Cilvēkiem vienmēr ir paticis, ka citiem klājas slikti. Protams, katrs otrais uzskatīs par pienākumu šo apgalvojumu apstrīdēt, tomēr tikai skatīšanās uz kāda cita ciešanām vai klausīšanās tajās ļauj celt savu pašapziņu, jo tu gūsti egoistisku mierinājumu no tā, ka ar tevi viss ir daudz labāk, turklāt tu noteikti vari kaut kā palīdzēt, lai iegūtu labā darba padarīšanas sajūtu, ar kuru dzīvot ir daudz patīkamāk. Roberta Smita izmisuma pilnā dziedāšanas maniere, kas ir uz robežas ar raudāšanu, iedarbojas uz cilvēka zemapziņu, jo skan kā sauciens pēc palīdzības, kuru nesadzirdēt nav iespējams, un tu to izliecies nemanām, apgalvojot, ka tev patīk grupas The Cure dziesmu melodijas, aranžējumi un vārdi, kas arī nebūs melots, jo tas viss tiešām iedarbojas. Tu pats neapzinies, ka pērc biļeti uz koncertu vai plati, lai tavu sirdi sildītu apziņa, ka esi kādam palīdzējis.
Ja papētām grupas The Cure vēsturi, to ar mūsdienu domāšanas modeli varētu nodēvēt par visperfektāko mārketinga triku, kas tāds patiesībā nav un nevar būt, jo mārketinga kampaņas nekad netiek apzināti veidotas ilgtermiņa lietošanai – tās tādas var izveidoties tikai pašas. The Cure ir gan garas un drūmas kompozīcijas, kas, šķiet, nekad nebeigsies, gan īsi dejojami hiti – sākotnējā dziesmu rakstīšanas posmā Roberts Smits esot ietekmējies no agrīnajiem The Beatles ierakstiem, bet savā tā sauktajā gotiskajā fāzē The Cure iekļuvis pēc tam, kad Roberts Smits kā ģitārists bija padarbojies grupā Siouxsie and the Banshees, ko viņš arī uzskata par nopietnu savas iedvesmas avotu. Nu jau kuro gadu desmitu The Cure dalībnieki paši iedvesmojuši vai katru no mūsdienu popmūzikas pārstāvjiem.
Labāk varbūt nesatikt
Ir dzirdēts, ka Robertu Smitu salīdzina ar spēļu lācīti, kuru gribas apkampt un samīļot, gūstot patīkamus drebuļus no tā, ka viņš tevi sadursta ar saviem saspicētajiem matiem, uzvēdī sviedru aromātu un uz pavisam īsu brīdi izsmejoši ielūkojas tev acīs… Tie ir visparastākie instinkti, caur kuriem mūs uzrunā The Cure.
Diemžēl vai par laimi, man nekad nav sanācis Robertu Smitu intervēt. Savas visu laiku iemīļotākās grupas līderi satikt būtu gribējies, bet reizēm ir labāk, ja ap kādu saglabājas nesasniedzamības oreols, un pilnīgi pietiek ar koncertiem vai, ja Latvija būtu palikusi līdz pat šim brīdim atrauta no pasaulē notiekošā, kā tas bija Padomju Savienības laikā, pietiktu arī ar ierakstiem, vēl jo vairāk tad, ja tie būtu sameklējami ar grūtībām un to iegūšana katru reizi kļūtu par vienu no mazajām uzvarām.
Parasti elkiem gribas līdzināties, bet Roberta Smita gadījumā ir skaidrs, ka tas nav iespējams, – jā, var paņemt matu želeju vai cukurūdeni, uzkasīt matus un vēl iepūst laku, lai ilgāk turas… Ir izteikti arī minējumi, drīzāk gan poētiski mīti, ka tās ir Roberta Smita asaras, kas satur viņa frizūru tādu, kādu mēs to pazīstam. Jā, kādu laiku tā bija arī parūka – vēl astoņdesmitajos gados VHS videokasetēs skatoties 1986./1987. gada koncertierakstu In Orange, sākumā bija redzams, kā Robertam Smitam aizkulisēs pēkšņi kāds no grupas biedriem norauj no galvas ierasto matu rotu, viņš smejoties aizmet parūku pa gaisu un uz skatuves dodas parastā ezīša frizūrā.
