Jau ierasts, ka festivālā Positivus līdzās pasaules līmeņa zvaigznēm uzstājas arī neskaitāmi augstākās raudzes pašmāju mūziķi, un arī šis gads nebūs izņēmums. Programmā ir atrodami gan tādi izpildītāji kā Mesa, Dagamba un Shipsea, kuri papildu komentārus neprasa, gan vairāki lieliski mūziķi, kuri vēl tikai gaida savu lielo izrāvienu un daudziem klausītājiem varētu kļūt par nozīmīgu pasākuma atklājumu, piemēram, asprātīgākais projekts Latvijas mūzikas vēsturē Mazais princis un sapņainā Polifauna. Kaut kur pa vidu starp šīm abām kategorijām ir ierindojams reperis ansis (pēc mākslinieka vēlmes viņa skatuves vārds ir rakstāms ar mazo "a"), kurš pēdējos gados no atzīta nišas izpildītāja ir kļuvis par vienu no svarīgākajām figūrām pašmāju mūzikā.
Žanra karognesējs
Viņu grūti dēvēt par jaunu vārdu mūzikā – galu galā repa cienītāju vidū viņš ir plaši pazīstams un cienīts kā viens no žanra spožākajiem talantiem Latvijā jau kopš iepriekšējās desmitgades vidus. Pirmo slavu ieguvis, darbojoties apvienību PKI un Kreisais krasts sastāvā, ar katru nākamo ierakstu mūziķis tikai nostiprinājis savu jau tā augsto reputāciju, nemitīgi attīstīdams skanējumu un pilnveidodams muzikāli tehnisko arsenālu. Īpaši spilgti tas ir bijis novērojams anša pēdējos trijos lielākajos studijas veikumos: apvienības Riekstu armija vienīgajā ierakstā Mobilizācija, albumā Himnas, kas tapis sadarbībā ar bītmeikeri Orioli, kā arī pērn izdotajā šedevrā Balzams, ko daži kritiķi nav baidījušies dēvēt par visu laiku labāko hiphopa ierakstu, kāds Latvijā jelkad ir tapis.
Saprotams, ka tieši ar Balzamu ir saistāmi līdz šim lielākie mūziķa panākumi. Tas viņam atnesa gan Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu Zelta mikrofons par labāko hiphopa ierakstu, gan Austras balvas nomināciju par gada albumu, kā arī nodrošināja absolūtu triumfu DigiTop 100 aptaujā, jo Balzams kļuva par 2017. gada visvairāk pieprasīto pašmāju albumu straumēšanas kanālos Latvijā, savukārt teju visi albuma skaņdarbi iekļuva straumēšanas kanālos populārāko vietējo dziesmu topā. Šī atzinība pierāda, cik lielu fanu pulku mūziķis ir ieguvis, turklāt tas sen ir ievērojami plašāks par jauniešu un repa fanu loku vien.
Reperis ansis jau izsenis ir zināms kā izpildītājs, kura klausītāju lokā ir daudzi pazīstami mūziķi valstī visdažādākajos žanros, ieskaitot akadēmisko mūziku, turklāt viņa darbība šo atpazīstamību tikai veicina. Paliekot uzticīgs sev un savam rokrakstam, ansis ir spējis radīt veiksmīgas dziesmas kopā gan ar Aiju Andrejevu, gan Instrumentiem. Arī aktuālais singls Zemes stunda, kas tapis sadarbībā ar jauno dziedātāju Kristīni Pāži, pagaidām ir viens no galvenajiem pretendentiem uz 2018. gada dziesmas titulu Latvijā.
Te arī jāatzīmē, ka ansis pašmāju repa karaļa titulu nav izpelnījies tikai savas solodarbības dēļ. Viens no galvenajiem iemesliem šādam vērtējumam un arī tam, kāpēc es viņu ierindoju nozīmīgāko Latvijas mūzikas industrijas dalībnieku vidū, ir anša daudzpusība. Paralēli repera karjerai viņš ir arī atzīts producents un bītmeikeris, kurš būtībā vienpersoniski pārvalda Dirty Deal Audio studiju, kurā savas kompozīcijas ieraksta lielākā daļa labāko Latvijas reperu. Tas nozīmē, ka ansis ir pielicis roku daudzu pēdējā laika spilgtāko repa ierakstu tapšanā, tādējādi nostiprinot savu lomu kā žanra aktīvākais karognesējs.
