Neskūpstiet man rokas, tās joprojām ir notraipītas ar asinīm – sacīja Anna Ņetrebko saviem faniem, kuri sagaidīja viņu pēc Džuzepes Verdi Makbeta izrādes Londonas Karaliskajā operā. Lēdija Makbeta, visticamāk, ir interesantākā, iespaidīgākā loma, kāda pašlaik ir mākslinieces repertuārā. Lai netraumētu balsi, Anna Ņetrebko to nedzied bieži. Līdz šim viņu Makbetā varēja dzirdēt tikai Minhenē un Ņujorkā. Londonā šo partiju viņa dziedās vēl tikai sestdien, 7. aprīlī. Varbūt skatītājus tajā dienā gaidīs pārsteigums: viens no izrādes scenogrāfijas elementiem ir milzīgs zelta būris, kas dramatiskākajos brīžos strauji griežas kā elles karuselis. Tajā ir iesprostoti Makbets un viņa sieva. "Es vēlējos uzrāpties uz tā būra, taču man aizliedza, teica, ka nebūs skaisti. Es gan tā neuzskatu, tas būtu atbilstoši tēlam. Domāju, ka pēdējā izrādē es tomēr uzkāpšu uz restēm!" sarunā ar KDi pagājušās nedēļas nogalē Londonā ar smaidu teica bezbailīgā dīva.
Kā viņai tas izdodas?
Pavasara Makbeta "laidiens" Koventgārdena operā un krievu soprāna Annas Ņetrebko sniegums lēdijas Makbetas lomā guvis sensacionālus panākumus: britu kritiķi ir atbruņoti un cenšas atminēt dziedātājas noslēpumu – kā viņai izdodas nospēlēt tā, ka visa zāle klausās ar aizturētu elpu? Ja Viljams Šekspīrs un Džuzepe Verdi dzirdētu Annas Ņetrebko lēdiju Makbetu, klasiķi noteikti sacerētu kaut ko speciāli viņai.
Londonas Makbets ir 2002. gada izrāde, kuru iestudējusi teātra, kino un operas režisore Filida Loida. Viņas radošajā kontā ir gan Šekspīra lugu cikls, kurā visas lomas atveido sievietes, gan vieglprātīgā, grupas ABBA dziesmu iedvesmotā mūzikla Mamma Mia! skatuves un kino versija. Filidai Loidai ir izveidojusies auglīga sadarbība ar Merilu Strīpu, kura filmējusies divās režisores filmās: ākstījusies komēdijā Mamma Mia! un parodējusi Mārgaretu Tečeri biogrāfiskajā drāmā Dzelzs lēdija (šī loma atnesa aktrisei trešo Oskaru).
Operu Makbets Filida Loida iestudējusi kā dramatiskā teātra izrādi; šis ir Verdi un Šekspīra pirmais "kopdarbs", komponista daiļrades vēlīnajā posmā sekoja vēl divi – Otello un Falstafs. Zināms, ka Verdi vēlējās sacerēt astoņas operas, par pamatu izmantojot Šekspīra lugas, ieskaitot Karali Līru. Filidas Loidas iestudējums ir glezna, kas uzgleznota uz biedējoši melna audekla ar asinīm un zeltu. Režisore ievieš drāmā humānu akcentu – sapņu skatu, kurā Makbets un viņa sieva cieš no tā, ka viņiem nav bērnu, un tas ir viens no viņu vardarbības iemesliem.
Teatralizēta makabrā deja
Makbetu diriģē Londonas Karaliskās operas muzikālais vadītājs Antonio Papāno. No vienas puses, šī izrāde ir ieturēta angļu teātra tradīcijās, kuras pārstāv Šekspīrs un Filida Loida. No otras puses, tā ir uzlādēta ar Verdi un Antonio Papāno itāļu temperamentu. Diriģents uzdod ātru tempu, uzsverot Makbeta stihiskumu, ugunīgumu, un opera skan kā enerģiska, teatralizēta makabrā deja. Makbetu dzied serbu baritons Žeļko Lučičs, Banko – itāļu basbaritons Ildebrando D'Arkandželo. Makdafu atveido Annas Ņetrebko dzīvesbiedrs azerbaidžāņu tenors Jusifs Eivazovs, kuram šī ir debija Koventgārdena operā un šajā partijā. Klausītāji un kritiķi ir patīkami pārsteigti – Jusifs Eivazovs pārliecina, ka viņš ir labs dziedātājs, kurš jūt Verdi stilu (mākslinieks ir skolojies Itālijā).