Var vilkt melnas maisīgas drēbes un kedas, var padarboties ar lūpu krāsu un acu tušu sejas rajonā, bet padziedāt Roberta Smita balsī nav iespējams, to nemaz neviens arī nemēģina, un aranžēt dziesmas prasmīgāk un interesantāk, nekā to izdarījuši paši The Cure dalībnieki, nav iespējams, tāpēc gandrīz visas The Cure dziesmu kaverversijas absolūti nekam nav derīgas. Ņemt viņu pašu paveiktā fragmentus un tos sakārtot pa savam – to gan var. Grupas Massive Attack un Digitalism to ir darījušas visai cienījami, un arī remiksu netrūkst – singlu pagarinātās versijas ir cieņā fanu vidū, un 1990. gadā ir iznācis arī oficiāls remiksu albums Mixed Up.
Aktualitāte tikai pieaug
Grupas The Cure koncerti ir ārpus jebkādiem ierastajiem vērtēšanas kritērijiem. Tie ir kā arhitektūras celtnes, kuras doties apskatīt citā pasaules malā ir goda lieta, kas šķiet paveikta arī tad, ja kārotais objekts ir miglas dūmakā tīts vai grūti saskatāms, jo ceļinieks lidmašīnā aizmirsis brilles. Fani uz koncertiem nedodas sazin kuro reizi, lai salīdzinātu tos ar iepriekš jau redzētajiem, jo viņi zina, ka vilšanās sajūta nav iespējama. Tās vienkārši ir divas, citreiz trīs stundas, kas ir vienas no laimīgākajām tavā mūžā, jo dzīvi cilvēki tavā priekšā šajā brīdī tieši tev spēlē to mūziku, ko tu klausītos arī tad, ja nebūtu rocības atstāt pat savas mājas sienas.
Fenomenāli, ka The Cure loma un nozīme nevis samazinās, bet ar katru gadu pieaug, kaut pēdējos vairāk nekā divdesmit gados mūziķi nav izdevuši nevienu kaut cik vērā ņemamu ierakstu. Jaunos albumus grupas senie fani noklausās izpētes nolūkos un tad tos noliek malā, lai turpinātu klausīties vecos. Šogad tiek solīts kas jauns – pēc visilgākā, vairāk nekā desmit gadu, pārtraukuma. Gaidu ar nepacietību, un tas nekas, ka ir skaidrs – par vecajiem ierakstiem nekas labāks nav iespējams. Nu jau par ilgtermiņa ieguldījumu birst arī "oficiālās" balvas. 2003. gadā britu mūzikas žurnāls Q un televīzijas kanāla MTV Latīņamerikas telekanāls grupai piešķīris iedvesmas balvas, 2009. gadā britu mūzikas medijs NME – Dievišķā ģēnija balvu Robertam Smitam, 2019. gadā The Cure uzņemta Rokenrola slavas zālē. Nupat, 30. jūnijā, The Cure iespaidīgi noslēgusi Glastonberijas festivālu.
