Rainim savas pirmās trimdas laikā Vjatkā bijusi iecere par latviešu varoņu teiku izmantošanu, un viņš jau gandrīz esot izvēlējies Kurbadu, bet 1903. gadā, dzejniekam tikko pārrodoties no trimdas, izsludināts konkurss operas tekstam ar ieteikumu izmantot tieši Pumpura Lāčplēsi. Tā nu Rainis uzrakstīja vienu no savām pazīstamākajām lugām Uguns un nakts. Vēlāk Aleksandrs Rusteiķis uzņēma filmu Lāčplēsis (1930), kam ceturto daļu budžeta piešķīra valdība, bet krietni vēlāk, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē, Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokopera Lāčplēsis kļuva par vienu no lielākajiem trešās latviešu tautas atmodas notikumiem.
Latviešu folkmetāla grupa Skyforger, kas katru no saviem albumiem veltījusi kādai tēmai no latviešu tautas vēstures, 2010. gada albumu balstīja uz Puškaiša pasakas par Kurbadu. Albums ieguva arī starptautisku atzinību – tas tika izdots visā pasaulē amerikāņu kompānijas Metal Blade Records paspārnē, bet šim faktam ir arī savi mīnusi – mūzikas autoriem Skyforger vairs nepieder tiesības uz šo ierakstu, bet tas ir tikai ieraksts.
Nu amerikāņiem pārdotais Kurbads ir atgriezies, turklāt dzīvajā veidā – kā vērienīgs režisores Ingas Tropas veidots uzvedums jeb multimediāla metālopera, kuras pamatā ir Skyforger mūzika no albuma, ko grupa spēlē dzīvajā, atrodoties trīs līmeņu skatuves vidējā stāvā kopā ar teicēju Zani Jančevsku, kura starp dziesmām stāsta fragmentus no pasakas par Kurbadu, lai viss top skaidrs arī tiem, kas pasaku nav lasījuši vai kuru ausis pie smagajam rokam raksturīgās tekstu izdziedāšanas manieres nav pieradušas.
Galvenās, tieši šim uzvedumam gatavotās darbības – horeogrāfisks uzvedums, kur svarīga katra ķermeņu kustību detaļa, – norisinās skatuves zemākajā līmenī, kas labi redzams, ja atrodies pavisam tuvu, bet tālāk savas vietas atradušajiem skatītājiem visi šie smalkumi noķerami vien ekrānā, ja operatori parāda tuvplānus īstajā brīdī. Izcils ir Ģirts Bisenieks Kurbada lomā, liekot savam varonim tikt galā gan ar visiem mošķiem, gan viltīgāko pretinieci Čūsku Raganu, kuru atveido Liene Stepena, scenogrāfa Uģa Bērziņa veidotajā iespaidīgajā konstrukcijā, kur izmantoti gaismu un uguns efekti, kas mijiedarbojas ar ekrānā redzamajiem šobrīd notiekošā tuvplāniem un iepriekš safilmētajiem materiāliem, kas papildina stāstu, nevis vienkārši bezjēdzīgi apžilbina acis.
Skatītāju pieplūdums uz vienīgo izsludināto metāloperas izrādi 3. jūnijā Limbažos bija tik liels, ka visas biļetes tika izpārdotas, bet apjukušie organizatori tik lielam apmeklētāju pūlim acīmredzot nebija gatavi, nenodrošinot ne atspirdzinājumu iegādes vietas, ne tualetes pietiekamā daudzumā, un daudzus stāvēšana nebeidzami garās rindās atturēja doties tuvāk skatuvei un pilnvērtīgi baudīt izcilo izrādi, kurā, nav ne mazāko šaubu, katrs no dalībniekiem rādīja labāko, ko spēj.
Ņemot vērā interesi par uzvedumu Kurbads. Ķēves dēls un tā augsto māksliniecisko kvalitāti, noteikti būtu vērts to rādīt vēl, piemēram, Arēnā Rīga, vai pat eksportēt mūsu valsts popularizēšanas nolūkos tās simtgadē, jo tas noteikti prezentētu Latviju daudz labāk nekā mūsu caurkritušie Eirovīzijas sūtņi. Beidzot laiks dot viszaļāko gaismu Kurbadam, kurš dzimis no jēlām un zaļām zivju ķidām, nevis ceptām un vārītām, iepriekš sagatavotām izejvielām, apveltīts ar savas mātes ķēves spēku un nebaidās ne no vilka, ne lāča, jo dzimis, lai uzvarētu pat tad, ja pēdējā kaujā kritīs. Kopā ar Skyforger mūziku viņš apliecina, ka latvieši nav tikai klusi un paklausīgi kalpi, kam var aizbāzt muti un sasiet rokas ar tukšiem labākas dzīves solījumiem pakļaušanās un žēlsirdības dāvanu pieņemšanas gadījumā.
Ir pienācis laiks latviešu ceturtajai atmodai, kuras karognesēju sauc Kurbads.
Skatītājs