Anna Ņetrebko lēdijas Makbetas lomā dara brīnumus – viņas atveidotā varone ir pārmērīgi grezna, teatrāla un bīstama. Lēdijai Makbetai patīk spēlēt karalieni, taču viņas iekšējās batālijas visprecīzāk atklāj Annas Ņetrebko dziedājums, kas liecina par šaubām un ciešanām. Lēdija Makbeta vienlaikus ir ekstraverta un introverta, un Anna Ņetrebko vokālajā sniegumā demonstrē gan absolūtu kontroli pār balsi, gan brīvību un gatavību riskēt. Viņas balss aizpilda laiku un telpu, viņa ierauj klausītājus maģiskā kapsulā – šādu maģisku efektu spēja panākt izcilākās XX gadsimta operdīvas, un, šķiet, ar šādām dotībām nav apdāvināts neviens cits mūsdienu soprāns. Annas Ņetrebko klātbūtne ieceļ Londonas Makbetu tūlītējas klasikas kategorijā.
Vakar, 4. aprīlī, tapušo Makbeta ierakstu no Koventgārdena operas varēs noskatīties 19. aprīlī plkst. 19 Rīgas kinoteātrī Cinamon. Šovasar lēdijas Makbetas lomu Anna Ņetrebko tēlos Berlīnes Valsts operā: jauniestudējumu sagatavos diriģents Daniels Barenboims un režisors Harijs Kupfers. Makbetu dziedās Plasido Domingo. Biļetes uz visām piecām izrādēm, kuras notiks no 17. jūnija līdz 2. jūlijam, ir pārdotas.
Uzveiksim pūķi kopā
Pavasara sezonā Londonas Karaliskā opera piedāvā vēl vienu aizraujošu iestudējumu, to var noskatīties nevis Koventgārdenā, bet Bārbikena Mākslas centra teātrī: 27. martā tur notika angļu komponista Marka Entonija Tērnidža operas Koralīna/Coraline pasaules pirmizrāde. Šis ir ievērojamā skaņraža ceturtais muzikālā teātra darbs (trīs iepriekšējie – Grieķis, Sudraba kauss un Anna Nikola) un pirmā opera ģimenes auditorijai. Tās pamatā ir rakstnieka Nīla Geimena 2002. gadā izdotā pasaka Koralīna (tā tulkota arī latviski), 2009. gadā tika uzņemta brīnišķīga leļļu animācijas filma. Tapusi arī videospēle, komiksi un mūzikls. Koralīna tiek salīdzināta ar Lūisa Kerola Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē un Klaiva Steiplsa Lūisa Nārnijas hroniku.
Jaunā opera tematiski atgādina pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem komponēto Engelberta Humperdinka Ansīti un Grietiņu un tās drūmo fantāziju pasauli. "Visas labākās bērnu pasakas ir drūmas, Roalda Dāla stāsti ir šaušalīgi," saka komponists Marks Entonijs Tērnidžs. "Mani uztrauc tendence, kuru vēroju pēdējā laikā un kuru sajutu Koralīnas iestudēšanas procesā, – tiek uzskatīts, ka bērni būtu jāpasargā no satraucošām un bīstamām lietām un tēmām. Es pretojos šim viedoklim," uzsver komponists.
Pasakā par Koralīnu viņu piesaistījis 11 gadu vecās titulvarones raksturs un apņēmība – meitene uzvar cīņā ar tumšajiem spēkiem. "Pusmūža vīriešus šī tēma neskar, kamēr viņi neredz pieaugam savas meitas. Mana meita ir četrus gadus jaunāka par Koralīnu, kura ir fantastisks paraugs visiem bērniem. Koralīna ir apņēmības pilna darīt to, ko uzskata par pareizu, pat ja viņai nākas ieskatīties acīs savām bailēm," piebilst Marks Entonijs Tērnidžs. Koralīna iekļaujas pašreiz aktuālajā sieviešu spēka apliecināšanas kustībā. Jauniestudējumu veidojušas sievietes – pieredzējusī diriģente Šona Edvardsa un režisore un horeogrāfe Aleta Kolinsa.