Visi šie panākumi lielā mērā ir izskaidrojami ar to, ka mūziķi pie tā paši piestrādā visu laiku, nepārtraucot koncertdarbību, jo jau mirušo mākslinieku vietā to atliek darīt tikai kādam citam – medijiem, izdevējiem, grāmatu autoriem, pašiem faniem. Viņi savu pili ir cēluši lēni, it kā astoņdesmitajos gados jau zinātu, ka ar lieliem panākumiem koncertēs arī turpmākos trīs gadu desmitus (vai pat ilgāk) un viņus klausīsies ļoti daudz jaunu cilvēku, kuri vēl tikai dzims, tīņu gados priekšroku dos tobrīd aktuālajai popmūzikai, bet, jau pieauguši, sāks klausīties The Cure, brauks uz viņu koncertiem tālās zemēs un nesapratīs, kas tā par kļūdu, ka viņi joprojām nekad nav uzstājušies Latvijā, kur uz viņu koncertu aizietu gan fani, gan tie, kuri nekad nav sapratuši The Cure fenomenu, tāpēc nav speciāli braukuši uz viņu koncertiem ārzemēs, bet pašu mājās noteikti aizietu, lai beidzot saprastu vai tomēr nesaprastu un pēdējā gadījumā nonāktu jaunā pašnovērtējuma līmenī, ja viņu senās aizdomas, ka šī grupa ir nepelnīti pārvērtēta, apstiprinātos.
Svinības nevar apturēt
Pirmo reizi uz The Cure koncertu biju Prāgā 1997. gadā, un kopš tā laika esmu redzējis grupu vairākos festivālos, kā arī speciāli devies uz koncertiem Anglijā, Vācijā, Polijā… Katrs no tiem ir bijis ar kaut ko īpašs – reiz mūziķi spēlēja savus pirmos trīs albumus un pēc tam vēl stundu ar hitiem, ne reizi vien viņi tā kā devuši mājienus, ka šī reize varētu būt pēdējā, jo saguruši, bet nu jau kādu laiku tam neviens vairs netic.
Reiz Londonā Roberts Smits kā viesmākslinieks pēkšņi parādījās uz skatuves Placebo koncertā un pievienojās Braienam Molko un Stefanam Olsdālam dziesmā Boys Don’t Cry – jā, tas ir viens no agrīnajiem, taču joprojām aktuālajiem The Cure hitiem. Viens no kolektīva cienītājiem bija arī Deivids Bovijs, kura ilggadējais ģitārists Rīvss Geibrelss pēdējos gados pastāvīgi spēlē ar The Cure. Visilgāk līdzās ierasti statiskajam Robertam Smitam ir ar savu instrumentu kā deju partneri vienmēr aktīvais basģitārists Saimons Gelaps.
Nu jau ik gadu tiek svinēta Roberta Smita dzimšanas diena ar ballīti kādā no Rīgas izklaides vietām, tās notikušas alus krogā Labietis, klubā Depo, un šogad mākslinieka apaļā sešdesmit gadu jubileja – kafejnīcā Leningrad. Apmeklētāju nekad netrūkst, un pēdējā ballītē bija ieklīduši un par to patīkami pārsteigti arī viesi no ārzemēm.
2018. gada vasaras vakarā The Cure kāpa uz skatuves Londonas Haidparkā, lai atzīmētu četrdesmit muzicēšanas gadus, kas dokumentēti filmā The Cure. Anniversary 1978–2018 Live in Hyde Park grupas ilggadējā sadarbības partnera Tima Poupa režijā un 4K attēla kvalitātē ar Roberta Smita un Pola Korketa veidoto 5.1 skaņas miksu. Kinoteātros visā pasaulē tā tiks rādīta tikai vienu reizi 11. jūlijā. Rīgā seanss notiks Kino Citadele. Koncerts uz lielā kinoekrāna dod iespēju būt tajā iekšā vēl dziļāk, nekā atrodoties klātienē, tā ir kā atrašanās uz pašas skatuves līdzās mūziķiem, un, kaut tā ir tikai ilūzija, piedzīvojums ir garantēts. Protams, ja tā ir grupa, kurai patiešām gribi tik tuvu atrasties.
Koncertfilma
The Cure. Anniversary 1978–2018 Live in Hyde Park
Kinoteātrī Kino Citadele 11.VII plkst. 19
Biļetes EUR 8,30