Reiz Rīgā bija Eduarda Veidenbauma iela. Tur dzīvoja māksliniece Sarmīte Māliņa. Kādu dienu viņa pamanīja, ka ielas plāksnes ir noskrūvētas. Vai varot ņemt? "Ņemiet droši!" viņai atbildēja. Par revolūcijas gara modinātāju kronētais dzejnieks 1994. gadā bija kritis ideoloģizēto ielu kaujā. Rīdzinieki pagrieza vēsturi atpakaļ un ielai atjaunoja Baznīcas vārdu.
Tieslietu studenta un dzejnieka Eduarda Veidenbauma (1867–1892) iemīļotākā dziesma, kuru dziedāja Tērbatas (toreiz – Dorpat, vācu val.) latviešu studentu literāri zinātniskais pulciņš Pīpkalonija, bija Horācija oda latīņu valodā Integer vitae, scelerisque purus…/Taisnīgs dzīvē un brīvs no grēka... (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5–6, 01.05.1932.). Veidenbaums izvēlējās jurisprudenci, lai varētu nodrošināt aizstāvību saviem tautiešiem. Viņa dzeju, kas ir jēdzieniski precīza kā likuma pants, publicēja draugi jau pēc Veidenbauma nāves 24 gadu vecumā. Dzejniekam gandrīz bija izdevies neatstāt nospiedumu matērijā.
Dzīvo šodienai
Sarmīte Māliņa kopā ar mākslinieku Sergeju Davidovu savāca plāksnes tik, cik atrada. Kopš tā laika viņu dzīvoklī ieviesās parole – tiekamies Veidenbauma ielā! Plāksnes 1995. gadā nonāca Priekuļu novada Liepas pagastā Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā Kalāči. Te par vadītāju, izdevēju un ar izkapti pļāvēju strādāja Jānis Krieviņš un kurators Ivars Runkovskis kūrēja izstādi Kalāčojums.
Valstī plosījās budžeta deficīts, viena pēc otras gruva bankas. Par kultūras lietussargu kļuva 1992. gadā nodibinātais Sorosa fonds – Latvija. Kalāčojuma honorāriem un iespieddarbiem fonds piešķīra 1478 latus. Svarīgi bija izšķīdināt iepriekšējās sistēmas bastionus, un brīvdabas notikumi jaunas artistiskas kopienas veidošanai šādam mērķim bija akurāt piemēroti. Par materiālu izmantoja to, kas bija pie rokas, dzīvoja šodienai un uz mūžību nepretendēja.
Pagāja gadi. Kalāčojumam pietuvojās apaļa jubileja. Sarmīte Māliņa piezvanīja uz muzeju un jautāja – vai tur zina, ka bija šāda izstāde? Un, lūk, muzeja vadītāja Andra Ķīse kopā ar kuratori Ievu Astahovsku šovasar visus aicina uz Atkalāčojumu. Vairāki muzejā palikušie objekti tika identificēti kā piederīgi pirmajai izstādei. Kopā ar Jāņa Deinata 1995. gada fotogrāfijām tie veido ekspozīciju muzeja iekštelpās.
Starojums no ārpuses
Ivars Runkovskis rakstīja: "Kalāčojuma darbi ir kā redzamas, materializētas metaforas (nozīmju pārnesumi, tēli) ar to sākotnēji nedalīto, blīvo un tomēr jutekliski konkrēto struktūru. Un reizē ar jauniem, neparasti tālu un tumši izgaismojošiem priekšstatiem par tepat esošo (liekas – viegli saredzamo). Būtībā tā ir priekšmetu montāža (paralēla šā gadsimta kinematogrāfiskajai domāšanai un acīmredzot saistībā ar īstenības uztveres un apdomāšanas procesu fundamentālām izmaiņām). Montāža divējādā nozīmē. Pirmā ir elementārajā sasaitē, teiksim, šī glezna te un šī pati glezna tur. Un vai abas ir vienlīdzīgas? Tas tad arī ir jautājums par mākslas kontekstu un tā nozīmi. (..) Tā ir decentralizācija kā mūsdienu mākslas viens no centrālajiem notikumiem. Vai otrādi – mūsdienu māksla ir periferiālu parādību centralizācija skatītājā. Šā procesa galējā izpausme ir skatītāja tieša reakcija uz esošo vai provocēto. Varbūt ar šo nelielo izstādi Veidenbauma muzejā mēs piedalāmies kādā plašā garīgā kustībā uz perifēriju, marginālijām, visbeidzot, savu es. Tā ir kā spēle ar jaunu vientulību." (Diena, Nr. 133, 08.06.1995.)