"Koralīnai ir drosme, kuru demonstrē arī kampaņas #MeToo un #TimesUp aktīvistes," apgalvo komponists. "Koralīnas galvenā doma ir precīzi formulēta Nīla Geimena grāmatas sākumā: būt drosmīgam nenozīmē, ka tev nav bail. Būt drosmīgam nozīmē, ka tev ir bail, tev patiešām ir bail, taču tu joprojām dari to, ko uzskati par vajadzīgu." Koralīnas ievadā Nīls Geimens citē angļu rakstnieku Gilbertu Kītu Čestertonu: "Pasakas ir vairāk nekā patiesas: ne jau ar vēstījumu, ka pasaulē ir pūķi, bet ar apgalvojumu, ka tos iespējams uzveikt."
Bērniem patīk frīki
Operas Koralīna varone rīkojas tikpat mērķtiecīgi kā Leonora Ludviga van Bēthovena Fidelio un Rozīna Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzinī. Vēlme atvērt noslēpumainas aizslēgtas durvis daļēji satuvina Koralīnu ar Judīti no Bēlas Bartoka operas Hercoga Zilbārža pils, taču meitenes liktenis nav tik traģisks.
Koralīna ir aktīva pusaudze, kura kopā ar vecākiem iekārtojas jaunā dzīvoklī. Viņa satuvinās ar ekscentriskiem kaimiņiem – divām izbijušām teātra dīvām un vecu lietuvieti Bobo kungu, kurš izveidojis peļu orķestri, taču peles izrādās slinkas un nevēlas spēlēt. Bērni, kas skatās izrādi, ir neviltotā sajūsmā par šiem kolorītajiem frīkiem, turklāt Marks Entonijs Tērnidžs ir apveltījis personāžus ar izteiksmīgām vokālajām partijām.
Pašizklaidēšanās nolūkos pētot savu jauno mājokli, Koralīna aiz slēgtām durvīm un ķieģeļu sienas atrod izeju paralēlajā pasaulē. Tur viņa satiek Citu māti un Citu tēvu, kuri atšķirībā no Koralīnas mūžīgi aizņemtajiem īstajiem vecākiem vilina meiteni ar samākslotu laipnību, dāvanām un garšīgiem ēdieniem. Šajā mistiskajā pasaulē visiem cilvēkiem acu vietā ir pogas. Cita māte, sagatavojusi visus nepieciešamos instrumentus, cenšas iešūt tādas arī Koralīnai, taču meitene neļauj to izdarīt. Cita māte nolaupa Koralīnas vecākus, un meitenei viņi ir jāglābj.
Koralīna iestudēta ar izdomu un humoru, paspilgtināta ar specefektiem. Titullomu atveido soprāni Mērija Bīvena vai Robina Alegra Pārtone. Izrādē netiek izmantoti titri – opera ir jāklausās, nevis jālasa. Tāpēc komponists veltījis īpašu uzmanību tam, lai teksts būtu ideāli saprotams. Marks Entonijs Tērnidžs teicis intervijā laikrakstam The Guardian: "Es pasniedzu kompozīciju Karaliskajā mūzikas koledžā Londonā un esmu strikts: ja mani studenti komponē balsij, es uzstāju, ka tekstam ir jābūt sadzirdamam. Esmu klausījies operas angļu valodā – autorus neminēšu –, apzināti nelasot titrus, un esmu sapratis tikai desmit procentu no vārdiem. Tas ir bezjēdzīgi! Gandrīz vienmēr tā ir komponista, nevis dziedātāju kļūda. Autori ir vairāk ieinteresēti izveidot fantastisku orķestrāciju, lai atstātu iespaidu uz citiem komponistiem. Tāpat kā daži režisori, iestudējot operas, cenšas pārsteigt citus režisorus."