Par spīti aizņemtībai studijā, ansis aktīvi koncertē. Pēc spožās Balzama prezentācijas pērn pavasarī mūziķis nedevās Latvijas turnejā, kurā būtu iekļauti koncerti lielākajās pilsētās un festivālos, bet gan visu 2017. gada vasaru pavadīja savā Dziļajā tūrē, koncertējot pilsētās un ciemos, kuros ikdienā atzīti Latvijas mūziķi neviesojas, tādējādi ansis klausītājiem sniedza iespaidus, kurus viņi, iespējams, atcerēsies visu mūžu. Īpaši svarīgi, ka ansis pats uzmeklēja vietējos kultūras dzīves kuratorus un vienojās par koncertiem, un būtībā sponsorēja tos no savas kabatas, turklāt nereti iztiekot bez kārtīgas apskaņošanas un citām lietām, kas parasti tiek uztvertas kā norma. Šādos apstākļos bez kurioziem neiztikt. Piemēram, viens no koncertiem notika bez mikrofonu izmantošanas, jo uz to ieradās tik maz cilvēku, ka mūziķis spēja gana skaļi runāt, lai viņu dzirdētu tāpat. Tā nu klausītāji sasēdās aplī ap reperi, bītus dzirdēja no parasta magnetofona skandām, savukārt balsi – bez jebkādām pastiprinošām ierīcēm. Šādam formātam arī ir savi plusi, jo citos apstākļos kvalitatīva diskusija starp dziesmām par tikko dzirdēto ir gandrīz neiespējama.
Arī pēc Dziļās tūres noslēguma anša koncerti nav kļuvuši klišejiski. Reperis regulāri izmēģina dažādus neordinārus konceptus, piemēram, noorganizējot Riekstu armijas atkalapvienošanās koncertu un vairākus vakarus pēc kārtas izpildot teju vai pilnībā atšķirīgas programmas, kas radītas, lai viena otru papildinātu. Kaut ko līdzīgu mēs varam gaidīt arī festivālā Positivus, kurā ansis šogad ir vienīgais mūziķis, kurš ar solopriekšnesumu uzstāsies divas reizes. Viņš sola, ka abas programmas būs atšķirīgas, un mums nav pamata tam neticēt.
Reperis ansis uzstāsies sestdien, 21. jūlijā, plkst. 0.45 uz Piena svētku skatuves un sestdien, 21. jūlijā, plkst. 13.45 uz Other Stage
Neviena nots nav nejauša
Ikviens, kurš kaut pastarpināti seko līdzi norisēm Latvijas mūzikā, noteikti ir pamanījis, ka pēdējos gados mums ir radusies plaša un spēcīga dažādās ārzemju skolās akadēmiski izglītotu jaunu mūziķu pārstāvniecība. Nereti viņu muzikālās izglītības pamats ir džezs, žanrs, kas no izpildītājiem prasa spēju būt daudzpusīgiem un radošiem. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi no viņiem sākuši dibināt grupas, kuras pārstāv visplašāko populārās mūzikas žanru spektru. Tiesa, tikai dažas apvienības spēj rezonēt plašākā publikā, jo nereti izglītības bāze ņem virsroku, autori pārlieku aizraujas ar savas tehniskās meistarības demonstrēšanu un pārlieku sarežģītiem muzikālajiem zīmējumiem un tādējādi pazaudē spēju koncentrēti uzrunāt klausītāju. Protams, vienmēr ir izņēmumi, un viens no tiem ir grupa Ezeri, kuras dalībnieki sevi pieteikuši kā vienus no spožākajiem jaunajiem talantiem Latvijā.
Ezeru mugurkauls un dibinātājs ir grupas ģitārists un solists Miķelis Putniņš, kurš to sākotnēji veidoja kā savu soloprojektu, bet vēlāk piesaistīja bundzinieku Krišjāni Bremšu un basģitāristu Kristianu Priekuli. Tieši šādā sastāvā 2016. gadā tika ierakstīts apvienības debijas albums Ogle, kas saņēma Zelta mikrofona nomināciju par labāko debiju un izpelnījās sajūsmas pilnas kritiķu atsauksmes. Šī ir mūzika, ko nav iespējams ielikt konkrētos rāmjos, tajā saplūst džezroka, ārtroka, indie, popmūzikas un soulmūzikas ietekmes, kas cita citu nemitīgi nomaina un papildina. Šis žanru kokteilis un spēja izklausīties improvizēti pat brīžos, kad nejauša nav neviena nots, īpaši spilgti ir jūtama grupas koncertos, kuros nekad nedzirdēsiet to pašu, ko iepriekšējā priekšnesumā.
