums jeb kolektīvās domas izlauzieni.
Ceturtā stāva lielajā zālē apskatāmi Džemmas Skulmes 70. un 80. gados tapušie darbi. Vienā pusē eksponētas viņas gleznas, kurās māksliniece risina pati sev uzlikto uzdevumu atklāt, atminēt, veidot, paust un stiprināt nacionālo identitāti, lai tā neizbirtu cauri pirkstiem kā smiltis, – akcentē izstādes kuratore. Otrā pusē redzamas Džemmas Skulmes kolāžas, kurās māksliniece miksē vēsturi ar glezniecību un kuras viņa sākusi radīt kopš 80. gadu vidus, lai caur dažādu avotu izmantošanu izstāstītu pati savu Latvijas vēstures stāstu. Šie darbi papildināti ar atsevišķu dokumentu oriģināliem vitrīnās un palielinātiem komentāriem no mākslinieces gleznām uz izstāžu zāles sienām.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 12. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!