Mecosoprāns Elīna Garanča šogad iepriecināja ar divām jaunām lomām, kuras nodziedāja uz Vīnes Valsts operas skatuves. Pirmo no tām – noslēpumaino burvi Kundri Riharda Vāgnera Parsifālā – viņa spēlēja pavasarī videokameru priekšā, skatītāju zāle bija tukša, taču pirmizrāde, ko iestudējis Vīnes Valsts operas muzikālais vadītājs Filips Žordāns un režisors Kirils Serebreņņikovs, 18. aprīlī tika demonstrēta tiešsaistē. Klausītāju priekšā oktobrī un novembrī Vīnē latviešu dīva atveidoja Buijonas princesi Frančesko Čileas operā Adriāna Lekuvrēra.
Jaunais Vīnes Parsifāls ir laikmetīgi dinamisks režijas teātra darbs, savukārt režisora Deivida Makvikara iestudētā Adriāna Lekuvrēra ir grezna vēsturiska kostīmdrāma, kas piedāvā tieši tādu autentiska skaistuma, intrigu un kaislību koncentrāciju, kādu no operas gaida viskonservatīvāk noskaņotā publika. Taču baudu var gūt arī mūsdienīgāk orientētie melomāni.
Nomirt ir jāprot
Pirms vienpadsmit gadiem tapušais Deivida Makvikara iestudējums, kurā skrupulozi rekonstruēta XVIII gadsimta teātra gaisotne un detaļas, ir atzīts par kanonisku – šajās dekorācijās un režijas zīmējumā Adriāna Lekuvrēra tiek spēlēta ne tikai Vīnē, bet arī Londonā, Parīzē, Milānā, Barselonā un Sanfrancisko. Čileas operas darbība risinās Parīzē 1730. gadā. Varoņu prototipi ir reāli vēsturiski personāži. Adriāna Lekuvrēra (1692–1730) bija Parīzes teātra Comédie-Française aktrise, Rasina traģēdiju zvaigzne – sava laika teātra ikona un smalko aprindu varone.
Šī verisma opera ir eleganta melodrāma ar traģisku finālu. Tā vēsta par Adriānas mīlas dēku ar Saksijas Moricu, kurš cenšas pārraut visas saites ar savu bijušo mīļāko – Buijonas princesi. Viņa greizsirdības lēkmē aizsūta Adriānai saindētas vijolītes, un dižā aktrise efektīgi nomirst sava mīļotā skavās. Deivida Makvikara iestudējums ļauj sajust teātra maģiju un smaržu: uz skatuves mēs redzam precīzu baroka teātra kopiju – tieši tā izskatījās Comédie-Française skatuve, kad uz tās spēlēja Adriāna Lekuvrēra.
Traģiķes talants
Adriāna Lekuvrēra ir opera, kas nav iedomājama bez dīvu klātbūtnes, un rudenī Vīnes iestudējumā diriģenta Ašera Fiša vadībā debitēja divas primadonnas: titullomu pirmo reizi dziedāja albāņu soprāns Ermonela Jaho, Buijonas princesi – Elīna Garanča. Emocionālā Ermonela Jaho ir nepārspējama traģisko varoņu atveidotāja – neviena cita aktrise uz skatuves nespēj nomirt tā kā viņa. Šo dramatisko mākslu viņa noslīpējusi, tēlojot Violetu, Čo-Čo-sanu, māsu Andželiku, Mimī un Dezdemonu. Ermonela Jaho ir iemantojusi kulta slavu, viņai ir savs cienītāju loks. Katru lomu viņa piepilda ar īpašu, ļoti personisku izteiksmīgumu un krāsām. Dziedot viņa ļaujas mirkļa impulsam, un rodas sajūta, ka katru reizi Ermonela Jaho ar savu balsi glezno jaunu ekspresionisma gleznu – tēlu viņa rada skatītāju acu priekšā, nevis atdzīvina mēģinājumos izveidoto lomas modeli.
"Katru reizi, kad Ermonela Jaho nomirst uz skatuves, arī manī kaut kas mirst," pēc pirmās Adriānas Lekuvrēras izrādes Vīnē sociālajos tīklos rakstīja kāda albāņu dziedātājas fane. Šāda reakcija nepārsteidz – Ermonela Jaho ir apdāvināta ar traģiķes talantu, viņa mums nodod emocijas tīrā, organiskā veidā, bez piemaisījumiem un konservantiem. Viņas varones vienmēr ir siltas un cilvēcīgas, viņas dziedātās līnijas ir delikātas un maigas, šķiet, ka viņa izmanto arī gaismu un ēnas, – tas viss rada juteklisku laiktelpu, kurā saplūst fantāzija un realitāte. Adriānā Lekuvrērā, kuras centrā ir aktrises dzīve un nāve, ir vieta arī patosam, manierīgumam, eksaltācijai, ko var sajust Čileas mūzikā. Ermonela Jaho brīnišķīgi ataino ne tikai Adriānas spēku, bet arī ievainojamību un godbijību.