Visticamāk, tieši spēja būt pastāvīgā kustībā ir galvenais iemesls, kāpēc nu jau par kulta tēlu kļuvušais režisors Vladislavs Nastavševs ir sācis sadarbību ar Ezeriem un kopā mākslinieki radījuši programmu Lēnās dejas. Starp citu, šī nav pirmā reize, kad Vladislavs Nastavševs un Miķelis Putniņš startē vienā projektā, – abi pērn piedalījās Jāņa Šipkēvica kūrētajā programmā Nepāriet, kas pavisam svaigi atklāja klasiskos Imanta Kalniņa skaņdarbus. Tajā Miķelis Putniņš darbojās gan kā ģitārists, gan solists, teicami apliecinot savu daudzpusību. Esmu pārliecināts, ka tas nospēlēja lielu lomu Vladislava Nastavševa lēmumā par labu idejai jaunā gaismā parādīt savas iemīļotākās kompozīcijas no paša iestudētajām teātra izrādēm.
Pats režisors ne reizi vien ir atzinis, ka neesot nekāds lielais dejotājs, taču viņam patīkot ideja par savu iepriekš klavieru melodijās balstīto skaņdarbu atdzīvināšanu ar ritma partijām, tāpēc šī sadarbība šķiet tik organiska, ka nezinātājs pat nenojautīs, ka koncertā skanošās dziesmas nav radītas tieši šai programmai. Turklāt katrs tajā teicami apzinās un spēlē savu lomu – Vladislavs Nastavševs ir īsts vadonis, kas atrodas starmešu gaismās un savā varā pārņem ikvienu skatītāju ar savu it kā nedaudz biklo, tomēr neticami aizraujošo un spēcīgo skatuves harismu, jo par tēlu to nodēvēt nebūtu īsti korekti, gribētos tomēr domāt, ka tāds šis režisors patiesi ir, vismaz publiskajā telpā. Tajā pašā laikā Ezeru mūziķi ieņem otrā plāna, bet noteikti ne statistu lomu. Viņi acīmredzami ieklausās Vladislavā, ļaujot viņam būt vakara zvaigznei klausītāju acīs, kamēr paši nodrošina, lai tas vispār būtu iespējams, maksimāli precīzi izceļot visus mākslinieka talantus.
Ezeri uzstāsies svētdien, 22. jūlijā, plkst. 18.45 uz Piena svētku skatuves, kā arī kopā ar Vladislavu Nastavševu programmā Lēnās dejas svētdien, 22. jūlijā, plkst. 16.30 uz Other Stage
Prot spēlēt un pārliecina
Nodibināt grupu, nomainīt sastāvu, izdot plaši atzītu albumu, nomainīt nosaukumu un daļēji arī sastāvu, izdot vēl augstāk atzītu albumu, izjukt, izdot vēl vienu albumu, atgriezties pie (gandrīz) sākotnējā nosaukuma un izdot albumu, kas patiesībā ir tapis vēl pirms pirmā publicētā ieraksta, – ja pavisam ātri pārskrien pāri notikumiem vairāk nekā divdesmit gadu garumā, tieši tāds ir grupas The Mary Jane stāsts.
Tiem, kuri pašmāju rokmūzikai seko no iepriekšējās desmitgades vidus vai beigām, Mary Jane nav nepazīstams nosaukums – tieši tā savulaik saucās viena no atzītākajām vietējām rokgrupām, kura acīmredzami bija ietekmējusies no tādām apvienībām kā The Smashing Pumpkins un Queens of the Stone Age, taču mūziķu kvalitātes dēļ vienmēr bijusi gana unikāla, lai neviens neuzdrošinātos pārmest tai pasaulslaveno līdzinieku kopēšanu. Pēc tam kad 2004. gadā klajā nāca sekmīgais debijas ieraksts Lost Innocence Vast Ego, šķita, ka grupai būs vaļā visi iespējamie ceļi, taču realitātē tā nenotika, apvienība pašķīrās, un puse no tās sastāva 2007. gadā izveidoja Backflow.
