Tik apjomīga viņa darbu izstāde Lielbritānijā notiek pirmo reizi. Baskjā ir viens no nozīmīgākajiem XX gadsimta otrās puses amerikāņu gleznotājiem un 70.–80. gadu Ņujorkas vitālā kultūras gara iemiesotājiem. Pērn Sotheby’s izsolē viņa 1982. gada glezna Untitled (LA Painting) tika pārdota par 110,5 miljoniem ASV dolāru, tādējādi Baskjā 28 gadus pēc nāves kļuvis par visdārgāko tumšādaino mākslinieku.
Viņš ir dzimis Bruklinā, viņa tēvs bija no Haiti, māte – no Puertoriko. Gleznotāja daiļrades pirmsākumi ir meklējami 70. gadu beigu Ņujorkas post-punk underground mākslas dzīvē, tolaik Baskjā bija grafiti mākslinieks, kurš darbojās Ņujorkas Īstsaidas lejasdaļas ielās kopā ar savu klasesbiedru Alu Diasu, izmantojot pseidonīmu SAMO. Dueta firmas zīme bija dažādas trāpīgas frāzes, vārdu spēles, saukļi; kā atceras Baskjā laikabiedri, tie bija "zīmējumi uz Ņujorkas ādas".
Baskjā bija ļoti daudzpusīgs: viņš spēlēja eksperimentālajā grupā Gray, piedalījās pirmajos hiphopa ierakstos, filmējās kino un televīzijas projektos (viņš ir redzams grupas Blondie klipā Rapture), veidoja instalācijas Ņujorkas naktsklubos Mudd Club, Area un Palladium. Pati pirmā viņa darbu iegādājās Blondie līdere rokdīva Debija Herija.
Jau 20 gadu vecumā Baskjā bija Ņujorkas mākslas superzvaigzne, viņš pelnīja lielu naudu, dzēra dārgu vīnu, un viņa iecienītākā uniforma darbnīcā bija izsmalcināti Džordžo Armāni uzvalki. 1982. gadā viņš kļuva par visu laiku jaunāko Kaselē notikušās izstādes Documenta dalībnieku. Žanam Mišelam Baskjā neilgu laiku bija romāns ar tolaik vēl gandrīz nevienam nepazīstamo, taču ļoti ambiciozo dejotāju un dziedātāju Madonnu. Viens no viņa tuvākajiem draugiem un domubiedriem bija Endijs Vorhols, viņi ir radījuši vairāk nekā 140 kopdarbu. Baskjā sadarbojās ar vēl vienu Ņujorkas leģendu un ielu kultūras dzejnieku – grafiti mākslinieku Kītu Heringu.
Baskjā dzīvoja un strādāja ātri, viņš bija ārkārtīgi ražīgs. Viņš izmantoja visdažādākās virsmas, arī Ņujorkas sienas, audeklu, papīru, koku, metālu. Viņš apgleznoja objektus un visu, kas gadījās pa rokai: ledusskapjus, televizorus, mēbeles, čemodānus, apģērba gabalus, riepas. Viņam nebija formālas mākslas izglītības, taču viņš lieliski orientējās mākslas vēsturē un, kā stāsta viņa draugi, ideāli pārzināja katru Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA stūri, katru gleznu muzeja ekspozīcijā.
Iedvesmojoties no seniem alu gleznojumiem un hieroglifiem, Baskjā izstrādāja savu zīmju un kodu sistēmu. Viņa darbi dažreiz atgādina karikatūras un komiksus, tajos ir jūtama gan primitīvās un naivās, gan abstraktās un figuratīvās mākslas ietekme, kā arī atsauces uz Saja Tvomblija un Roberta Raušenberga daiļradi. Baskjā gleznās atspoguļojas pasaules un Amerikas vēsture, kara un rasisma tēma, viņa darbi iemieso mūsdienu dzīves haosu, kakofoniju, traģismu un dinamismu. Kritiķi atzīst, ka Baskjā bija spējīgs trāpīgi notvert laika garu, taču viņa veiksmes stāsts drīzāk ir publicitātes, nevis mākslas vēstures fenomens.
Viņa mantojums tiek veiksmīgi komercializēts, darbu fragmenti tiek reproducēti uz apģērbiem, sporta apaviem un sadzīves precēm (iespējams, viņam tas patiktu, ar saviem zīmējumiem viņš vēlējās pārklāt visas iespējamās virsmas). Par viņa dzīvi vēsta mākslinieka un režisora Džūljena Šnābela 1996. gada filma Baskjā (Endija Vorhola lomā – Deivids Bovijs).
Mākslinieks vēlējās, lai viņa darbus redzētu pēc iespējas vairāk cilvēku, tiem ir jābūt tikpat lielai auditorijai kā mūzikai un filmām. Baskjā izstādē Londonā iekļauti vairāk nekā 100 darbu no dažādu pasaules muzeju un privātajām kolekcijām. Ekspozīcija parāda Baskjā mākslas mijiedarbību ar mūziku, literatūru, kino un televīziju. Savas neilgās dzīves laikā viņš bija neizsīkstošas enerģijas pilns. Viens no šīs enerģijas avotiem bija narkotikas. Žans Mišels Baskjā nomira 27 gadu vecumā no heroīna pārdozēšanas.
Informācija: www.barbican.org.uk