Var saprast Saksijas Moricu, kurš lavierē starp divām dāmām – Adriānu un Buijonas princesi –, jo viņas ir pavisam atšķirīgas. Amerikāņu tenoram Braienam Džeidam ir testosterona uzlādēta muskuļota balss. Viņš un Elīna Garanča dzied kaislīgi un pārliecinoši – nav šaubu, ka viņu balss vibrācijas sasniedz pat blakus esošo viesnīcu Sacher. Savukārt Ermonela Jaho izmanto pavisam citas krāsas, citu pieeju tēla uzburšanai, tajā ir mazāk kontroles un lāzera precizitātes, bet vairāk intuīcijas, spontanitātes, ļaušanās jūtām. Tas padara Adriānas un Buijonas princeses konfrontāciju asāku, bīstamāku, nervus kutinošāku – divu sieviešu konkurence ir skarba un nežēlīga. Viņas izšķiļ cietsirdības un atriebības alku dzirkstis – kolosāli!
Gaisotnei, ko uzbur Ermonelas Jaho balss, ir raksturīga melanholija un nostalģija. Jāpiebilst, ka viņas pirmais un pagaidām vienīgais soloalbums Anima Rara (2020; izdevusi kompānija Opera Rara) ir veltīts repertuāram, ko dziedājusi viena no verisma laikmeta spožākajām solistēm Rozīna Storkjo (1872–1945).
Māsa, nevis sāncense
Adriāna Lekuvrēra spēlē uz skatuves (un nedaudz arī aizkulisēs), bet temperamentīgā Buijonas princese greizsirdības dēļ ir spiesta izlikties savā dzīvē un attiecībās, slēpjot vājumu un pārliecības trūkumu, – šī spriedze ir dzirdama Elīnas Garančas balsī un redzama viņas varones uzvedībā, skatienos un kustībās.
Sarunā ar KDi Ermonela Jaho atzīst, ka viņai ļoti patīk dziedāt kopā ar Elīnu Garanču: "Šī nav pirmā reize, kad uzstājamies uz vienas skatuves. Pirms vairākiem gadiem piedalījāmies Karmenas iestudējumā Romā, es biju Mikaēla, bet mūsu varonēm Bizē operā nav kopīgu ainu. Elīna ir fantastiska. Mēs jautri pavadījām laiku Adriānas Lekuvrēras mēģinājumos, mums abām šī ir lomas debija. Operā esam konkurentes, bet īstenībā esam kā māsas. Elīna ir izcila māksliniece, kuru pazīst visā pasaulē, bet es viņā esmu atradusi draudzeni un māsu. Ko lai es piebilstu? Es viņu mīlu."
Es pajautāju Ermonelai Jaho, ar ko viņai ir īpašs Adriānas nāves skats, kas ir ļoti atšķirīgs no Violetas un Čo-Čo-sanas nāves ainas. "Kaut kādā ziņā Adriāna – tā esmu es. Tā ir mākslinieces nāve. Katrs no mums, kam teātris tiešām ir dvēseles aicinājums, ir sapņojis par to, ko nozīmē nomirt uz skatuves. Adriānas nāve atšķiras no citu varoņu nāves ar to, kā tā ir absolūti reāla un ticama. Citās operās man ir jāsper solis tālāk, jānospēlē nāves aina vēl dramatiskāk, bet Adriānā Lekuvrērā esmu tāda, kāda esmu, īpaši pēdējā cēlienā," uzsver Ermonela Jaho.
Trīs devas
Ja gribat dzirdēt Elīnas Garančas balsi, pievērsiet uzmanību decembra sākumā ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon izdotajam Elīnas Garančas jaunajam koncertalbumam Live from Salzburg, kurā ir iemūžināta dziedātājas uzstāšanās 2020. gada un 2021. gada Zalcburgas festivālā kopā ar Vīnes filharmonijas orķestri maestro Kristiāna Tīlemaņa vadībā. Albumā ir iekļautas Riharda Vāgnera Vēzendonkas dziesmas un Gustava Mālera Piecas Rikerta dziesmas.
Kultūras baudītājiem, kuri drīzumā plāno apmeklēt Vīnes Valsts operu, ir jāņem vērā, ka noteikumi kļūst arvien stingrāki – teātrī tiks tie, kuri bez tā patiešām nespēj dzīvot. Kopš 27. decembra visiem biļešu īpašniekiem pie ieejas Vīnes Valsts operā ir jāuzrāda gan sertifikāts, kas apliecina triju vakcīnas devu saņemšanu (ieskaitot balstvakcīnu; pārslimojušajiem ir jāapstiprina divu vakcīnas devu saņemšana), gan negatīvs pēdējās 48 stundās veiktā PCR testa rezultāts. Līdzi jābūt arī personu apliecinošam dokumentam un FFP2 maskai.
Informācija: www.wiener-staatsoper.at