Arī Backflow stāsts ir gaužām līdzīgs iepriekš dzirdētajam – tās debijas albums Love & Peace joprojām daudzu vērtējumā ir viens no labākajiem Latvijas rokmūzikas ierakstiem, tam bija zināmi panākumi arī uz starptautiskās skatuves, taču dalībnieku nesaskaņas neļāva kolektīvam realizēt savu potenciālu, un mūziķi 2010. gadā paziņoja par kolektīva izjukšanu. Līdzīgi kā Mary Jane gadījumā, arī šoreiz tam bija vairāki iemesli, visticamāk, arī ļoti aktīvā koncertēšana, taču visus patiesos iemeslus diez vai zina daudzi, tāpēc atliek cerēt, ka apvienības līderis Jānis Grants kādreiz par to pastāstīs izvērstāk, – nav šaubu, ka viņš varētu aizkrāsot daudzus tukšos plankumus šo gana pazīstamo grupu biogrāfijā.
Īsi pirms izjukšanas grupa Backflow bija sākusi darbu pie sava otrā studijas albuma, kas 2016. gadā tomēr tika pabeigts un ieraudzīja dienasgaismu, kaut arī tajā brīdī tas būtībā bija Jāņa Granta soloprojekts. Par spīti solītajam, kolektīvs tomēr nevienu koncertu nesniedza, taču, ļoti iespējams, tieši šis darbs bija galvenais iemesls, kāpēc jau 2018. gadā mūsu priekšā ir The Mary Jane, kas turklāt ir reāla un funkcionējoša grupa.
Lai visu šo stāstu padarītu vēl jo juceklīgāku, jāpiebilst, ka jau 2013. gadā darbību atsāka Mary Jane, uz kuras tā laika sastāva pamata arī ir tapusi grupa, kas ir šī stāsta varoņi. Un laikam ir tikai atbilstoši, ka pirms dažiem mēnešiem kvartets izdeva ierakstu, kas būtībā radīts 2003. gadā, vēl pirms Lost Innocence Vast Ego iznākšanas. Darbam, kas tapis divu nedēļu garās ierakstu sesijās Liepājas Karostas cietumā, ir atbilstošs nosaukums – In Jail, un tas ir darbs, uz kura pamata balstās mūzika, ko pašlaik izpilda The Mary Jane.
Viedokļi par to, cik aktuāls un nozīmīgs mūsdienās var būt šāds grandžroks, kura saknes acīmredzami ir meklējamas piecpadsmit gadu senā pagātnē, atšķiras, taču neviens neapstrīd, ka The Mary Jane prot spēlēt rokmūziku un šajā žanrā pārliecina. Mūziķu atgriešanos zināmā mērā gribētos pielīdzināt Auroras apvienošanās stāstam – kaut paaudzes ir citas un Auroras slava tomēr bija nesalīdzināmi lielāka, arī The Mary Jane ir grupa, kas Latvijas mūzikas virtuvē ir atstājusi nozīmīgas pēdas, turklāt līdz ar tām – arī pietiekami daudz neatbildētu jautājumu, īpaši jaunākās paaudzes klausītājiem.
Grupas šīs vasaras koncertplāns ir intensīvs, lai visiem interesentiem būtu iespējas šos mūziķus sastapt un noklausīties. Kā liecina pirmās atsauksmes, pat pēc tik ilgas pauzes The Mary Jane joprojām ir Mary Jane, respektīvi, viena no spēcīgākajām vietējām rokgrupām, kuras grūvīgajos un lipīgajos ritmos līgosies ikviens klausītājs, kuram rokmūzikas gars nav svešs un nepazīstams jēdziens. Tikai laiks rādīs, vai mākslinieki jelkad atgūs savu kādreizējo spozmi, taču ir skaidrs, ka tāda tipa grupas neredzēt uz lielām skatuvēm, piemēram, Positivus, būtu muļķīga kļūda. Galu galā nevar zināt, kad viņi atkal pašķirsies, jo, ja atskatāmies vēsturē, nosaukuma un sastāva maiņa arī pēc šī vēsturiskā ieraksta pabeigšanas taču nebūtu nekas neparasts, vai ne?
The Mary Jane uzstāsies sestdien, 21. jūlijā, plkst. 15 uz Other Stage