Toreiz gleznotāja Ieva Iltnere eksponēja valkātu kurpju arsenālu, uz katras kurpes uzrakstīja vienu burtu un izveidoja Dzejoli: "Par velti ir nožēlot agrākos grēkus, / Kas izlietu ūdeni sasmelt vairs spēj? / Tad labāk ir saturēt dūšu un spēkus /un cerēt: vēl rudenī labību sēj. / Lai jauno stādu sedz augstajais sniegs, / Tak pavasars atnāks un saule, un prieks."
Jānim Mitrēvicam bija glezna uz teļādas alkšņu rāmī, un pļavā viņš uzslēja Trepes uz debesīm.
Ojārs Pētersons no zariem savija tādu kā ligzdu, kā grozu un pie tā nolika izbirušu laukakmeni. Nokrāsojot visu vienā krāsā, viņš ieguva Dzejnieka oranžo laiku. Vēlāk oranžais akmens godīgi kalpoja, fiksējot muzeja atvērtās durvis.
Andris Breže atmazgāja dzeju. Pirts dīķī viņš ielika trijkāji ar skārda mutes bļodu, iemērca literatūrkritikas gadagrāmatu un virsū uzrakstīja: "kā gulbji b/alti padebeš/i iet, tiem vē/lētos es tālu līdzi skriet, t/ur tālumā kur ziemas nepa." Vairāk vietas nebija. Un vajadzības arī ne. Piedevās nāca balts dvielītis uz trijkāja turekļa.
Andris Breže un viņa darbs Kā gulbji balti padebeši iet. Foto – Jānis Deinats
Kristaps Ģelzis izveidoja Eko sētu Kalāču klētiņas dimensijās, aplika apkārt metāla drāšu žogu, apturot iekšpusē saimniecisko darbību. Žogs turējās ilgi. Tieši pa vidu izauga ozols, nu jau varen prāvs. Lūk, mākslas spēks!
Miķeļa Fišera Sveiciens no elles līdzsvarojās ar Anitas Zabiļevskas divējādas gaismas tēlu Venus von Milo. Tajā dzeltenā kvadrāta pašgaisma mijiedarbojās ar "logu" nišu starojumu no ārpuses.
Līdzās Sarmītes Māliņas ielas plāksnēm bija gleznas, kas atceļoja no citām izstādēm, – Sandras Krastiņas gleznu cikls Pusaudža piezīmes, Aijas Zariņas Putns un Kentaurs, Ginta Zilbaloža Ziemeļu vējš un darbs Bez nosaukuma. Izstādē tika iekļauti arī Jāņa Viņķeļa (1968–1994) sirreālie gleznojumi un Friča Ešmita (1892–1972) veidotā Eduarda Veidenbauma biste.
No padomju armijas Liepājā atstātā mantojuma – sanitārajām nestuvēm – Ēriks Božis izveidoja Veidenbauma Kopotus rakstus – rakstu tīstokli. Juris Putrāms instalēja Klusumu pēc vētras. Varis Dzērve iluminēja vienīgo droši ticamo Veidenbauma portretu, kas ir izoperēts no Pīpkalonijas grupas fotogrāfijas. Salīdzinoši nesen Rūjienā tika atrasta kāzinieku kopbilde, kurā identificētais dzejnieks ir redzams ar vijoles lociņu. No šīs kopbildes izkadrētais portrets ir publicēts uz Arno Jundzes grāmatas Es nemiršu nekad vāka.
Pelnu gulta
2023. gadā Kalāču jaunā ekspozīcija Vairāk gaismas! ieguva Latvijas Muzeju biedrības Gada balvu. Šogad kuratore Ieva Astahovska aicināja autorus no jauna pievērsties Veidenbauma mantojumam, interpretēt ainavu vai Kalāčojumu. Un domāt par labbūtību.
Andris Breže atgriezās pie dzejoļa Kā gulbji balti padebeši iet, lai gara un matērijas duālismu atveidotu atvērtas grāmatas veidolā. Vienā pusē izliecas lappuses lēca ar gludu spoguļvirsmu, otro lappusi ir skārusi erozija. Lietainā dienā, kad dzejolis raudāja, Ēriks Božis nofotografēja dzejoļa asaras. "Ja gadās būt lietus laikā…" iesāka Ēriks Božis. "Nekad nenāciet!" pabeidza Andris Breže.
