Dažas dienas pirms uzveduma pirmizrādes tika atklāts galvenais noslēpums: par XXI gadsimta Faustu Alvis Hermanis izvēlējies britu zinātnieku Stīvenu Hokingu, un šī Fausta pazudināšana ir ceļojums viņa apziņā. Alvja Hermaņa izrādē Parīzē savienojas zinātniskā fantastika, kosmosa iekarošanas tēma, ekoloģiskais patoss, apokalipses drāma, sabiedrības kolektīvā un katra cilvēka individuālā krīze – režisora piedāvātā forma ir tik ietilpīga, ka to var piepildīt ar visaktuālāko, visdažādāko saturu. Fausta pazudināšanai ir raksturīgas gan intelektuāla režijas teātra pazīmes, gan blokbastera un šova pievilcība. Kino ir tāds žanrs kā "katastrofu filma", un šī ir katastrofu opera.
Alvis Hermanis Fausta traģisko stāstu izstāsta ar humora izjūtu, smeldzīgi, dramatiski un romantiski, kā to prasa Berlioza mūzika. Taču ilūziju režisoram nav, un diagnoze, kuru viņš nosaka cilvēcei, nav iepriecinoša. Savu koncepciju Alvis Hermanis īsteno konsekventi un pārliecinoši no sākuma līdz beigām.
Tomēr ticiet vai ne, izrādes vājākais elements ir režisora darbs ar triju galveno lomu atveidotājiem – Alvis Hermanis neizmanto ne Jonasa Kaufmaņa, ne Sofijas Košas aktierisko potenciālu. No zvaigžņu trijotnes pārliecinošākais ir Brīns Tērvels, kuram ir apbrīnojama aura, viņš ap sevi uzreiz rada magnētisko lauku. Šāds Mefistofelis ar cilvēkiem var darīt visu, ko vien vēlas. Fausts, nonācis viņa varā, paraksta līgumu ar nelabo un kļūst par misijas Mars One dalībnieku. Sarkanā planēta, uz kuru pārējie raujas paši, uzskatot to par radikālu, izaicinājumu pilnu paradīzes versiju, ir Fausta – Stīvena Hokinga elle. Varbūt paradīze un elle jau sen ir samainījušās vietām? Fināls ir spēcīgs un stindzinošs.