Georga Pelēča klaviermūzika Jura Kalnciema interpretācijā

Domājams, vēl spilgtā klausītāju atmiņā ir saglabājies Georga Pelēča trīsdesmit prelūdiju cikls klavierēm, ko pirms trīs gadiem Mūzikas akadēmijas zālē atskaņoja pianists Juris Kalnciems. Salīdzinot ar prelūdijām, kas tika radītas samērā īsā laika periodā, pirmdienas koncerta programmas sešas svītas klavierēm autors komponējis vairāku gadu desmitu gaitā - no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz mūsdienu gadu tūkstoša pirmajiem soļiem. Visām šīm kompozīcijām ir daudz kopīga - skaidri tonālie pamati, diatonika, melodisko līniju un vienkāršo harmoniju vadošā nozīme, faktūras un formas vienkāršība. Taču, iespējams, ļauj sevi manīt arī zināma evolūcija autora iekšējā pasaulē un ideālos... Georga Pelēča mūzikas tonalitāte šķiet atstarojam kādu brīnišķīgi dzidru pozitīvismu. Mūzikai ir vienkārša un gaiša noskaņa, gaišs un vitāls prieks, gaišas emocijas, ļaujot vaļu bērnišķīgam priekam un skaņu spēlei. Tieši šīs īpašības, kurām ģenētiskos priekštečus var atrast no vienas puses renesanses un baroka mūzikā, no otras puses – minimālisma estētikā, ir komponista daiļradē garīgi spēcinošākās un ienes latviešu mūzikā vēl nebijušu, svaigu elpošanu, pulsējošu darbīgumu. Viņa mūzikai nav nekā kopīga arī ar stilizāciju. Tālab divdesmitā gadsimta skaņu valodas revolucionārie atradumi (atonālisms, dodekafonija, mikrotoņi, sonoristika, dažādas to skaitā mākslīgās skaņkārtas) Georgu Pelēci neinteresē un viņam arī XXI gadsimtā pietiek ar parasto mažoru un minoru.Pats Georgs Pelēcis atzīstas: "Mūziku raksta divu iemeslu dēļ: lai intelektuāli uzrunātu klausītāju, vai arī mūzikas pašas dēļ. Man tuvāks ir otrais. Visa mana radošā inspirācija nāk no mūzikas, no eifonijas kā ideāla atspulga jeb iemiesošanās cilts zemēs. Tiekšanās pēc šī ideāla ir svarīgākā manu darbu tēma. Mana mūzikas valoda neapšaubāmi ir ietekmējusies no tā, ko esmu uzzinājis un iemīlējis pagātnes mūzikas kultūrā. Rakstu ātri vai nemaz. Man komponēšana ir kā ceļojums."Ieeja koncertā - par ziedojumiem.