Ēriku Boži muzeja vismazākais eksponāts – Veidenbauma briļļu rāmja puse, kas varēja piederēt tuvredzīgajam dzejniekam, – iedvesmoja izveidot no tērauda caurules Veidenbauma brilli, otro pusi un novietot to pļavā. Tas ir "piemineklis nepadarītajam, apjoms, kas netika izdarīts", komentē autors. Arī mistiskā iespēja dzejniekam ieskatīties Kalāčos no "otras puses".
Ēriks Božis. Veidenbauma brille, otrā puse. Foto – Ēriks Božis
Gleznotājam Andrim Eglītim, tāpat kā Andrim Brežem, prātā gruzdēja "Gulbju dzejolis". Viņš sapresēja dzejoļa abas daļas Smagajā mākonī un tumšo kūdras padebesi novietoja uz Jāņa Novika izveidotās metāla konstrukcijas patālāk no Kalāčiem. Kūdra, kā zināms, ir viegli uzliesmojošs materiāls.
Andris Eglītis. Smagais mākonis. Foto – Jānis Deinats
Gleznotāja Anda Lāce esot ilgi riņķojusi ap dzejnieku. Viņa nonāca pie sadrumstalotas kompozīcijas porcelāna plaknēs Ak, Veidenbaum, ak, Veidenbaum. To balto fonu vietām klāj abstrahēti melni laukumi. Veidenbaums nedevās rokās.
Anda Lāce un viņas darbs Ak, Veidenbaum, ak, Veidenbaum. Foto – Lelde Goba
No "ievainojamās dzejnieku cilts" (Horācijs: Genus irriabile vatum) nākusī Madara Gruntmane dārzā ir eksponējusi sadedzinātas Šūpoles un muzejā – dzejfilmu, kurā autore šūpojas ar lodlampu. Ar lodlampu viņa apogļo šūpoles. Liesmas uzšaujas augstu. No pašiznīcinošās agresijas pāri paliek akūts mīlestības trūkums. Degošo paštēlu, kas dungo dziesmu, reiz īstenoja Kristaps Ģelzis videodarbā Nekā personīga.
Dzejnieks Haralds Matulis kopā ar jauniešu grupu Veidenbauma 1.b klase pa muzeja teritorijas perimetru ir izveidojis audiotaku Veidenbaums un garlaicība. Tie, kam iedvesmas uzplaiksnījumi mijas ar apātiju, ir īpaši gaidīti. 25. maijā šim piedāvājumam bija spēcīga jutekliska konkurence – daba smaržoja pēc lietus, zaļoja un plauka, un vīteroja, un plunkšķēja. Muzejs viesmīlīgi piedāvāja kliņģeri, tēju un hamletisko alu Bālais zēns ar sieru, neaizmirstulītēm apkaisītu.
Visbeidzot ir jāpiemin dzejnieku grupas Preiļu konceptuālisti akcija Gulies puķēs jeb Pelnu gulta. Tā notika pie Kalāču klētiņas, kurā reiz strādāja Veidenbaums. Ierosme tika gūta rindās: "Kam patīk, tas var raizes ciest, / Es labāk guļu puķēs." Kā pieklājas "burta kalpiem", Anna Auziņa, Elvīra Bloma, Aivars Madris, Ivars Šteinbergs un Kārlis Vērdiņš vispirms klātesošos iepazīstināja ar instrukciju, kas ir jāievēro norises laikā.
"Apsēstība ar iznīcību ietver sevī izdeguļus, kuros skatītājs ir aicināts mesties guļus un klimata krīzes kontekstā apzināties, ka puķes mūs nepriecēs vairs ilgi," nolasīja Elvīra Bloma. Pirmo, kas bija gatavs mesties gultā, Ivars Šteinbergs autoritatīvi noraidīja, nosaucot par "nevienu" (Valters Liberts). Uz metāla gultas režģiem melnēja ogles, bet akcijā vārdojās pelni. Ar Preiļu konceptuālistiem nekad nevari būt drošs, vai gadījumā vārdi nav samainījušies ar nozīmēm. "Sākumā bija domāts, ka būs pelni. Taču, tā kā ogles atvedām pēdējā brīdī, nevarējām tās izdedzināt, jo tad dzejniekiem būtu jāvārtās kvēlojošās oglēs," novirzi izskaidroja Kārlis Vērdiņš.
Pie klētiņas ārsienas Preiļu konceptuālisti ir izvietojuši plauktu ar Veidenbauma dzejas izdevumiem. Uzsverot dzejas trauslumu, katram izdevumam ir pagatavots "mētelītis" no konceptuālistu apģērbiem. Te ir labi. Te var palikt.
ATKALĀČOJUMS
Eduarda Veidenbauma muzejā Kalāči līdz 31.X