Modernisms plus džezs
Aizraujoši vērot, ar kādu interesi bērni klausās laikmetīgo operu un ar kādu entuziasmu viņi rīko ovācijas pēc Koralīnas izskaņas. "Man vislabāk patika mūzika!" iespaidos ar vecākiem dalās man blakus sēdošā meitene. Tas ir sirsnīgākais kompliments komponistam Markam Entonijam Tērnidžam, turklāt partitūra nav vienkārša – tā necenšas ar uzspēlētu optimismu pielāgoties ģimenes auditorijas gaumei.
Bērni ir pelnījuši intelektuālu izklaidi, un Koralīna viņiem to piedāvā. Tas ir nopietns mūsdienu akadēmiskās mūzikas darbs, kas ilgst nedaudz vairāk par divām stundām. Visas biļetes uz Koralīnas pirmizrādes ciklu, kas Londonā turpināsies līdz 7. aprīlim, ir pārdotas. Bārbikena teātra zāli piepilda ne tikai ģimenes, bet arī dažāda vecuma laikmetīgās mūzikas cienītāji.
Koralīna ir opera astoņiem dziedātājiem un kamerorķestrim. Tajā ir saklausāma Marka Entonija Tērnidža harmoniski bagātā, ritmiski sarežģītā mūzikas valoda – modernisms saplūst ar džezu. Šajā operā ir kaut kas no Bendžamina Britena (atmiņā nāk Skrūves pagrieziens) un Igora Stravinska. Skaņurakstā komponists integrē tango, valsi un polku.
Diriģentes Šonas Edvardsas vadībā spēlē lieliskais ansamblis Britten Sinfonia. Šona Edvardsa, kura apguvusi diriģēšanu Ļeņingradas konservatorijā pie leģendārā profesora Iļjas Musina, ir laikmetīgās mūzikas speciāliste. Pirms 30 gadiem viņa diriģēja Marka Entonija Tērnidža pirmās operas Grieķis pasaules pirmizrādi. Kā saka pats autors, viņš sacer vienu operu desmitgadē.
Operas fani uz mūžu
57 gadus vecais Marks Entonijs Tērnidžs ir viens no nozīmīgākajiem britu komponistiem. Studējis pie Olivera Knusena, Gintera Šullera un Hansa Vernera Hences. Lielu iespaidu uz viņu atstājusi Luija Andrīsena mūzika. Marku Entoniju Tērnidžu pastāvīgi atbalstījis diriģents Saimons Retls, iekļaujot viņa opusus savos koncertos. Latvijas koncertdzīvē angļu komponista vārds parādījies, šķiet, tikai reizi, kad 2014. gada jūnijā Dailes teātrī skanēja Marka Entonija Tērnidža svīta orķestrim un džeza ansamblim Asinis uz grīdas/Blood on the Floor – to diriģēja Normunds Šnē (kurš gan cits?), kamerorķestrim Sinfonietta Rīga pievienojās viesmākslinieki, kuru vidū bija ievērojamais sitaminstrumentālists Pīters Erskins un saksofonists Mārtins Robertsons. Šis opuss veltīts no narkotiku pārdozēšanas mirušajam komponista brālim.
Jāpiebilst, ka Koralīna komponēta pēc Londonas Karaliskās operas, Stokholmas Tautas operas, Lilles operas, Freiburgas teātra un Melburnas Viktorijas operas pasūtījuma. Zviedrijā, Francijā un Vācijā opera skanēs attiecīgi tās valsts valodā. Šī ir teātru kopīgā iniciatīva, kuras uzdevums ir veicināt laikmetīgās operas tapšanu un aizraut ar šo mākslu visjaunākos klausītājus, lai tie kļūtu par operas faniem uz visu mūžu.
Makbets
Diriģents Antonio Papāno, režisore Filida Loida
Londonas Karaliskajā operā 7.IV (lēdijas Makbetas lomā – Anna Ņetrebko), 10.IV (lēdijas Makbetas lomā – Anna Piroci)
Koralīna
Diriģente Šona Edvardsa, režisore Aleta Kolinsa
Londonas Bārbikena teātrī 5., 7.IV